Mobilā versija
-0.5°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
7. decembris, 2012
Drukāt

Vispirms ir jāmaina morāle

Foto - LETAFoto - LETA

Mēs varam vaimanāt vēl divdesmit gadus, apskaust somus, igauņus un, ja kādiem kaut kur pasaulē sāks pēkšņi veikties, arī tos. Varam savās būdiņās un pilīs nest gaismu ar sietu un brīnīties, kur tā paliek.

 

Cilvēkam ir tik grūti atzīt, ka galvenā problēma nav vis pasaules krīze, klimata sasilšana vai tirgus projekts ar nosaukumu “kārtējais pasaules gals”, bet gan viņš pats un ka ar sevi arī būtu jāsāk, viss viens, vai runa ir par ģimenes vai valsts budžetu, paša vai sabiedrības uzvedību.

Ko tikai cilvēki šodien ierosina mainīt! Sākot ar matu krāsu, ielu nosaukumiem un beidzot ar valsts himnu. Der padomāt par dzinuļiem, kas tik atšķirīgos prasījumus iekustina. Ja runa ir par valsts himnu, daudziem acīmredzot krīt uz nerviem vārds “Dievs”, ar ko mūsu himna sākas, jo viņi paši jūtas gana vareni un visu lemjoši. Tas nekas, ka ir tik daudz lietu un parādību, kuru priekšā apmulst gandrīz visu izskaidrot spējīgā zinātne. Ka Dieva noliedzēju dzīvē ir ne mazums apbrīnojamu pavērsienu, kas nu nekādi nav atkarīgi no viņu gribas.

Latvijas valsts dibinātāji nojauta, ka mums ar saviem cilvēciskajiem spēkiem Latvijas sargāšanā diez ko neveiksies, tāpēc viņi radīja šo lūgšanu iz dziļumiem, kas tautu sargāja un ko sargāja tauta. Par to svešajām varām ir maksāts ar salauztiem likteņiem un asinīm. Šajā ziņā var teikt – Baumaņu Kārļa himna ir viens no dārgākajiem mūsu mūzikas vēsturē jelkad tapušajiem skaņdarbiem.

Ieejot 21. gadsimtā, mēs esam aplaidušies gan ar sociālisma, gan kapitālisma netikumiem, tikumus atstājot uz vēlāku laiku, kas mūsu samaitātības dēļ nekādi nevar pienākt. Lepnība, kuru ne velti dēvē par grēku numur viens, savā tuvumā necieš par sevi gudrākas personības. Ar lepnības dramatiskajām izpausmēm mēs sastopamies ik dienu.

Ir tik acīmredzams – ja nu kaut kas valstī ir jāmaina, tad tā vispirms ir morāle un to nevar panākt tikai ar demisiju pieprasīšanu un uzticību zaudējušo politiķu atkārtotu neievēlēšanu. Viņi tajā neredz savu vainu, bet gan tikai nomelnošanu vai politisko atriebību. Ar lepnību un varaskāri sirgstošie nemēdz šaubīties par sevi. Arī viņi nāk no savas ģimenes un bērnības. Mums, protams, gribētos pēc iespējas ātrāk valsts pārvaldē sagaidīt pašaizliedzīgus Jāņa Čakstes tipa cilvēkus, taču tos nevar izaudzēt kā agros dārzeņus. Viņi radīsies, ja ģimene un skola tiešām kļūs par galveno rūpju lauku. Ja nauda mūsu apziņā būs līdzeklis, nevis dzīves mērķis un mēs vairs nebūsim ar mieru to iegūt par katru cenu. Lai kā to negribētos atzīt, Latvija, tikai vārdos runādama par prioritātēm, patlaban dzīvo pašiznīcināšanās režīmā.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+