Mobilā versija
+5.0°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
29. marts, 2012
Drukāt

Viss atkarīgs no audzināšanas


Foto - Valdis SemjonovsFoto - Valdis Semjonovs

Valoda, integrācija un skolotāju, kā arī augstskolu pasniedzēju loma – tās ir galvenās tēmas, kas visbiežāk izskan mūsu lasītāju vēstulēs, kad tiek runāts par izglītības politiku un iespējamām reformām.
 Jau sākot ar bērnudārza vecumu, šiem aspektiem būtu jāpievērš īpaša nozīme. 


Tā, piemēram, mūsu lasītāja Valentīna Kalvāne Nīcgales pagastā stāsta, ka ”Daugavpils novada Nīcgales pamatskolā, sākot ar 1992. gadu, vēl vecās skolas telpās tika organizētas latviešu un krievu klases no 1. līdz 4. klasei, bet jau ar 1996. gadu krievu klases nevarēja nokomplektēt skolēnu trūkuma dēļ, jo vairākums izteica vēlēšanos mācīties latviešu klasēs. 1. klasē nedaudz bija jāpastrādā ar krievu bērniem, bet turpmāk nekādu grūtību nebija. Ar 1995. gadu Nīcgalē sāka strādāt bērnudārzs, kopš tā laika bērni ir pilnīgi sagatavoti 1. klasei. Neskatoties uz to, ka skolā mācījušies bērni no ģimenēm, kur mājās sarunu valoda ir krievu, viņi sekmīgi mācījušies, piedalījušies olimpiādēs”.

Venta Svilāne Ogres novada Suntažos atminas: ”Savā pensijas vecumā pāris gadus strādāju par latviešu valodas skolotāju kādā Rīgas krievu skolā. Lielākā daļa skolēnu ļoti centās apgūt latviešu valodu, pat brīvdienās nāca papildināt savas zināšanas. Mani skolēni ļoti pārdzīvoja, ka, runājot latviski, netiek vaļā no krievu akcenta. Cittautiešu bērniem jāapmeklē latviešu bērnudārzi, jo latviskā vidē ātri var apgūt valodu. Man bija iespēja piedalīties kāda Purvciema bērnudārza izlaidumā, jo to apmeklēja arī mani mazdēli. Cik brīnišķīgi deklamēja dzejoļus cittautiešu bērni skaidrā latviešu valodā bez mazākā akcenta! Šiem bērniem būs vienalga, vai runāt dzimtajā vai valsts valodā.”

Velta Rieksta vaicā: ”Ja mums ir jādzīvo kopā dažādām tautām, tad kāpēc mūs izšķir jau skolās? Mums ir jābūt kopā un jābūt vienotiem. Manā laikā klasē bija gan poļi, gan čigāni un vēl citu tautību pārstāvji, un mēs visi mācījāmies kopā.”

Tikmēr Valdis Einers atgādina: ”Padomju okupācijas gados krieviem eksāmeni latviešu valodā nebija jākārto, bet latviešiem obligāti bija jānoliek eksāmens krievu valodā. Kur taisnība? Arī tagad Latvijā vajag pieņemt stingrus likumus. Iestājoties mācību iestādēs, būtu obligāti jākārto iestājeksāmeni arī latviešu valodā.”

Antoņina Ostrovska Maltā satraucas par skolotāju uzskatiem un to ietekmi uz bērniem. ”Ko gan var mācīt pedagogs saviem audzēkņiem, kurš pats ar savu darbu nerāda piemēru? Manā skatījumā tādiem pedagogiem, kam nāk prātā ar savu parakstu pieprasīt otru valsts valodu, neskatoties ne uz kādām cilvēktiesībām, nevar ļaut jaunas paaudzes veidošanu. Šādi pedagogi ir jāapzina,” raksta A. Ostrovska.

Turpretim Arnim Matrozim sirds sāp par notiekošo augstskolās: ”Mana meita pērn beidza Latvijas Universitāti. Par reformu nav jājautā rektoriem un citām ieinteresētām personām, bet tiem, kas maksā par studijām 1200 latus un vairāk. Tā kā augstskolas ir savairojušās kā sēnes pēc lietus, pasniedzēju trūkst, tad nu tie, kas ir, skraida no vienas uz otru, trešo, ceturto. Lekcijas notiek trīs reizes nedēļā, citu dienu no pēcpusdienas, profesori nevaļīgi, parunāt ar studentiem nav laika. Pamatizglītības līmenis ir ļoti zems. Ja jau bērnu skaits sarūk, tad arī skolotājus var izsijāt un atstāt labākos. Kāpēc nevaram mācīties no somiem?”

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+