Mobilā versija
+4.9°C
Guna, Judīte
Piektdiena, 9. decembris, 2016
8. februāris, 2012
Drukāt

Vispirms attīrīt, tad piepildīt

Foto - www.andriskozlovskis.lvFoto - www.andriskozlovskis.lv

Vidrižnieki Aina un Gvido Tobji sevi par pirtniekiem neuzskata. Viņi ir folkloristi, Aina arī gleznotāja, Gvido – SPA meistars, sertificēts masieris. Taču pirts svētība abiem pazīstama: kad Vaivaros sev un tuvākajiem draugiem to kurina, šajā rituālā ir gan māksliniecisks rotaļīgums, gan daudzos meklējumos izslīpēts zināšanu un prasmju svars.

 

Par savā pirtiņā notiekošo Gvido saka: lai strādātu ar ķermeni, vispirms jāatbrīvo prāts. Tālab katra šāda reize sākas ar noskaņošanos uz mierīgu, nesteidzīgu baudījumu – pasēdēt, iemalkot tēju, saplūst ar tābrīža krāsām un smaržām, ieklausīties apkārtējās skaņās, padziedāt un pamuzicēt. Viegla meditācija, līdz visi maņu orgāni saņēmuši to, kas veicina atslābināšanos un ļauj sabalsoties klātesošo enerģijām.

Nākamais posms – sildīšanās.

Lai norise patīkamāka, lāvas telpā virs akmeņu krāvuma iesien kādu smaržaugu buntīti, tad kopā ar uzmesto garu pērtuvē ieplūst kadiķīša, piparmētras, upenes vai salvijas aromāts. Šo efektu pastiprina vēl kāda aromātiska zāļu slotiņa, kurā ik pa brīdim iegremdēt seju.

Sildīšanās laikā dziļākas relaksācijas panākšanai izmanto arī skaņu – lēni pārber no viena trauka otrā ar ēteriskajām eļļām iesmaržinātu sāli. Trejkārtu iedarbība – gaiss tiek jonizēts, patīkama smarža un skaņa. Zinot, ka skaņa ir enerģijas pārvietošanās vielā, var eksperimentēt arī ar citiem dabas objektu izraisītu skaņu un trokšņu avotiem – paripināt ābolus, pasist vienu pret otru divus sprungulīšus, akmentiņus, gliemežvākus. Bet tā, lai tas rada labsajūtu.

Kad parādījušies pirmie sviedri, ar iepriekš sagatavotu veselības augu vīkšķīti rūpīgi noberž ķermeni. Ļoti piemērots šādam nolūkam ir rūgtenais pelašķis. Aina atzīst: pārāk daudz esam pieķērušies saldajai garšai – ja vairāk lietotu skābu un rūgtu, pēc dakteru palīdzības būtu jāvēršas retāk.

Pēc izsildīšanās, turpinot baudīt vakara noskaņu, vislabāk iekrist pirtspriekšas zālītē, kas tieši tāpēc netiek pļauta, lai veidotu zaļu un blīvu paklāju.

 

Smaržu vējš un skaru noslēpums

Ir vairākas norises, kas izbaudāmas tikai pie Ainas un Gvido – radušās tieši šajā pirtiņā un šo ļaužu izpildījumā. Vēja pēriens veicams, izmantojot gan enerģētiski stipros augus, kas tajā laikā atrodami dabā, gan jau vasarā sarūpētus skarotu auzu un citu graudzāļu pušķīšus. Arī patlaban, pirmssalnu rudenī, atālā joprojām baltojas pelašķu cekuli, lekni atzēluši vībotņu ceri, ataugušas vairākkārt nogrieztās piparmētras un melisas, zaļumu saglabājuši upeņu dzinumi. Galvenais, lai augs uzrunātu – gan ar savu smaržu, gan to informatīvo vēstījumu, kura atšifrēšanai vārdi nav vajadzīgi.

Tad uz lāviņas izsilušais pēriena pretendents tiek apsēdināts uz koka ķeblīša vai malkas bluķīša pirts-priekšas zālītē. Siltā laikā – gluži plikiņš, vēsumā labāk uzklāt seģeni. Sākas norise, ko varētu nosaukt par kombinētu smaržu, skaņu un kustību terapiju, bet Gvido apzīmējumā tā ir darbošanās ar cilvēka ēterisko ķermeni, lai aizdrīvētu visus tajā radušos robus. Abi rituāla veicēji laižas savdabīgā, it kā šamaniskā dejā – ar slotiņām rokās un tās ik pa brīdim mainot, virpuļo apkārt sēdošajam, mazliet atgādinot divus teiksmainus putnus.

“Lai kaut ko piepildītu, tas vispirms jāiztukšo un jāattīra – vienalga, vai runa ir par telpu vai cilvēka biolauku. Šādā dejā augu aromātu un gaisa kustību izraisītās svārstības ievibrē ēterisko ķermeni – to acīm nesaskatāmo daļu, kas atrodas vistuvāk fiziskajam veidolam un to vistiešāk ietekmē. Ārēji nepieskaroties, tā tomēr tiek panākts ļoti spēcīgs pieskāriens cilvēka dziļākajai būtībai, tam patiesajam ES, kas vairs nav prāta kontroles varā,” pēc tam skaidro Gvido Tobis.

“Gan labības pušķīši, gan aromātiskie augi manas rokas it kā pagarina, ļaujot tām kļūt par divām pindzelēm, un es gleznoju cilvēku no jauna – gaišāku, lielāku, skaistāku, brīvāku. To, ka viss tiešām notiek, var saskatīt – vaibsti atslābst, rūpju rievas izlīdzinās, seja sāk starot,” savu šamaniskās dejas izjūtu raksturo Aina.

Vēja pēriens visiederīgākais uzreiz pēc izkarsēšanās. Taču šo rituālu var arī nesaistīt ar pirtī iešanu, bet veikt atsevišķi. “Mēs abi esam saskaņojušies darbam divatā – tā vīrišķā un sievišķā enerģija iņ un jan līdzsvarojas vislabāk. Taču šādu rituālu var veikt arī vienatnē. Gan attīrot sevi, gan sev tuvu cilvēku,” turpina Aina.

Protams, vietā jautājums, kas var būt tā īstenotāji. Tikai folkloristi? Tikai lietu neredzamo dabu jūtošie?

Gvido spriež: “Teorētiskas zināšanas jebkurā jomā ir kā sarežģīta maršruta karte. Bet, lai tajā norādīto ceļu izietu, vajadzīgas zināšanas, ikdienas trenēšanās un aicinājums.” Aina pārliecināta, ka tas ir pa spēkam ikvienam. Ķermenis pats jebkurā rituālā atrod labāko veidu, kā paust sev svarīgo.”

 

Dziedošās bļodiņas un zvani veselībai
20110915-115938-59

Pie neparastumiem, kas dara īpašu abu vidrižnieku pirti, pieskaitāma arī dažāda lieluma zvanu un Tibetas dziedošo bļodiņu un skanošo trauku izmantošana biolauka attīrīšanai un veselības stiprināšanai. Tas ir nākamais enerģētiskās iedarbības posms pēc vēja pēriena un pēršanās ar slotiņām.

Iedarbošanos uz cilvēka ēterisko ķermeni ar skaņām sauc par vibroakustisko masāžu. Ir daudz pētījumu, kuros precīzi noteikts, kāda ir attiecīgas frekvences skaņas iedarbība uz katru no čakrām un orgāniem, ko tās kūrē – sirdi, aknām, nierēm, plaušām. Taču šāda dziedināšana pirtī notiek diezgan reti. Parasti Gvido un Aina skaņu izmanto tikai cilvēka elektromagnētiskā lauka stiprināšanai un profilaksei. Rituāla baudītājs šajā laikā atrodas guļus uz vēdera, bet pirtnieks uz viņa muguras kārto dažāda lieluma metāla traukus – uz lejasdaļas čakrām lielākos, augstāk – mazākos, citi tiek turēti plaukstās un apļoti virs ķermeņa, ik pa brīdim ar koka nūjiņu iedziedināti, tiem pievienojas dažādu frekvenču zvani. Skaņas mijas, vijas, vienai noklustot un citai ceļoties. Darbošanās nianses, kā atzīst Gvido, strādājot pasaka priekšā intuīcija. Savukārt uz zvērādiņas gulošā skaņu baudītāja labsajūta pamazām ieslīd meditatīvā aizapziņā, kas tālu prom no ikdienas rūpēm un cenšanās izprast, kas īsti notiek. Prāts vairs nemaldina, neliek šaubīties, baidīties, raizēties. Ir tikai jauniegūtā īstenība, kas pēc atgriešanās realitātē izpaužas teju vai eiforiskā viegluma sajūtā un pāriplūstošā mīlestībā pret pasauli. Taču guvums ir arī krietni racionālāks: pareizi izvēlētu vibrāciju iedarbība gan stiprina imunitāti un uzlabo vispārējo veselības stāvokli, gan spēj atdabūt līdzsvara stāvoklī orgānus, kas dažādu iemeslu dēļ to zaudējuši, uzskata Gvido.

Lai izmantotu Tibetas dziedošos traukus, nav jābūt profesionālam masierim. Ar tādiem var rīkoties arī mājas apstākļos – gan meditējot, gan vienkārši izbaudot skaņu, kas šķiet patīkama un no aizlaikiem pazīstama, jo ierakstīta šūnu atmiņā. Tas tālab, ka viss, kas uz šīs Zemes, pats par sevi ir pilnīgs un gudrs, jo tajā mīt arī šī priekšmeta vai parādības gars. Apgarota pasaule, tāpēc jau cits ar citu esam tik ciešā sasaistē. Paņem rokās zāļu slotu – tās gars tevi māca. Tieši tāpat māca zvans. Un skanošā trauka dziesma. Mēs visi garīgi mācāmies, cits citu dziedinām, sadarbojamies.

Varbūt to grūti skaidrot intelekta līmenī, toties viegli atskārst, kaut reizi izjūtot.

 

 

 

 

 

Vaivaru pirts GUDRĪBAS

20110915-121850-74* Vairāk par slotas uzsitiena stiprumu jāregulē temperatūras režīms, kādā notiek pēršana – viss nevajadzīgais var izsvīst tikai tad, ja pietiekami spēcīgs un pareizi vadīts karstums ir atvēris poras.

* Vislabākā iņ un jan enerģiju apmaiņa notiek, ja sieviete per vīrieti un otrādi.

* Pirmie slotas pieskārieni – pēdām, jo kājās sakrājas dzīves smagums, tāpēc tas jāaizslauka vispirms.

* Pēršanas turpinājums – virzienā no pleciem uz leju. Vispirms bez pieskaršanās augumam, tikai vējojot karsto gaisu, tad ar spēcīgākiem uzsitieniem kārtīgi noslopējot savilktās un saspringtās vietas, beigās caur pēdām visu nevajadzīgo it kā izslaukot ārā no ķermeņa.

* Pēršanas procesā apvieno tradicionālo pēršanu ar dažādām slotiņām un vieglu auguma ieeļļošanu, liekot lietā roku prasmi, nūjiņas, karstos akmeņus, gliemežvākus un koka āmuriņus.

* Pēršanas intensitāti iedala trīs posmos: pirmais veicams lēni un maigi, otrais – ātri un spēcīgi, bet nobeigums – atkal rāmi.

* Pēc pēriena – atdzesēšanās aukstā ūdens kubulā.

 

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+