Juris Lorencs

Kas tālāk notiks ar Bondaru, Bordānu un Strīķi? 21

Tagad, kad pašvaldību vēlēšanu peripetijas jau norimušas, bet pilsētu un novadu domēs sāk iezīmēties iespējamo koalīciju aprises, gaisā gluži neviļus virmo jautājums – kas tālāk?

Reklāma
Reklāma
Veselam
7 produkti, kas visiem šķiet veselīgi, taču patiesībā tādi nav 16
Kokteilis
TESTS. Jūsu īkšķu novietojums, sakrustojot pirkstus, atklāj daudz par jūsu personību
“Pasažieriem bez sejas maskas var tikt atteikta iekāpšana transportlīdzeklī!” Paziņojums autobusa salonā samulsina braucēju 55
Lasīt citas ziņas

Viena no intrigām – kas tālāk notiks ar Mārtiņu Bondaru, Jāni Bordānu un Jutu Strīķi? Vai pašvaldība viņiem kļūs par tramplīnu tālākiem plāniem, ja tādi vispār ir? Grūti iedomāties, ka ar tik milzīgām ambīcijām apveltīti cilvēki varētu četrus gadus deldēt krēslus Rīgas domes opozīcijas rindās. Tomēr līdzšinējā pieredze liecina, ka darbs kādas Latvijas pašvaldības opozīcijā nepavisam nav tā vieta, kas kalpo par tramplīnu tālākam lēcienam valsts mēroga politikā. Censoņi, kuri kaismīgi sola uzmanīt Rīgas pašvaldību un attīrīt to no korupcijas mošķiem, opozīcijā pamazām nonīkst. Mediju aizmirsti, tie klusi un nemanāmi pārvēršas par politisku herbāriju, pārklājas ar putekļiem, līdz beidzot tos pārstāj ievērot arī vēlētājs. Mazliet labākā situācijā Ventspilī atrodas Ģirts Valdis Kristovskis, kam asā polemika ar Lembergu vismaz piešķir redzamību.

Pavisam cita lieta – pozīcija. Savulaik premjera krēslā no Rīgas mēra kabineta pārsēdās “Latvijas ceļa” politiķis Andris Bērziņš. Arī Nils Ušakovs, ja vien viņš izlemtu piedalīties Saeimas vai Eiropas Parlamenta vēlēšanās, šodien būtu milzīgs pienesums “Saskaņai”.

CITI ŠOBRĪD LASA

Bondara, Bordāna un Strīķes ievēlēšana tikai apstiprina jau zināmo patiesību, ka pašvaldību vēlēšanās cilvēki balso par personībām. Vai tieši otrādi – centīgi tās svītro. Gan “Vienotība”, gan Nacionālā apvienība un Zaļo un zemnieku savienība Rīgā būtu startējušas labāk, ja vēlēšanās kandidētu kāds no Eiropas Parlamenta vai vismaz vēl daži Saeimas deputāti arī bez “Vienotības” pārstāvja Viļņa Ķirša. Visdrīzāk šis pienesums tad arī būtu tas viens trūkstošais procents, kas tā saucamajām latviskajām partijām ļautu pārvarēt 50 procentu slieksni un izveidot valdošo koalīciju Rīgā. Protams, no kandidātu puses tas būtu upuris (tajā skaitā arī naudas izteiksmē mērāms), turklāt vēl nebūt nav teikts, ka šāda koalīcija patiešām arī izveidotos.

Un vēl viena atkāpe no sērijas “kas būtu, ja būtu”. Ja vēlēšanās būtu piedalījies Andris Piebalgs, viņš visdrīzāk tiktu ievēlēts un tagad, iespējams, kandidētu Rīgas mēra amatam. Būt par valsts galvaspilsētas mēru – tas ir pavisam cienījams amats pat bijušajam ES komisāram. Katrā ziņā “Vienotībai” tik redzams amats būtu ļoti noderējis. No visām valdības koalīcijas partijām vissarežģītākajā stāvoklī šodien atrodas tieši “Vienotība”. Sarežģītā tāpēc, ka tieši pa daļai zaudējuma, pa daļai panākumu dēļ valda neziņa, un partija atrodas savdabīgā “pakārtā” stāvoklī, kaut kur pa vidu starp izdzišanu un atdzimšanu. Kopumā starts šajās pašvaldību vēlēšanās “Vienotībai” nav spožs, it īpaši jau Rīgā. Tomēr tā nav arī pilnīga izgāšanās, kādu vēl pirms dažiem mēnešiem pareģoja socioloģiskās aptaujas. Izrādās, ka “restarts” tomēr ir iespējams. Tagad viss atkarīgs no izmanības, darba un, kas šobrīd varbūt ir pats svarīgākais, vienotības pašas “Vienotības” iekšienē.