Neparasts vīrieša mīlestības atklāsmes stāsts mūža garumā: Vissaldākās no visām sāpēm 1
Autors: GUNTIS VEISKATS
Vidusskolas pēdējais pavasaris. Kādā vakarā četratā sēdējām klasesbiedrenes istabā, un viņa ierosināja dancināt šķīvīti. Jautājums skanēja: kā sauks Gunta Veiskata sievu? Šķīvītis tiešām sāka kustēties, īsi un konkrēti pieskaroties pieciem burtiem. “Ināra”. Tolaik vēl uzskatīju sevi par materiālistu un garu izsaukšanu – par blēņošanos. Arī nevienu Ināru, kura mani varētu interesēt, nezināju. Izzīlēto vārdu drīz aizmirsu, lai izbrīnīts to atcerētos pēc vairākiem gadiem.
Ar Ināru iepazinos rudenī, lauku darbos – tāds bija pirmo kursu studentu pienākums. Mums, ķīmiķiem, kopā ar vēsturniekiem un filozofiem iekrita biešu vākšana Salaspilī. Mūsu kursā bija vairākas spilgtas un jautras meitenes, ar kurām paķircināties, bet Ināra bija tik klusa un neuzkrītoša, ka viņu ievēroju tikai pēc nedēļas. Taču jau drīz mani interesēja vienīgi viņa. Kāpēc iemīlējos tieši Inārā, nevis kādā līdzīgā meitenē? Varu vienīgi minēt. Viņai bija tādas kā noslēpumainas acis un saulains smaids. Savu interesi par viņu neslēpu, lai arī tuvoties kautrējos.
Kas tie būtu par studentiem, ja neballētos? Kādreizējā kūtsaugšā, kur tobrīd bija ierīkota mūsu kopmītne, gultas un skapīšus sastūmām malā, sagādājām mūziku. Pirmajā dejā Ināra man piekļāvās tik cieši, ka acumirklī apreibu. Tas mani pārsteidza nesagatavotu. Varbūt viņa tā ar visiem? Pēc brīža sapratu, ka labvēlība attiecas vienīgi uz mani. Tovakar saņēmu no Ināras garāmslīdošu skūpstu, vienīgo visā mūžā.
Situācija prasīja rīkoties, bet manā galvā bija pilnīgs haoss. Lai saņemtos viņai tuvoties, man vajadzēja pāris dienu, taču tad distanci ieturēja Ināra. No vienas puses, tas pastiprināja manu apjukumu. No otras – tieši tad es viņu iemīlēju pa īstam. Mēs nevērtējam augstu to, ko dabūjam lēti, vai ne?
Es biju pieradis pie neveiksmēm. Pirmoreiz iemīlējos piecu gadu vecumā, tad pirmajā klasē, otrajā… Īsi sakot, jau līdz pamatskolas beigām tiku iemīlējies reizes sešas. Ikreiz neveiksmīgi, vienīgi sapņu un jūsmas līmenī. Arī šoreiz sagaidīju kaut ko līdzīgu. Kļūdījos.
Atraidījuma stress bija liels, to pastiprināja HES būvē nodarbināto zeku aplenkums. Lai viņus pabaidītu, ķīmiķis būdams, izgatavoju pirotehniku. Pieļāvu kļūdu un zaudēju dažus pirkstus. Slimnīcā domas noskaidrojās, beidzot sapratu – manā dzīvē ir ienākusi mīlestība. Un pirkstu zaudējums bija nieks salīdzinājumā ar sirdssāpēm. Reiz mani apciemoja arī Ināra un stāstīja, ka viņu izvēlējuši par kursa zvaigzni. Es par to nebrīnījos – tik brīnišķīgas meitenes sastopamas reti.
Drīz manā bloknotiņā bija divi lekciju saraksti – mans un Ināras. Es sagaidīju viņu pēc nodarbībām un pavadīju – te uz bibliotēku, te līdz kopmītnēm Iļģuciemā. Pāris reižu aizgājām uz kino. Ierunājoties par savām jūtām, ikreiz saņēmu atbildi: “Bet es tevi nemīlu…”
Tas bija sāpīgi. Tik ļoti, ka centos izstumt šīs sāpes laukā no sirds. Tagad vērtēju – tas bija sliktākais, ko varēju darīt. Bet kā es varēju zināt, ka meitenes sirds ar laiku var atkust? Man šķita – “nē” ir uz visiem laikiem. Mēģināju domāt par citām meitenēm, reiz pat gandrīz sarunāju tikšanos, tomēr atcerējos Ināru un uzmācās pretīgums pret sevi. Es tā nevarēju.
