Mobilā versija
+0.4°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
17. aprīlis, 2014
Drukāt

Visskaistākais Lieldienās

Foto - LETAFoto - LETA

Olas zālē Lieldienās Līvu laukumā.

Ar Lieldienām un to gaidīšanu saistās daudzas gan tautiskas, gan reliģiskas tradīcijas. Kā tās tiek ievērotas jūsmājās, jautāju vairākiem “Latvijas Avīzes” lasītājiem.

Anitra Tooma, zaļā dzīvesveida piekritēja: “Man ir viens jūras malā pirms gadiem pieciem atrasts sarkankoka gabals no Pētera Pirmā laikiem, kura skaidas izmantoju olu krāsošanai. Iznāk ceriņlillā. Vēl izmantoju kurkumu, lai iegūtu koši dzeltenu krāsu. Mazbērns vēl ir mazs un Lieldienas svinēs pirmo gadu. Domāju, ka viņam būs pārsteigums jau krāsotās olas.”

Anna Babre, pensionēta skolotāja Maltā: “Tautiskās Lieldienu tradīcijas jau būtībā neatšķiras Latgalē vai Kurzemē. Krāsojam olas, ejam rotaļās, šūpojamies. Tikai katoļiem svētdien no rīta jāsagaida svētītās olas no baznīcas. Pirms tam neko neēd. Svētītās olas ir nekrāsotas, un tās sadala visiem mājiniekiem gluži kā kalādu.”

Voldemārs Spuņģis, entomologs: “Saka, Zaļajā ceturtdienā nedrīkst nest mājās neko no meža, jo tad vasarā kukaiņi nāks uz mājām… Bet mēs zinātniskiem nolūkiem vēl eksponātus nevācam. To sākam darīt maijā. Bet Lieldienās būs vairākas brīvas dienas, un tās izmantošu, lai brauktu uz laukiem un ietu dabā. Protams, mēs krāsosim arī olas un darīsim citas tradicionālās Lieldienu lietas. Tikai mani bērni jau lieli un viņiem šūpoles nav jākar. Tagad viņi kar šūpoles jau saviem bērniem.”

Brigita Auziņa, pensionēta grāmatvede Rīgā: “Es vienmēr cenšos Lieldienu galdā dekorācijai likt pavasara ziedus – vizbulītes, sniegpulkstenīšus, narcises un plaucētus bērza zarus. Kā nekā pavasara svētki. Krāsoju olas, lai gan tās vairs pati nevaru ēst, un dāvāju citiem. Zinu, ka tradicionāli Lieldienu rītā upītē ir jāmazgā kājas, lai rodas veselība un možums. Bet vai nu Daugavā man tās mazgāt?”

Juris Kārkliņš, šoferis Jelgavā: “Visskaistākais brīdis jau gadiem ir paslēpto olu meklēšana mūsmāju dārzā. To atrašana bija pirmais darbs gan mūsu meitām, gan tagad mūsu mazbērniem. Olas ir visādas – gan krāsotās vistu, gan dažāda lieluma šokolādes, un tās nav zaķu perējums, jo slēpjam gan mēs ar omi, gan arī vecāki. Pēdējos gadus vienmēr visi pulkā arī ejam uz pilsētas centru, lai izbaudītu izklaides, ko piedāvā dažādi folkloras ansambļi.”

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+