Dabā
Medības

Viss atlikts uz pēdējo brīdi un vēl pēc tā… 16


Ilustratīvs foto
Ilustratīvs foto
Foto – Shutterstock

Nu jau tālajā 2016. gada 6. aprīlī Eiropas Savienības dalībvalstis vienojās veikt būtisku datu aizsardzības sistēmas reformu, pieņemot datu aizsardzības reformu paketi, kurā ietilpst Vispārīgā datu aizsardzības regula. Divus gadus bija dots laiks, lai sagatavotos jaunajai regulai, izvērtētu katrā valstī, arī Latvijā, esošo personas datu vākšanas, glabāšanas un apstrādes sistēmu, tās atbilstību regulai.

25. maijs jau pagājis, taču, cenšoties izprast, kā mainīsies vai nemainīsies mūsu, mednieku, dzīve pēc regulas stāšanās spēkā, rodas pārliecība, ka atbildīgās institūcijas tikai pēdējā brīdī ķērušās pie darba, kam bija atvēlēts vairāk nekā 700 dienu…

Kas ir personas dati?
Vispirms jāsaprot, ka personas dati ir dažāda informācija, kuru apkopojot var identificēt konkrētu personu. Visizplatītākā, taču nebūt ne vienīgā informācija ir vārds, uzvārds, personas kods. Tāpat personas dati ir adrese, apliecību numuri, jebkuri citi faktori (fiziskie, fizioloģiskie, ģenētiskie, garīgie, ekonomiskie, kultūras vai sociālie), kas ļauj konkrēto personu identificēt.

Munīcijas veikalā un šautuvē
Kur tad mednieks ikdienas gaitās saskaras ar datu apstrādi, ja nerunājam par procesu, kurā viņš kļūst par mednieku, saņem attiecīgās atļaujas, apliecības? Nu, kaut vai iegādājoties munīciju – munīcijas reģistrācijas žurnālā tiek ierakstīti dati, kas viennozīmīgi ļauj identificēt konkrēto personu: vārds, uzvārds, adrese, personas kods, ieroča atļaujas numurs (to paredz Ministru kabineta noteikumi nr. 1001 Ieroču un munīcijas iegādāšanās, reģistrēšanas, uzskaites, glabāšanas, pārvadāšanas, pārsūtīšanas, nēsāšanas, realizēšanas un ieroču kolekciju glabāšanas noteikumi). Tāpat ir, arī apmeklējot šautuvi vai sacensības šaušanā. Vai šie mūsu dati ir pietiekami pasargāti regulas izpratnē un to vākšana ir tiesiski pamatota, kā to pieprasa regula? Vai tad nepietiek, ja uzrādām derīgu apliecību kopā ar personu apliecinošu dokumentu? Vai dati ar laiku pēc noteiktā termiņa tiek droši dzēsti (iznīcināti), kā to pieprasa nule spēkā stājusies regula? Kāds ir mērķis – kāpēc uzņēmumam jāuzkrāj dati par personām, kas iegādājas munīciju, būtībā kļūstot par personas datu apstrādes subjektu?

Vismaz teorētiski taču ir pieļaujama situācija, ka personas dati, ko ieraksta reģistrācijas žurnālos, ir pieejama trešajām personām – citiem klientiem parakstīšanās brīdī, veikalu un šautuvju darbiniekiem, kuru mainība var būt liela.Protams, skeptiķi iebildīs, ka ar pliku personas kodu un vārdu, uzvārdu bez papildu identifikatoriem neko lielu iesākt nevar, ja nu vien piepildīt kādu neveselīgu fantāziju savā prātā. Un tomēr regula strikti nosaka – šie abi dati kopā tā vai citādi ļauj identificēt personu.

Ministrijas nesteidzas
Skaidrot situāciju lūdzām Iekšlietu ministrijai, kuras padotībā esošās valsts iestādes pieskata ieroču aprites jautājumus. Ministrija jautājumu pāradresēja Valsts policijai, no kuras saņēmām skaid-rojumu, ka pašiem pieskatītājiem vēl nekas nav skaidrs: “2018. gada 6. marta Ministru kabineta protokollēmumā (prot. nr. 14, 40.§) noteikts uzdevums ministrijām līdz 2018. gada 1. decembrim izvērtēt, vai attiecīgās nozares normatīvie akti, kas paredz fizisko personu datu apstrādi, atbilst Vispārīgās datu aizsardzības regulas prasībām, un, ja nepieciešams, izstrādāt normatīvo aktu projektus un noteiktā kārtībā iesniegt tos izskatīšanai Ministru kabinetā. Minētā procesa ietvaros arī tiks izvērtēts, vai jautājumā minētie datu apstrādes piemēri atbilst Vispārīgās datu aizsardzības regulas normām.” Lūk, tik vienkārši. Vietā pajautāt – vai valsts ierēdņi cerēja, ka regulu atcels, vai tā ir kārtējā neizdarība? Kā būs līdz šī gada decembrim? Datu vākšana ir likumīga vai nav?

Gaida tiesu nolēmumus
Apmeklējot ar regulas ieviešanu dzīvē saistītu semināru, izkristalizējās doma, ka tiek gaidīta iedzīvotāju reakcija uz personas datu apstrādi, tai sekojoša tiesvedība un tiesu nolēmumi, kas ļautu sagatavot attiecīgus grozījumus normatīvajos aktos. Bet maksāt par ierēdņu izdomas trūkumu un nevēlēšanos laikus iedziļināties problēmā nāksies uzņēmējiem, ja paveiksies, arī kādai valsts iestādei (lasi, mums, nodokļu maksātājiem). Vai esam to pelnījuši, lai pēc mūsu nodokļiem ķepu stieptu vieglas peļņas tīkotāji? Administratīvo pārkāpumu kodeksā sods par nelikumīgu personas datu apstrādi ir bargs – līdz pat 14 000 eiro. Varbūt valsts iecerējusi šādi papildināt budžetu? Un kur tad vēl iespējamās papildu prasības? Pietiekami, lai pilnībā iznīcinātu mazāku uzņēmēju.

Kā apsaimniekot medību iecirkni?
Taču personas koda un apliecības numura ierakstīšana kādā vairāk vai mazāk nobružātā žurnālā ir mazākā problēma. Saimniekojot medību iecirknī, nav iespējams iztikt bez medību tiesību nomas līgumu slēgšanas, kas tā vai citādi arī ir personas datu vākšana un apstrāde, arī glabāšana. Latvijas Mednieku asociācijas valdes priekšsēdētājs Haralds Barviks pauž viedokli, ka Latvijā ārkārtīgi samilzusī problēma ar medību iecirkņu ārējām robežām šajā saistībā kļūs vēl aktuālāka. Noskaidrot zemes īpašnieku oficiāli būs neiespējami, jo jāizpauž taču personas dati – informācijas kopums, kas ļauj identificēt un atrast konkrēto cilvēku, lai sagatavotu un noslēgtu līgumu. Jau līdz šim šī ziņu vākšana bija darbošanās pelēkajā zonā. Šeit būs jārod risinājums, grozot Medību likuma normas. “Tā nav normāla situācija, ka nav iespējams likumīgi atrast zemes īpašnieku, zemes gabalam mainās īpašnieks, bet neviens nevienu par to neinformē un mednieks kļūst par likumpārkāpēju pašreiz spēkā esošo likumu izpratnē. Arī inspektoram ir taisnība, un viņu neinteresē peripetijas ar zemes īpašnieku maiņu un medību tiesību nomas līgumiem un personas datu aizsardzību,” tā Barvika kungs.

Naivi cerēt, ka visi zemes īpašnieki pēkšņi steigs uz attiecīgajām iestādēm un vēlēsies atļaut datu sniegšanu mednieku kolektīvu vajadzībām. Cerēto atbilžu vietā radies vēl vairāk jautājumu – gan par lietām, kas tieši saistītas ar medībām, gan regulas ieviešanas gaitu kopumā. Skaidrs ir viens – iedzīvotājiem nebūt nav saprotams, kur, kam, kāpēc var vai nevar sniegt informāciju par sevi, nav skaidrs, vai informācijas pieprasītājs ir tiesīgos to vispār prasīt. Tas viss vedina domāt, ka gaidāma pamatīga tiesvedību vētra, kuras cēlonis būs tieši valsts ierēdņu kavēšanās.

Vairāk lasiet žurnāla “Medības” jūnija numurā

LA.lv