Kultūra
Teātris un kino

Viss traki reizē zied. Saruna ar Ditu Lūriņu 16


Dita Lūriņa
Dita Lūriņa
Foto – Karīna Miezāja

Ar Ditu Lūriņu tiekamies šīgada pēdējo “Skroderdienu” priekšvakarā un brīdi pirms tam, kad aktrise ansambļa “Drama” sastāvā dosies uz Lielbritāniju dziedāt Līgo dziesmas Anglijas latviešiem. Nule aizvadītajā sezonā Dita Lūriņa ir viena no tām sešām skatuves māksliniecēm, kuras nominētas Gada aktrises titulam. Tā ir kategorija, kurā šoreiz valdīja vissīvākā konkurence. Dita Lūriņa balvai izvirzīta par Elzu izrādē “Sieviete” un Trīni izrādē “Trīne” Latvijas Nacionālajā teātrī.

Vai esat parēķinājusi, kuras “Skroderdienas” Indras Rogas iestudējumā nupat nospēlētas?

D. Lūriņa: Ak Dievs, es pat nezinu! Būs jau kāds piektais vai sestais gads. Pa šo laiku man paguvis vēl otrs bērns piedzimt…

Vai jūsu Antonija ir mainījusies?

Kardināli ne, viņa ir traka un dulla joprojām. Un noteikti tam trakumam ir cita garša katru gadu, jo laiks rit un cilvēki mainās. “Silmači” savā ziņā ir labs lakmusa papīriņš, kas uzrāda pārmaiņas mūsos un dvēseles vibrācijas.

Skaistākais, kas aizvadītajā sezonā noticis ar jums pašu?

Sezona izvērtusies bagāta satikšanās brīnumiem. Rudenī tikšanās ar Ināru Slucku (režisore izrādei “Sieviete”, kura nominēta Gada lielās formas izrāžu kategorijā. – V. K.) un Agnesi Vanagu, horeogrāfi, kas arī nominēta par veikumu šajā izrādē, satikšanās ar visu mūsu komandu, maniem brīnišķīgajiem vīriešiem, lieliskajiem kolēģiem. “Sievietes” iestudēšana galīgi nebija vienkāršs process nevienam, bet milzīgs prieks, ka grūtumam tikts pāri un ieguldījums nesis augļus. Šobrīd nerunāju par nominācijām, bet par to, ka izrāde dzīvo.

Kā pašai šķiet – esat gana lutināta ar nominācijām, balvām?

… Kā uz to skatās, par kuru laikposmu runa. Tomēr es teiktu – nē, neesmu pārāk lutināta šajā ziņā, lai gan divas balvas man mājās stāv un trešā ir skatītāju balva, kas ir man ļoti nozīmīga. Savus dvēseles lokus saistībā ar “Spēlmaņu nakti” esmu izgājusi. Bija arī daži ļoti, ļoti sāpīgi gadi, un tā ir vienmēr personiskajā kontekstā, kurā ielūkojamies katrs pats un kas varbūt tādā kopainā nemaz tā neiekrīt acīs… Bet esmu priecīga, ka arī tam esmu izgājusi cauri un šobrīd varu mierīgi skatīties gan uz nominēšanu, gan nenominēšanu. Nu jā, tā samērā mierīgi. Bet, protams, esmu priecīga, man ir patīkami, ka vakar (saruna notiek nākamajā dienā pēc nominantu izziņošanas. – V. K.) man zvanīja, apsveica kolēģi un es varēju citus apsveikt pretī.

Vai arī pašai iekšējā sajūta tāda, ka nominācija pelnīta?

Tas jau ir patīkamākais, ka šoreiz sakrīt manis pašas un žūrijas vērtējums, jo Trīne savukārt bija ļoti liela uzvara pašai pār sevi, un man gribas teikt paldies visiem, kas mani atbalstīja, saprata, cik patiesībā bija ļoti, ļoti smagi.

Tā, protams, ir fiziska detaļa, bet skatītāji novērtēja, ka Dita Lūriņa “Trīnē” visu izrādi norāpo uz ceļiem.

Bet ne jau tur tā grūtība! Paldies Elmāram (“Trīnes” režisors Elmārs Seņkovs. – V. K.) par iespēju veidot Trīni tādu, kādu to izjutu. Kad nonācu līdz ceļiem, tad jau likās, ka pavediens rokā un atlika tikai tālāk šķetināt.

Elmārs Seņkovs Trīni salīdzināja ar mazu dzelteno presi. Vai pati dzeltenos žurnālus lasāt?

“Rimi” pie kases vienmēr izšķirstu, jo ir jau jāredz, vai es tajās lappusēs neesmu kaut kā “noknipsēta”, vai nav jāsūta atbalsta īsziņas kādam no kolēģiem… Bet esmu iemanījusies saprast šo dzeltenās preses tehniku, kur ir skaļš virsraksts, zem kura apakšā satura var arī nebūt. Bieži vien izpūš ziloni no nekā. Tas bija neprātīgi skaisti, kad mana draudzene ieraudzīja to slaveno žurnālu (“Privātā Dzīve” ar rakstu par Mārtiņa Egliena slimošanu. – V. K.) un iesaucās – nezināju, ka tu tik ārkārtīgi braši turies! Bet par to varam arī nerunāt. Ar Mārtiņu tagad, paldies Dievam, viss ir kārtībā, un paldies visiem par atbalstu.

Trīne atgādina par kādu latviešiem raksturīgu ligu – tikko cilvēks no acīm prom, tā draugi, radi un paziņas tūlīt sāk apsūkāt vai visus viņa kauliņus, trin mēles, baumo.

Bet vai tikai pie latviešiem tā? Pie visiem. Kad savā dzīvē kaut kas nav riktīgi un to galīgi negribas šķetināt, tad tik ļoti pārņem vēlme parakņāties citu pasaulē, tas taču ir tik ārkārtīgi aizraujoši. Bet mana Trīne, protams, kaut ko sarunā ne tā, kā vajadzētu. Bet šī aušība ceļas no vienkāršas vēlmes izdzīvot. Citi kaut vai skrien ātrāk, bet Trīnei tas sanāk divreiz lēnāk. Un, ja iztēlojamies lauku dzīves kontekstā, tas ir ļoti skarbi.

Aizvadītajā sezonā jums vēl viena interesanta loma – dažādi vērtētajā Kirila Serebreņņikova izrādē “Tuvā pilsēta”. Ne viens vien skatītājs bažījās, vai aktrisei Ditai Lūriņai nav fiziski grūti šā vārda tiešā nozīmē, ja viņas varonei uzliek galvā celofāna maisiņu, aptin kaklu. Vai mokas bija lielas?

Nē, bet ir dažas nianses. Pie Kirila Serebreņņikova nekad nebiju strādājusi un biju priecīga par iespēju sadarboties. Tā man bija satikšanās arī ar līdz šim neiepazītu autoru (Marjušs Ivaškevičs. – V. K.), kurš bija arī klātienē uz pēdējiem mēģinājumiem un pirmizrādi, satikšanās ar Kasparu Zvīguli, kurš ir atgriezies teātrī. Taču tās fiziskās grūtības nav tik baisas un lielas tāpēc, ka visapkārt valda ļoti uzmanīga attieksme, un Kaspars (spēlē Maniaku. – V. K.) pirmais raugās, lai, Die’s pas’, ar mani kas nenotiek. Kad netīru un plēvēs ievīstītu mani aizvelk aizkulisēs, tur tūlīt apkārt vesela komanda, kas tin ārā un izmisīgām sejām skatās, vai viss ir labi, tad ātri mazgā un vīsta dvieļos. Visas šīs rūpes ir tik siltas un mīļas, ka kompensē arī to brīdi, kad aizturi elpu, lai tevi ietin tajos celofānos. Šķiet, tas viss tāds nieks vien ir.

Nenoliedzami, izrādē izvirzītā tēma par atļaušanos seksuālajā dzīvē un sapņos par to ir ļoti būtiska. Bet kā šķiet jums, vai izrādei un režisoram izdevies to pietiekami uztverami atklāt?

Domāju, ka jā. Esmu runājusi ar daudziem cilvēkiem. Ne viens vien vīrietis man teicis – ak, Dievs, tāda telefona saruna kā izrādes otrajā cēlienā, ir bijusi katram ar savu sievu vai sievieti. Un piezogas doma: ko mēs viens par otru, tuvāko līdzcilvēku, patiesībā zinām? Un kas varbūt stāv aiz tās vienas vai otras vienkāršās, ikdienišķās sarunas par sadzīvi, bērniem, garastāvokli? Kas ir leduskalna neredzamā daļa? Ja izrāde netrāpītu, tādas domas cilvēkiem nerastos. Esmu runājusi arī ar daudziem skatītājiem, vairākums sarunu iesāk ar frāzi – mūsdienās ar tādām lietām nevienu vairs nevar šokēt, bet sarunas turpinājums liecina, cik tomēr šausmīgi cilvēks šokēts. Lai gan es absolūti saprotu, ka var arī negribēties sēdēt zālē un stundām skatīties, kā tev gāž virsū šīs tēmas. Saprotu arī tos, kas sašutuši aiziet pēc pirmās daļas, bet tajā pašā laikā – kaut tēmas atklāsmi ļoti grūti nodalīt no profesionālām kvalitātēm – jāatzīst, ka izrāde ir absolūti profesionāla un neprātīgi talantīgi uztaisīta. Un, protams, ir ļoti dīvaini, ka Kirils un šī izrāde neparādās nevienā nominācijā, kaut Latvijas kontekstā tajā izpaužas augsta režijas profesionalitāte, kuras nereti mums pietrūkst. Mani vienmēr satraucis, ka pliķējam pa plecu dīvaiņiem un ekscentriķiem, ka vēlmē stimulēt jaunus māksliniekus ar ekscentriskām idejām aizmirstam, ka profesionalitātei ir jābūt nevis pāri visam, bet visam pamatā.

Varbūt jautājums skanēs paskarbi, bet cik ilgs var būt aktiera zvaigznes laiks?

Tas nav ilgs. Un, protams, aktieris tomēr ir jaunības profesija. Kaut arī, jā, ir ļoti jauki uz skatuves redzēt daudzas paaudzes, un es ļoti ceru, ka latviešu teātris 21. gadsimta realitātē to nezaudēs, tomēr tā īsti skatuvei ražīgākie ir tie spēka gadi. No otras puses, garīgi, ne miesās, mēs katrs novecojam ļoti dažādos tempos. Ja tu garīgi paliec jauns ilgāk, tad tas cipars it kā pabīdās… jo tavs gars dzīvo citā intensitātē.

Varbūt līdz viscienījamākajiem gadiem atrasties uz skatuves ir liela izredzētība?

Nacionālais teātris šajā ziņā ir ļoti bagāts. Nupat, 5. jūnijā, mums bija vecmeistaru pasākums, mums šo granddāmu un grandkungu skaitliski ir ļoti daudz. Es ļoti ar viņiem lepojos, priecājos un vēlos, lai viņi vēl ilgi būtu uz skatuves.

Kāda būs Ditas Lūriņas aktrises vasara?

Saistītie raksti

Paies kameras priekšā. Ielēkšu braucošā vilcienā. Divos televīzijas seriālos – “Viņas melo labāk” un “Ēnu spēles” – nākamajā rudenī parādīsies jaunas, manis spēlētas varones. Ar “Ugunsgrēku” savā laikā man bija ļoti interesanta un jauka pieredze. Kā vienmēr dzīvē “viss traki reizē zied”. Līdzsvara nekad nav.

Un ko sola nākamā sezona?

Par rudeni patlaban grūti pateikt, jo nupat nomainījās gan iepriekš ieplānotā luga, gan režisors, bet sezonas otrajā pusē mani atkal gaida otrreizēja tikšanās ar režisori Ināru Slucku. Iejutīšos slavenajā Veltas Līnes Rozes lomā Pētera Pētersona lugā “Man trīsdesmit gadu”. Ļoti priecājos, jo man neprātīgi patīk izraudzītā luga.

LA.lv