Mobilā versija
Brīdinājums +4.3°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
8. marts, 2013
Drukāt

Viss ir pavisam savādāk. Jura Rubeņa piemiņas vārdi Imantam Ziedonim

Foto - LETAFoto - LETA

Jēzus sacīja: „Laiks ir piepildīts, Dieva Valstība ir klāt. Atgriezieties no grēkiem un ticiet evaņģēlijam.” (Marka 1:15).

Viens no izcilākajiem kristīgajiem teologiem, 13.gs. domātājs un vārda meistars Akvinas Toms, kura grāmata Summa theologiae joprojām tiek uzskatīta par sava laikmeta nepārspētu dažādu disciplīnu sintēzes meistardarbu, četrus mēnešus pirms nāves pieredzēja satricinošu atklāsmi, sastapšanos ar dievišķo. Visu mūžu viņš bija par Dievu rakstījis, bet tagad viņu saticis. Pēc šī notikuma Akvinas Toms pārtrauca rakstīt, gribēja sadedzināt visu jau uzrakstīto (ko viņam, protams, neviens neļāva) un savam tuvākajam draugam ar asarām acīs sacīja: „Viss, ko esmu uzrakstījis, ir salmi, salīdzinājumā ar to, kas man tika atklāts. Viss ir pavisam savādāk…”

Tā, manuprāt, ir lielu, pravietisku cilvēku zīme. Viņi mums nemitīgi atgādina, ka viss ir savādāk. Tad, kad mēs iestrēgstam savās pieraduma klišejās par pasauli, cilvēkiem, dzīvi, attiecībām, mīlestību, ticību un Dievu, ir tik ļoti nepieciešams kāds, kas mums atgādinātu: viss ir pavisam savādāk. Skaistāk, plašāk, dziļāk!

Mūsu dzirdētie, paši pirmie Jēzus sacītie vārdi, pasaulē, kura, tāpat kā mūsējā, pazīst nāves neatceļamās robežas, vēsta tieši to pašu: „Viss ir pavisam savādāk! Dieva Valstība ir šeit. Atgriezies, pamosties, mainies!”

Patiesi labai dzejai piemīt noslēpumaina īpašība – tā spēj pasacīt nepasakāmo. Ar dažu rindiņu palīdzību ļauj satikt to, ko nav iespējams eksakti aprakstīt biezos sējumos.

Tā ļauj mums sastapties ar dzīves daudzkrāsainību, ar dzīvi, kas ir pavisam savādāka, nekā parasti domājam.

Imants Ziedonis bija un ir šāds pravietisks cilvēks, kurš, kopš savas pirmās sastapšanās ar Dievu ziedošā rudzu laukā, savos darbos mums nemitīgi atgādina, ka viss ir pavisam savādāk.    

Mums nav jāpārspīlē un jāuzlabo īstenība, protams, arī viņš bija tikai cilvēks, ar saviem cilvēciskajiem trūkumiem un vājībām. Arī viņš kopā ar mums dzīvoja laikmetā, kurā bija tik grūti nekļūdīties.

Ziedonis pats sevi sauca par meklētāju, cilvēku ceļā pie Dieva. Šis ceļš, no vienas puses, ir vienkāršs, no otras – ļoti grūts. Vienkāršs tāpēc, ka tas tevi aicina vienkārši sekot savai sirdsbalsij, apjaušot, ka piepildījums, kā Ziedonis raksta, neslēpjas cilvēku pasaules horizontos. Dzīves piepildījums pasaules horizontālēs nav rodams. Grūts tāpēc, ka prasa uzdrīkstēšanos spert soli jaunā, nepazīstamā virzienā, no jauna izvērtējot pašam sevi.

No Ziedoņa varam mācīties ne tikai domas lidojumu, bet sevis izvērtēšanas drosmi. Rakstu 10.sējuma ievadā viņš raksta: „Bija vajadzīgs tas pozitīvais nesējvilnis, kas kompartijas elites tukšos nākotnes solījumos slinkos varas un pašlabuma tīkojošos piepildītu ar dzīves iedvesmu. Nākotnes līķim vajadzēja dot dvēselisku dzīvību. To varēja tikai mākslinieki…” Viņš nosauc savu 30 gadu garumā tapušo publicistiku par paspēli: „Šis sējums ir daudzmaz kopā savākta paspēle…. Vairāk bija jārunā pašam ar sevi, jārunā ar savu īsto būtību.”

Ir jābūt lielam cilvēkam, lai uzdrīkstētos skarbi vērtēt pašam sevi. Lai to spētu, ir jāzina, jātic, ka, par spīti mūsu kopīgajām kļūdām un paspēlēm (kuram gan tādu nav?), viss ir savādāk.

Imanta Ziedoņa darbos satiekam divas lielās tēmas – ceļš un gaisma. Bet gaismas apjaušanai ir vajadzīga tumsa, tāpēc nereti mistiķiem un dzejniekiem tā var būt labvēlīga tumsa. Tikai pie mākslīgās gaismas var tikt vieglā ceļā, īstā gaisma vienmēr uzaust no tumsas, tiem, kas nebaidās pēc tās jautāt tumsas melnumā. Epifānija – dievišķās pasaules mirdzums parasti atklājas tumšās bezmiega naktīs.  

Nav viena pareiza dzīves modeļa. Var dzīvot tikai patiesi vai nepatiesi. Un visos laikos ir bijis tik grūti dzīvot patiesi.

Tāpēc dzejniekam būt ir ļoti grūti un ļoti viegli. Palikt uzticīgam patiesībai, savas sirds, savu dziļumu patiesībai, nemelot, ir ļoti, ļoti grūti. Bet tikai tā tu vari kļūt par laikmeta sirdsbalsi un tad runāt ir viegli. Tad tu vari sacīt visu, ko vien tu vēlies. Kurš tad varējis apstādināt Dzejnieku? Kurš var aizbāzt muti Dzejniekam? Cik apskaužama brīvība, vai ne?

Tāpēc varam piekrist lielajam domātājam Kenam Vilberam, ka dzejnieki nereti pavēstījuši par Dievu un dievišķo vairāk nekā mācītāji. Nereti daži dzejnieki pie dvēseļu glābšanas izdarījuši nozīmīgāku darbu nekā daudzi mācītāji.  

Kādā no nekrolgiem Imants Ziedonis ar pilnām tiesībām tika nosaukts par mistiķi. Patiešām Ziedoņa dzejā varam nojaust to noslēpumaino krāšņumu un dziļumu, ko sevī glabā cilvēka dzīve. Tā mudina neapstāties un augt, pieņemt Dzīvi kā bezgalīgu Ceļu. Ir tik svarīgi, lai tādi cilvēki, kaut vai daži, būtu mums blakus. Un sevišķi, ja viņi parāda ceļu, iedrošina doties ceļā cauri tumsai pie Gaismas mūsu pašu valodā, mums tik pazīstamajos, mīļajos kultūras tēlos un simbolos. Pelēkā linu auduma krāsa, brūnais māls, melnā cietā rudzu maize, ziedoša vasaras pļava, vientuļš dižozols lauka vidū, stārķa ligzda elektrības stabā, Dziesmu svētki, Imanta Ziedoņa dzeja. Vai tā nav miesa no mūsu miesas?

Mēs visa mūža garumā atrodamies ceļā, katru dienu, katru minūti. Nāve nav tikai melna robeža. Nē, nāve ir noslēpumains, skaists un  majestātisks notikums ceļā. Sastapšanās ar nāvi mūs visus uz īsu brīdi noliek uz Lielā sliekšņa. Mēs mirkli uz tā pašūpojamies, sajūtam, kā atveras un aizveras Lielās durvis un mūsu sejās uz mirkli iepūš Lielā elpa. Un ceļš turpinās – kādiem vēl šeit, citiem – jau tur.

Cilvēkam būt ir neaptverams skaistums, dzīve ir milzu noslēpums. Svarīgi, lai mums tas tiktu gudri atgādināts. Blakus parastajiem mērķīšiem ir elpu aizraujošais Lielais! Viss ir pavisam savādāk. Dzīve ir kas savādāks, nekā domājam. Bet, ja tā, tad arī nāve ir kas pavisam savādāks, nekā domājam.

Tā Dieva līdzība, ko mēs katrs sevī nesam. Viņos mēs redzam mūsu izcelsmi, dziļumus, iespējas un Mērķi. Imanta Ziedoņa dzīve iedrošina uzdrīkstēties pieņemt un izdzīvot savējo dzīvi. Cauri lieliem cilvēkiem atspīd Dievs.

Man nav neviens jākopē, bet jāuzdrīkstas ieskatīties savās dzīlēs un izdzīvot savu vienreizējo, Dieva doto, tāpēc – skaisto likteni. Varbūt arī mana dzīve ir kaut kas pavisam savādāks, nekā esmu domājis līdz šim?

Imants Ziedonis ir Dieva mākslas darbs. Imants Ziedonis ir brīnums, kas uzdāvināts Latvijai. Ar katru nākamo dienu un gadu mēs to sapratīsim aizvien labāk un labāk. Mūzika sāk īpaši skanēt pēc komponista nāves un dzejnieka dzeja uzdzirkstī ar vēl lielāku spēku tad, kad aiz viņa aizvērušās Mūžības durvis.  

Cilvēks Ziedonis ir miris, ir pienācis brīdis iepazīties ar mūžīgo Ziedoni, kas vairs nekad šo zemi un tautu nepametīs.

Tāpēc šajā lielajā atvadīšanās un vienlaicīgi jaunas iepazīšanās brīdī ļausim pašam Ziedonim mums pasacīt to, ko viņš tieši šajā dienā mums vēlējies sacīt. Man šķiet, ka neviens pavadītājs nevarēs pateikt neko dziļāku un lielāku par šiem pirms 30 gadiem tieši šai dienai rakstītajiem vārdiem.

Es izeju tai gaismā, 

kur tālāk nav kur iet. 

Brīvs putns esmu gaisā, 

man kapu nerociet.

Varbūt es nolaidīšos 

kādreiz, varbūt, mazliet, 

var būt, ka zilos viršos 

vai ceriņos, kas zied.

Un tajā mirklī viela 

pa dzejolim man dos.
Ak, nē, ir gaisma liela – 

es nenolaidīšos.

Un tad jau dzejas nebūs, 

būs tīra gaisma vien. 

Es neesmu vairs dzejnieks. 

Es biju vakardien.

Viss ir pavisam savādāk.
Mēs pavadām Tevi, Imant, tajā pasaulē, kurā viss ir savādāk.
Viegli.
Laiks ir piepildīts, Dieva Valstība ir šeit.
Tu esi skaitījis un nonācis pie Viena.
Ir tīra gaisma vien. Tagad Tu to zini labāk par mums.

Vakar Tu biji dzejnieks…
Mēs varam tikai minēt, kas Tu esi šodien…

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+