Mobilā versija
+2.9°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
14. maijs, 2014
Drukāt

Viss, ko daru, 
ir mans vaļasprieks. Saruna ar Līvānu folkloristi Annu Kārkli (2)

Foto - Valdis SemjonovsFoto - Valdis Semjonovs

Turpinām stāstīt par konkursa “Sieviete Latvijai – 2013” laureātēm. Dziesmu svētku gadā konkursam bija īpašs skatījums. Nominācijā “Es negāju noskumusi nevienā(i) vietiņā” vēstuļu autores bija nolūkojušas izcilas sievietes deju kolektīvu, koru, folkloras kopu vadītājas, amatierteātru režisores. Kura tā būtu Līvānu pusē? Skaidrs, ka folkloriste Anna Kārkle. Viņu savās ieteikuma vēstulēs konkursam cildināja līvānietes Jolanta Praņevska un Evita Kleina.

Anna Kārkle vada Līvānu 1. vidusskolas folkloras kopu “Ceiruleits” un latviskās dzīvesziņas pulciņu, Līvānu bērnu un jauniešu centrā – folkloras pulciņu jaunākā skolas vecuma bērniem, ir interešu izglītības folkloras jomas metodiķe Līvānu novadā. Izveidojusi Līvānu novada tradicionālās kultūras atbalsta centru. Viņa ir Dienvidlatgales novada bērnu un jauniešu folkloras kopu koordinatore. Projekti, svētki, izglītošanās, vasaras nometnes, gadskārtu svētki… Vārdu sakot, Anna Kārkle gādā, lai novadā tiktu saglabātas tradicionālās dziedāšanas, muzicēšanas, dejošanas, stāstīšanas un maskošanās tradīcijas.

– “Ceiruleiti” sākāt vadīt deviņdesmitajā gadā, toreizējie bērni nu jau ir lieli cīruļi, kurp viņi ir aizlidojuši?


– Domāju, ka daudzi ir dzīvē paņēmuši līdzi to pieredzi, ko kādreiz guvuši, darbojoties “Ceiruleitī”. Manis pašas trīs bērni, nu jau rīdzinieki, visi ar folkloru saistīti – dēls Edgars spēlē bungu un dūdu grupā “Auļi”, meita Kristīne Kārkle-Puriņa iesaistījusies dažādās grupās – Valta Pūces etnogrāfiskajā orķestrī, “TRIO – Kārkle, Šmite, Cinkuss”, “Folkvakars” ­
u. c., meita Agnese joprojām uzticīga “Ceiruleišam”. Dainis Paeglis ir vīru folkloras kopas “Rūžupis veiri” vadītājs, Ieva Karpenko darbojas folkloras kopā “Vilkači”, Gatis Valters arī spēlē bungu un dūdu grupā “Auļi”. Mani visvairāk priecē tas, ka daudzi “Ceiruleiši”, būdami tālu prom no Līvāniem, vēl joprojām glabā pirms daudziem gadiem apgūto dziesmu un danču pūru.

– Kā pašai radās interese par tautasdziesmu?


– Tas nāk no manas ģimenes, jo te jūtos dvēseliski saprasta. Gan no mammas, gan tēta puses mūsu dzimtā bijuši lieli dziedātāji. Mana vectēva māsa Domicelija Vaivode zināja tik daudz tautasdziesmu! Sākot ar jādināmajām dziesmiņām, īsiem pantiņiem un beidzot ar pasakām. Viņa prata ielikt dziesmai dvēselīti. Vēl tagad atceros, kad Domicelija dziedāja par bārenīti – “Moza beju neredzieju”, man acīs sariesās asaras.

Mēs ar brāli un māsu vēl aizvien muzicējam, māsa dzied folkloras kopā “Vecvārkava”, brālis Juris Vaivods ir komponists, diriģents un Dailes teātra muzikālais vadītājs. Kad pašai radās bērni, sākām dziedāt folkloras kopā “Latava”, tad nāca “Spieti”, kur piedalījāmies visa Vaivodu saime – mani vecāki, tēta brālis, māsa, mana ģimene… Nevieni svētki mūsmājās bez dziedāšanas nav pagājuši. 1990. gadā Līvānu bērnu un jauniešu centra vadītāja Valentīna Poikāne mani palūdza izveidot folkloras kopu. Sākumā domāju, kā būs, jo man nemaz nav muzikālās izglītības! Bet izrādās – šī izvēle nav bijusi velta.

– Bet jums ir tik kolosāla balss, ka prieks klausīties!


– Tā dziesma jau bija man šūpulī ielikta. Tā uz mūžu ir manī un pavada mani visur. Caur to es sajūtu saikni ar savu dzimtu. Mans tētis nu ir kļuvis par mūsu dzimtas galveno balstu. Viņš vēl arvien dzied Vanagu baznīcas korī. Žēl, ka tik agri mūžībā aizgāja mana mamma. “Ceiruleiti” daudzreiz atpazina pēc mammas sietajiem sieriem un pašceptās rudzu maizes. Kopā ar tēti mūsu lauku mājās izveidojām dzimtas muzeju, tur ir dažādas dzimtai piederošas senlietas – gulta, šūpulītis, dažādi darbarīki un sadzīviskās lietas, un katrai lietai ir savs stāsts. Tētis ir uzrakstījis grāmatu “Vanagu vēstures lappuses” ar vairāk nekā 600 lappusēm, kur atspoguļojis savus pētījumus par Vanagiem un apkārtējiem pagastiem. Lai būtu kur izvietot eksponātus, mans vīrs uzcēla šķūnīti. Arī viņš spēlē ermoņikas, akordeonu un kādreiz brauca muzicēt kopā ar mūsu dzimtu. Vīrs atbalsta mani, kā varēdams. Nu mums ir sava māja, un viņš saka – kādam jāpaliek mājās, nevar jau sunīti vienu pašu atstāt.

– Cik liels pulks “Ceiruleitī” esat?


– “Ceiruleitī” darbojas ap 60 dalībnieku. Parasti programmas gatavojam gan mazajiem bērniem, gan lielajiem, jo katrai vecuma grupai ir savas intereses. Uz “Ceiruleiti” nāk arī pieci pirmsskolas vecuma bērni. Protams, jaunākās dalībnieces ir manas mazmeitas. Madlēnai ir trīs gadi, bet Gabrielai tikai septiņi mēneši.

– Kas bērnus velk interneta laikā dziedāt tautasdziesmas?


– Domāju, ka lielākoties viņus mudina vecāki. Viena mamma nāk dziedāt kopā ar savu meitu un saka, ka viņai “Ceiruleits” esot kā sava veida baznīca. Vecāki grib, lai bērni saturīgi pavada brīvo laiku, jo viņi te iemācās gan muzicēt, gan dziedāt, gan dejot. Un, kā mani bērni teica: “Ceiruleitī” viņi ir ar savējiem, kā ar brāļiem un māsām. Vienkārši laba kompānija, kopīgi svētki, kopīgi izbraukumi, pēc kuriem daudzi saka – tie bija tik skaisti mirkļi! Patiešām prieks, ja cilvēki tā jūt. Arī daudzie ceļojumi. Savu folkloru rādām citviet pasaulē. Nesen bijām Taizemē. Pagājušajā gadā Ķīnā, Sardīnijā, Polijā… Neaizmir­stami mirkļi no Čīles, Peru, Ekvadoras, Meksikas, Brazīlijas, Venecuēlas, Ēģiptes, Malaizijas ierakstīti mūsu atmiņā. Mums ir iespēja iepazīt citu pasaules valstu folkloru.

Kad tevi redz pasaulē, uzreiz rodas tik daudz piedāvājumu. Rudenī plānojam braucienu uz Indiju. Mūs pamana tāpēc, ka mēs vienmēr izmantojam dzīvo mūziku, tas piesaista publiku. Daudzviet pasaulē ir pazudusi tradicionālā muzicēšana, dejojot tiek izmantoti CD ieraksti.

– Dziedat Līvānu izloksnē?


– Jautājums par Līvānu izloksni ir visai interesants. Vienā upes pusē runā leivōnīšu (Līvānu) izloksnē, otrā – vōrkavīšu izloksnē. Piemēram, mans vīrs ir no viena upes krasta, es no otra. Es runāju vōrkavīšu izlok­snē, bet viņš – leivōnīšu. Pa trīsdesmit kopā nodzīvotajiem gadiem viņš ir pieslīpējies manai izloksnei. Domāju tāpēc, ka esmu runīgāka. “Ceiruleitī” dziedam abās izloksnēs.

– Rīkojat arī stāstnieku konkursu…


– Rīkoju ne tikai stāstnieku konkursu. Esam iesaistījušies Valsts izglītības satura centra projektā “Pulkā eimu, pulkā teku”. Tur ir gan konkurss “Vedam danci”, gan tradicionālās muzicēšanas konkurss “Dziedu dziesmu, kāda bija”, gan stāstnieku konkurss “Teci, teci, valodiņa!”. Kur nu vēl konkurss “Anekdošu virpulis!”

– Pastāstiet kādu anekdoti, ko mazie stāsta!


– “Žurkulēns jautā žurku mātei:

– Mammu, kas ir žurku inde?

– Tā, dēls, ir pulverveida kaķis.”

Es vairāk esmu pasaku cienītāja. Manā bērnībā Līvānos bija saldējuma pārdevēja Pavlovskiene, viņa mums ļoti daudz pasaku ir stāstījusi. Vairākas no tām es esmu pierakstījusi un tagad tās mācu saviem stāstniekiem.

– Kāpēc tas ir svarīgi, ko cilvēkam dod folkloras zināšana?


– Tautasdziesmās ir ielikta visa mūsu dzīves gudrība, tas ir mūsu dzīves kods. Par sevi es saku: “Es negāju noskumusi ne vienā(i) vietiņā.” Tas pilnīgi raksturo mani. Dzīve ir skaista, tā ir jādzīvo intensīvi un interesanti, nav laika čīkstēšanai. Mani bērni savulaik teica: “Nu, beidz, mamma, skaitīt tās tautasdziesmas!” Bet tagad arī viņi ir sapratuši, ka tautasdziesmās ir spēks. Manas audzināmās klases bērni jau zina daudzus manus teicienus. Kad skolēni sastrīdas, es viņiem saku: “Visi man labi bija, kad es pati laba biju”, bet viņi noskaita tautasdziesmas otru pusi: “Visi man naidenieki, kad es naida cēlājiņa.”

– Kā tas ir ar tiem naidniekiem, vai izdzīvosim?


– Jābūt stipriem, bet spēks jārod arī ģimenē. Ja tikai es viena skolā stāstīšu, kas ir mūsu dzīvesziņa, tas būs par maz. Tai jābūt ikdienai, tāpēc es ļoti vēlos, lai vecāki atnāktu uz gadskārtu tradīciju svētkiem skolā. Paskatītos, piedalītos un turpinātu tradīcijas savā ģimenē. Priecājos, ja uz “Ceiruleiša” mēģinājumiem bērniem līdzi atnāk vecāki. Prieks par māsiņām – Martu un Aritu. Viņu vecāki vienmēr ir kopā ar meitenēm un paši iesaistījušies maskošanās tradīciju izzināšanā. Tētis sācis gatavot koka sejas maskas.

Man galvā ir vesela dzīves gudrību grāmata, tik daudzvērtīga padoma esmu uzklausījusi no teicējām, tik daudz esmu uzņēmusi sevī, un tas droši vien man palīdz dzīvot laimīgu dzīvi. Es nesūdzos par dzīvi, vien reizēm saku – jā, darba ir daudz, bet jābūt priecīgiem, ka ir darbs.

– Vai priecīga bijāt arī par uzvaru konkursā “Sieviete Latvijai – 2013”?


– Piederu pie tiem, kuri īpaši nedižojas. Tās bija patīkamas izjūtas, biju priecīga, ka manu darbu pamanīja un novērtēja. Es vienmēr saku – lai pats darbs mani teic. Folklorā man vairāk patīk darboties nevis uz skatuves, bet brīvā dabā, tad tu jūties brīvs. Man patīk brīvība.

– Kāda gan brīvība, jūs taču griežaties kā vāvere ritenī…


– Daudzi man jautā, kā varu to visu padarīt. Visu, ko es daru, daru ar prieku. Man ir darbs, ko es mīlu, un sapratne ģimenē. Daudzos pienākumus var izpildīt, ja tevi saprot un atbalsta vīrs, bērni, visi tuvinieki. Ja kaut ko grib sa­sniegt, jāiegulda daudz darba, neskaitot ne minūtes, ne stundas, ne dienas. Tā taču ir mana dzīve. Jādzīvo ar mīlestību sirdī. Es saņemu no dzīves to, kam ticu. Mēs nedrīkstam sliktu runāt par savu zemi. Ja cilvēki nav pabraukājuši pa pasauli, viņi nav redzējuši, kā citur dzīvo. Mūsu Meksikas gids teica – jūs esat no laimes zemes. Ne mums karu, ne zemestrīču, un dzīve nav nemaz tik slikta. Dzīve būs tādās krāsās, kādās mēs to paši krāsosim.

Pievienot komentāru

Komentāri (2)

  1. Anna, labākais paraugs īstenai latvietei!
    Dievs, daba, darbs, mīlestība.

  2. Mēs lepojamies ar Tevi, Anniņ!!!

Rietumu sabiedrībās populisma sezona, notikušo Itālijā komentē eksperts (1)Pašlaik nevajadzētu pārspīlēt ar prognozēm par Itālijā notikušā referenduma sekām, jo Rietumu sabiedrības ir nonākušas “salīdzinoši lielā populisma sezonā”.
Pārsteigums! Taksometrā atrod "Kinder Surprise" olu ar narkotikāmRīgas Pašvaldības policijas (RPP) darbinieki taksometrā pie taksista un trim pasažieriem atradusi "Kinder Surprise" olu ar narkotikām.
Draugiem Facebook Twitter Google+