Viedokļi
Komentāri

Vija Beinerte: Viss ir atļauts. Bet ne viss der 16

Foto – Valts Kleins

Milzīgs sociālu, reliģisku un rasu konfliktu vilnis aizmēž robežas un grauj pamatus, padarot nestabilas un nedrošas gan demokrātijas, gan autoritārus režīmus. Tā vien šķiet, it kā pasauli būtu pārņēmis kāds vīruss, kas tiecas iznīcināt jebkādu kārtību. Kas tas par vīrusu? Kāds ir tā vārds?

Līdz pamatiem mēs noārdīsim veco pasauli un tad sev uzcelsim jaunu – tā 20. gadsimta rītausmā dziedāja internacionālisti jeb, īsāk sakot, marksisti. Noārdīt un iznīcināt viņi pamanījās daudz, kur spēra kāju, tur palika drupas, asiņu jūra un līķu kalni. Bet ar celšanu gan viņiem neveicās, kā iecerēts. Jau 60. gados saukties par marksistu kļuva nepieklājīgi, vismaz Rietumu pasaulē. Ļeņina un Staļina Krievija, Mao Ķīna un Čaušesku Rumānija bija liecība tam, ka komunisma totalitārā ideoloģija ir izgāzusies gan sociāli, gan ekonomiski. To saprata pat franču intelektuāļi. Ko nu?

Un tad Žaks Deridā pasludināja postmodernisma ēru, kas patiesībā bija tas pats vecais marksisms, tikai jaunā iepakojumā un ar nedaudz piekoriģētiem uzsvariem “sociālā taisnīguma” principos. Deridā ideju ietekmes sfēra aptvēra antropoloģiju, lingvistiku, feminismu, geju un lesbiešu studijas un arī reliģijas studijas.

Marksisti proletariātu saveda ienaidā ar buržuāziju. Un solīja paradīzi zemes virsū, kolīdz pēdējā tiks iznīcināta. Postmodernisti darbojas smalkāk: nabaga migranti un bagātā Eiropa, apspiestās sievietes un varmākas vīrieši, nelaimīgās transpersonas un neiejutīgie heteroseksuāļi. Taču princips ir tieši tas pats – sašķelt, savest ienaidā un pasludināt kādu par vainīgu. Un arī mērķis ir tieši tas pats – vara. Migrantu, sieviešu vai transpersonu liktenis postmodernistiem, kas apvienojušies zem kreiso liberāļu karoga, rūp tikpat ļoti, cik Ļeņinam, Staļinam un Mao – strādnieku vai zemnieku liktenis.

Žakam Deridā piemita spožs prāts, auksts un ass kā Damaskas tērauds. Vispirms viņš radīja dekonstrukcijas teoriju. Tad nomērķēja un grieza. Grieza precīzi. Evaņģēlijā ir teikts: iesākumā jeb pamata cēlonī bija Vārds. Tādēļ gan Kristu, gan viņa mācību mēdz saukt arī par Vārdu. Bet Deridā pasludināja, ka ikviens vārds var būt interpretējams līdz bezgalībai. Nav absolūtas patiesības, ir neskaitāmas alternatīvas.

Ja tiek noārdīta robeža starp patieso un nepatieso, zūd robeža arī starp labo un ļauno. Ja nav nekādu absolūtu vērtību, viss ir atļauts. Bet tas, kā zināms, ir sātanistu sauklis. Pāvils šo saukli komentē īsi: viss ir atļauts, bet ne viss der. Der kam? Mūžīgai dzīvībai. Taču Žakam Deridā un viņa sekotājiem nav mūžīgās dzīvības jēdziena. Dieva vietā ir nauda un bauda. Un, protams, vara. Tomēr ne visi šai varai pakļaujas, tāpēc ir nepieciešama pēdējo bastionu dekonstrukcija. Šie bastioni ir ģimene, valoda, kultūra un reliģija. Dekonstrukcijas atslēgas vārdi ir politkorektums, multikulturālisms, integrācija, daudzveidība, tolerance.

Saistītie raksti

Kad zūd orientieri, iestājas haoss. Nenobriedis prāts haosā apjūk. Un kļūst viegli manipulējams. Tad tikai vajag iečukstēt: visas problēmas ceļas no tā, ka esi piedzimis nepareizajā kontinentā vai nepareizajā ķermenī…

Un te nu es atkārtošu kā mantru: Eiropā trīs reizes jau ir mēģināts izārdīt pasaules kārtību ar filozofu kabinetos dzimušām mācībām – Robespjēra Francijā, Ļeņina Krievijā un Hitlera Vācijā. Patlaban notiek vēl viens mēģinājums, viltīgs un precīzi notēmēts. Ļauties tam vai ne – tas katram ir jāizlemj pašam.

LA.lv