Mobilā versija
Brīdinājums -2.3°C
Voldemārs, Valdemārs, Valdis
Svētdiena, 11. decembris, 2016
12. maijs, 2015
Drukāt

Viss varēja beigties šodien. Aculiecinieka pieredze zemestrīces izpostītajā Nepālā

Foto - LETA/EPAFoto - LETA/EPA

Autors: Āris Birze, Postnos.com

Ir parasta diena neparastos apstākļos, un tu sēdi pie sava PC Katmandu. Centies “sariktēt” ierakstus interneta vietnē un domā, kā lai pasniedz to, ko dari, kā lai piesaisti cilvēku uzmanību saviem rakstiem.

Klausos “house” mūziku austiņās un esmu koncentrējies darbam. Pēkšņi ne no kurienes sāk kustēties hostelis, kurā atrodos, un cilvēki lielām acīm skatās viens uz otru.

Kāds pieceļas un steidzas uz izejas pusi, līdz kāds pārdrošnieks sāk mierināt, lai neuztraucamies.

Meitene, ar kuru strādāju kopā, tomēr dodas ārā, arī es sekoju. Galvā tikai paspēj iešauties doma, cik sekundes paies, lai tiktu līdz izejai, un ko darīt, ja priekšā ielūzīs griesti.

Steidzos lejā no jumta terases uz otro stāvu, tad cauri koridoram uz pirmo, līdz esmu ticis līdz izejai.

Viss trīc, un cilvēki evakuējas, instinktu vadīti, kas ieslēdzas brīdī, kad tu saproti, ka šī vienkāršā kustība – tikt laukā no ēkas – var izglābt tev dzīvību.

Tiekot līdz izejai, ielas otrā pusē redzu grūstošu mājas sienu, kas smadzenēm dod impulsu, ka šis nav joks. Tā nav nekāda mazā zemestrīce, es atrodos briesmās, un viss var beigties šodien.

Veiksmīgi esmu ticis laukā līdz vārtiem, skatos uz putekļiem no pretī brūkošās mājas sienas, galva reibst. Reibst nevis tāpēc, ka bez elpas būtu skrējis, bet tāpēc, ka visa zeme kustas. Viļņainas kustības, kas “čakarē” līdzsvara izjūtu.

Tu jūties kā iedzēris, it kā stāvētu uz laivas un smadzenes nespēj apstrādāt šo informāciju.

Kā kaut kas tik stabils kā visa zeme var kustēties tik viegli un maigi kā ūdens?

Pēc minūtes apziņa atkal pieslēdzas, kad adrenalīns sāk iziet no ķermeņa un saproti, ka neatrodies uz laivas, tu esi uz ielas un viss kustas lēnām. It kā atgādinot tev, ka nekas nav beidzies, kaitinot tevi un sakot, ka tev šeit nav kontroles.

Zemes vēstījums ir skaidrs: “Es esmu valdniece, bet tu neesi nekas, es izlemju. Tava dzīve ir manās rokās, un viss, ko tu dari, ir relatīvs. Tu vari, protams, palīdzēt citiem, bet kas palīdzēs tev, ja es izdomāšu pavērties zem tevis. Sacelt lielākus viļņus?”

Iegāju atpakaļ telpā, lai apsēstos pie sava galda uz terases, lai ieliktu tekstu tiešsaistē, ka viss ir kārtībā. Kaitināšana nav beigusies, jo lampas pie griestiem kustas un ar galvu tu jūtu, ka viss tomēr vēl šūpojas.

Paņēmu kameru pie rokas, ja nu kas. Ja nu tomēr zeme vēlas pavērties, lai parādītu pēc tam, cik bezspēcīgi esam.

Instinkts tevī saka, ej laukā, vēl nav laiks, lai atgrieztos telpās. Tu šeit vēl neiederies.

Paņēmu savu PC, kameru un no istabiņas pases, ja nu gadījumā mūsu pagraba istabiņa iebrūk un netieku pie papīriem.

Izeja, esmu terasē pie ielas, kur apsēžos, lai sazinātos ar ģimeni, pateiktu, ka viss ir kārtībā un esmu sveiks un vesels.

Piecas minūtes vēlāk intuīcija apstiprinājās, jo sekoja neliels pēcgrūdiens, kas radīja nepatīkamas sajūtas, taču tu jau jūties labāk, jo esi laukā, tev ir kaut kāda kontrole, jo neesi starp sienām, kas var nospiest kā prusaku…

Pievienot komentāru

Juris Ulmanis: Zaļais pūķis krievholisms (60)Parasti zaļo pūķi asociē ar alkoholismu. Situācija ar pāriešanu uz krievu valodu man atgādina klasisku atkarības modeli, kurā alkohola vietā lietojam krievu valodu. Tātad esam līdzatkarīgie. 
Lasītāju aptauja
Izlasot interviju ar vēsturnieci, jutu aizvainojumu senču vietā... (13)“Latvijas Avīze” novembrī publicēja sarunu ar vēsturnieci Inetu Lipšu “Latvieši nezināja, nevis negribēja”. Tā izraisījis rezonansi. Savas pārdomas ir atrakstījusi Brigita Blite.
Kā vērtējat izglītības kvalitāti Latvijā?
Draugiem Facebook Twitter Google+