Latvijā
Novados

Vissvētākais ozols nepadodas!0


Mūsu visvairāk daudzinātais dižozols, pēdējais no Sīmanēnu svētozoliem, cīņā pret vētru spēja saglabāt dzīvu vienu apakšējo zaru, kas izslienas kā zobens pret debesīm – kā apbrīnojams dabas piemineklis, simbols, kā iespaidīgs un satraucošs mākslas darbs.
Mūsu visvairāk daudzinātais dižozols, pēdējais no Sīmanēnu svētozoliem, cīņā pret vētru spēja saglabāt dzīvu vienu apakšējo zaru, kas izslienas kā zobens pret debesīm – kā apbrīnojams dabas piemineklis, simbols, kā iespaidīgs un satraucošs mākslas darbs.
Foto: Gundega Sloka

Dižkoku pētnieka gaitās piecdesmit gadu laikā esmu redzējis tūkstošiem koku milzeņu visādos veidos Latvijā un citās pasaules valstīs. Bet tādu, tik dramatiski aizkustinošu skatu kā šogad pie Sīmanēnu svētozola vēl nebiju piedzīvojis.

Izskatās, it kā ozolmilzis būtu spīdzināts un spridzināts. It kā te būtu bijis mežonīgs cīņas lauks starp pēdējo svētozolu no Sīmanēnu dzimtas un viesuli šā gada 12. jūnijā. Vai pati daba šeit būtu sarīkojusi Simtgades izrādi, kas sakrita pēc vietas un laika ar Latvijas un Igaunijas izšķirošajām brīvības cīņām Cēsu kauju piemiņai?

 

Vētra atklāj varenību

Pēdējais Sīmanēns auga uz Gaujas krasta šķautnes un atgādināja senu cietokšņa mūri ar izlauztiem robiem. Svētozola milzīgais stumbrs bija tukšs, apkvēpis melns no uguns liesmām. Uz dobuma telpu veda plata ieeja no augšas, kur nesaliecoties varēja ieiet lielāka auguma vīri. Otra ieeja no lejas puses bija šaurāka, zemāka.

Pārcentīgi aktīvisti 1989. gadā milzīgo dobumu piepildīja ar laukakmeņiem un ķieģeļiem, tad to visu samūrēja ar augstas stiprības betona javu. Tajā laikā jau dendrologiem bija zināms, ka dižkokiem dobumu aizmūrēšana ir gauži aplama prakse, jo tādējādi tiek apturēta dobuma dabiskā vēdināšana un veicināta sēnīšu un trupes strauja izplatīšanās. Vēlākos gados Sīmanēna glābēji mēģināja ar pneimatisko veseri aplamo mūrējumu izlauzt. Taču velti. Mūrējumam bija izmantota betona java ar augstu cementa koncentrāciju. Pat pneimatiskie veseri bija bezspēcīgi pret to.

Gāja gadi. Sīmanēnam sāka atlūzt lielie žuburi, un stumbra augšā veidojās plaši caurumi kā lūkas uz iztrupējušo dobuma bedri.

Šogad jūnija vētra nogāza veco milzi. Pajuka laukakmeņu mūrējuma gabali un ķieģeļi, pajuka ozolkoka šķēpeles un sarkanie prauli, it kā te būtu notikusi kauja.

Pēc stumbra apkārtmēra (8,76 m) Sīmanēns bija septītais resnākais dižkoks Latvijā. Zaru vainags, no lejas raugoties, neizskatījās sevišķi liels, jo, gadu gaitā zariem aplūstot, tas bija samazinājies. Pēc Māra Zeltiņa 2017. gada mērījumiem, Sīmanēnu ozola vainaga projekcija bija 280 kvadrātmetri, kamēr mūsu dižkokiem rekordistiem vainaga projekcija sasniedz un pārsniedz 800 kvadrātmetrus. Bet tagad, kad pār tīrumu virs krasta kraujas Sīmanēns nogāzies, tā vainaga zarotne parādījās pārsteidzoši plaša, varena un bieza, kā no džungļu koka, kas nogāzies no debesīm. Viss izskatās lielāks un pārsteidzošāks.

 

Pēdējais sulu ceļš

Pēc cīņas ar jūnija vētru pēdējais Sīmanēnu svētais ozols bija kā varonis, kas it kā uzvarēja, bet sabruka trešās dienas klusā bezvēja pusdienlaikā 14. jūnijā. To ceturtdaļkilometra attālumā dzirdēja Sīmanēnu zemes saimnieks Valdis Pabērzs: “Viss bija klusu. Te pēkšņi traka krakšķēšana un brakšķēšana, lūstot ar akmeņiem piekrautajam svētozola stumbram, skanēja tālu. Pēc dažām sekundēm sekoja spēcīgs blieziens, kad ozola stumbrs atsitās pret krasta malu. Savā mūžā kaut ko tādu nebiju dzirdējis.”

Pēdējam svētajam Sīmanēnam bija jānoturas par katru cenu kā cietoksnim, lai saglabātu dzīvu vienu savu visizturīgāko zaļo zaru. Rietumu pusē no vēsturiskā koka ir saglabājusies četrus metrus augsta varena stumbra šķēpele, kas notur diezgan lielu zaru kā zaļu karogu virs krasta kraujas pār nolūzušo milzu stumbru un praulu drupām. Šī atlikuma daļa no stumbra ir un būs dzīvības sulu sakaru ceļš starp saknēm zemē un zaļajām lapām debesīs, kur hlorofilu un saules enerģiju smelties un apmainīties ar sakņu piegādātajām barības vielām.

 

Jāsteidz milzim palīgā

Bija ļoti dīvaini, ka mēnesi pēc ozola nolūšanas vairāki prāvi zari turpināja zaļot, un tas šo mēmo ainavu Gaujas krastā darīja noslēpumaini skaistu – lielākā daļa ozola lapu jau bija nokaltušas un kļuvušas brūni sarkanīgas, bet dīvainie zaļie zari zem un starp tām veidoja māksliniecisku pretrunu ainu – rudā nāve un zaļā dzīvība.

No kurienes zaļie zari ņēma dzīvības sulas, ja stumbrs bija pilnīgi nolūzis? Spītīgos zarus no augšas sveicināja dzīvais zars, kurš turējās pie dižozola celma plānās šķēpeles. Tas bija pavērsts uz ziemeļaustrumiem no ozola stumbra vietas līdz 9 m. Zara projekcija plešas līdz 11 metriem, veido apmēram 80 kvadrātmetrus un ir 2,3 metru augstumā no stumbra sakņu pamatnes.

Šis liktenīgais dzīvotgribošais zars visu laiku ir bijis stipri, pat ļoti stipri noēnots. Vispirms jau no sava ozola augšējiem zariem, bet vēlāk arvien vairāk ietīts lielu ievu biezoknī. Jābrīnās, kā tas šādu apēnojumu varēja izturēt. Tēlaini izsakoties, laikam rūdījies savai misijai. Mēs ievas nozāģējām un devām gaismu un sauli mūsu cerību zaram. Bet raizes mums bija lielas jau kopš traģēdijas dienas. Kuru katru brīdi vēji var pabeigt savas Vēju mātes aizsākto darbu un nolauzt pēdējo Sīmanēnu zaru.

Kur meklēt palīdzību? Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijā man ieteica zvanīt pašvaldībai, novada vadībai. Zvanīju Burtnieku novada vadībai. Sarunas bija nesekmīgas.

Pārbaude un atbildes ievilkās garumā. Un vējš savu stipro pūtienu arī vilka garumā. Sāku nopietni apspriesties ar mūsu Dabas retumu krātuves lielāko aktīvistu un dižkoku labdari Māri Zeltiņu. Viņš sazinājās ar zemes īpašnieku Sīmanēnu dzimtas pārstāves Adas vecāko dēlu Valdi Pabērzu, kura māja ir tieši pie svētā dižozola.

Uzzināju, ka viņš pagādās divus baļķus un saliekamās kāpnes. Māris Zeltiņš tālāko konstrukciju izplānoja meistarīgi. Nelīdzena zeme, šķība, greiza krastmala, dzīvības šķēpele plāna. 13. jūlijā bijām klāt milzeni sastutēt.

Ieradās mans dēls Andis kā galdniekmeistars un mazdēls Dāvids, vedekla Zane un no Dabas retumu krātuves censoņiem Māris Eglīte – mežsaimniecības fakultātes students. Mums nebija ne pacēlāju, ne kādu citu mehānismu. Izdarījām visu ar rokām. Sīmanēna svētozola atlikušo zaru sarežģītajos apstākļos veiksmīgi nostiprinājām ar diviem balstiem tā, lai tie uzņemtu gravitācijas spēku spriedzi un vēju spēku spiedienu.

Šis 13. jūlijs man kļuva par šī gada un Simtgades lielāko dienu. Ar mums todien bija arī māksliniece Gunta Brakovska. Viņa Sīmanēnu dižozolu uzgleznoja kā varoni skarbā likteņa apstākļos.

Vissvētākais ozols nepadodas!

 

Uzziņa

Gunta Eniņa grāmatas “Nezināmā Latvija” turpinājums “Latvijas dabas brīnumi”, kas drīzumā nāks klajā izdevniecībā “Latvijas Mediji”, sola stāstus par mazāk zināmiem Latvijas dabas fenomeniem. Šoreiz autors atskatās arī uz savu mūžu, tāpēc grāmata ir arī sava veida autobiogrāfija.

 

Sīmanēnu vēsture

* Sīmanēnu saimniecei Adai Pabērzai 2014. gadā bija jau 91 gads, kad viesojāmies pie viņas Gaujas krastā svētozolu pasaulē, un viņa mums stāstīja savas dzimtas, apkārtnes un Sīmanēnu svētozolu vēsturi.

Viņas vectēvs bijis barona Oto fon Lēvenšterna Valmiermuižas īpašnieka namdaris. Viņš 1852. gadā no barona nopircis trīs mājas – katram dēlam savu īpašumu – “Žuburus”, “Jaunušas” un “Sīmanēnus” par 18 500 rubļiem. Adas vectēvam tikuši “Sīmanēni” ar 96 hektāriem zemes.

Re kā, tajos grūtajos cara un vācbaltu baronu laikos viens namdaris varēja nopelnīt trīs lielas mājas!? Vecā māja sabrukusi, un jaunie “Sīmanēni” tika uzcelti laikā no 1903. līdz 1905. gadam.

* Sīmanēnu svētozoli ir Latvijas slavenākie, visvairāk pētītie, godinātie un aprakstītie dažādās publikācijās.

Vispirms jau 19. gadsimta vācbaltiešu literatūrā. Tad Pirmās latviešu atmodas avīzēs un vēlāk, jau izcīnītās brīvvalsts pirmajos gados, Zelmāra Lancmaņa novadpētnieciskajās publikācijās vairākkārt varam lasīt par dievozoliem vai svētozoliem ar akmeni kā upuraltāri, kur vecie ļaudis barojuši savus veļus. Par to rakstīja arī Rieteklis, kurš dzīvoja aiz Melnupītes kaimiņu mājās “Baložos”.

Žurnālā “Balss” jau 1890. gadā viņš minējis: “Senos laikos Sīmanēnu ozoli bijuši svēti – še ticis daudz ziedots. Ļaužu mutē par viņiem dažādas teikas uzglabājušās.

Stāsta, ka pie šiem ozoliem Gaujā tapuši latvieši kristīti, bet kad nu no kristīšanas nākot, citi baidījuši: “Ko nu jūs esat darījuši!”, tad kristību atkal nomazgājuši. Tanī vietā vēl šo baltu dienu krietna bedre jeb ūdens mutuļi redzami, bet upīte pati aiz ūdens trūkuma izsīkusi.

Runā, ka svēto ozolu tuvumā atrodoties apakš zemes pagrabs iz “Zviedru laikiem”, jo še kara laikos Zviedru lēģeris esot stāvējis. Kādus gadus atpakaļ daži mēģināja šos pagrabus atrast, jo viņos uzglabājoties vēl kara mantas, bet visi mēģinājumi palika bez sekmēm.

Ka še varētu būt vēsturīga vieta, to liecina daudzkārt atrastie cilvēku kauli. Senāk šie ozoli no Valmieras pilsētniekiem daudzkārt tika apmeklēti, jo izskats še ir romantisks. Bet tā kā pasaulē viss pārgrozās, tā arī še: kur senāk Pērkoņa tēvam tika upuri nesti un Pīkolam ziedots, tur tagad saraiņi ēd mierīgi nobirušās zīles.”

* Vairākas senas fotogrāfijas rāda, ka šeit, Gaujmalā, pie svētajiem ozoliem Pirmās atmodas laikā 19. gadsimtā pulcējās latviešu inteliģence, un pirmais, vecākais, svētozols ar kuplu vainagu skaisti un stalti slējās debesīs.

Mazliet jaunākās fotogrāfijās no cara laikiem pirms Pirmā pasaules kara redzams, ka šim vecākajam Sīmanēnu vecītim stumbra augšējās daļas vairs nav, atlikusi tikai stumbra apakša ar nelielu zarojumu. Ar šādu attēlu un romantisku pantiņu tika tiražētas pasta kartītes.

1920. gada Vasarsvētkos Gaujas plostnieki ozola dobumā iekūra uguni un vecākais svētozols nogāzās. Tā atlūzas Gaujmalas brikšņos, 50 m no tagadējā svētozola, sameklējamas līdz šodienai. Arī šī pēdējā Sīmanēnu dižozola – svētozola – dobums 1917. gadā tika nežēlīgi izdedzināts. Visa dobuma lielā telpa pārvērtās spoži melnā apogļojumā, bet brīnumainā kārtā ar kādu neizprotamu dzīvības spēku palīdzību pēdējais Sīmanēns šo uguns mocību pārdzīvo un ir priecējis tūkstošiem ekskursantu, dabas pētnieku un fotogrāfu gadsimta garumā.

* 1937. gada Meža dienās talcinieki iestādīja 12 jaunus ozoliņus kā nākotnes turpinājumu vecajiem svētozoliem. Kad kociņi iedzīvojās, sabrauca draudžu mācītāji no visas Vidzemes un tos iesvētīja.

Tagad šie 82 gadus vecie ozoli ir prāvi paaugušies resnumā līdz viena vīra pilnam apkampienam – 1,7 metri. Tikai par nožēlu ozoljaunekļi ir ieauguši krasta krūmu un lielāku koku biezoknī. Vecajās fotogrāfijās redzam, ka Latvijas brīvvalsts laikā Gaujas krasts bijis tīrs un te pavērās brīva, tīra ainava no svētozolu krasta uz Gaujas zilo ūdeņu lokiem.

* Sīmanēnu dižozolu ar brāli Andri ieraudzījām un izbrīnā fotografējām 1967. gada vasarā, kad meklējām Gaujas sākuma pirmavotu Elkas kalnā. Ar dižkoku zināšanām un labu mērīšanas pieredzi pie Sīmanēnu dižkokiem es nonācu 1972. gadā kopā ar leģendāro ģeologu, kaismīgo senlatviešu mitoloģijas pētnieku Viktoru Grāvīti.

Vecā Sīmanēnu saimniece Kristīne jau bija mirusi 1970. gadā. Pirmā svētozola celmu un upuraltāra akmeņa vietu mums rādīja viņas meita Ada un stāstīja, kā padomju varas vīri izrakuši senču altārakmeni un samaluši šķembās jaunajai šosejai.

Senais Rīgas–Rēveles pasta ceļš gājis pa Gaujas krasta augšu, atkārtodams visus upes līkumus. Gar vecā ceļa vietu bija saglabājušies senie zviedru laiku četrkantīgie no akmeņiem kaltie ceļa stabiņi, apmēram 80 cm augsti. Arī tos visus padomju laikā ceļu darbinieki savākuši un samaluši jaunās šosejas pamatu stiprināšanai. Diemžēl saglabājies nav neviens.

Mēs klaušinājām, pierakstījām, fotografējām un precīzi mērījām. Stumbra apkārtmērs dzīvajam Sīmanēnu ozolam toreiz, pirms 47 gadiem, bija 7,5 m.

2017. gadā Māris Zeltiņš mērīja arī precīzi – 8,76 m. Bet viņš piebilda, ka apkārtmēru par 10 līdz 15 centimetriem palielinājis akmeņu mūrējums dobumā.

Tātad 45 gadu laikā Sīmanēnu ozola stumbra apkārtmērs pieaudzis par 1,1 metru. Šajos gados vidējais pieaugums gadā ir bijis 110 cm : 45 g. = 2,44 cm/g.

Saistītie raksti

Neraugoties uz sava mūža daudzajām ciešanām, šausmīgi izdedzināto dobumu, ozola stumbrs resnumā pieņēmies ātrāk par dižozolu vidējo augšanas ātrumu.

Jaunākā Sīmanēna vecums ir apmēram 352 gadi. Iznāk, ka mūsu pēdējais Sīmanēns sava mūža gaitas ir sācis zviedru laikos ap 1667. gadu. Iespējams, ka tas ir veco svētozolu dēls. Viņš atrodas 250 metru attālumā no Sīmanēnu mājām un bijušās Sīmanēnu svētozolu upuraltāra vietas.

LA.lv