Mobilā versija
-0.5°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
29. novembris, 2013
Drukāt

Vistas “Lapsu” pagalmā (1)

Foto - Ilze PētersoneFoto - Ilze Pētersone

Salto ģimenes radi un draugi ielāgojuši, ka Lailai un Ventam uz jubilejām var dāvināt kādu kustoni. “Truseni man uzdāvināja dzimšanas dienā, nutriju – uz vārdadienu. Visi zina, ka mums būs prieks,” nosaka smaidīgā saimniece un izvelk no būra vienu no dāvanām – savu mīluli trušu mammu Melleni. Līvbērzes pagasta “Lapsu” mājas pagalmā rīts vēl neparasti kluss, taču atliek atvērt kūts durtiņas, kad pa tām sāk velties vistas, pīles, zosis, tītari un visiem nopakaļ aizdiebj arī strausiņš Čāps. Pirms dažiem gadiem Laila spiestā kārtā atsākusi turēt dažas vistas gardāku un veselīgāku olu vajadzībai, un pamazām ar putnkopību tā aizrāvušies, ka tagad spārnaiņu kompānija sakuplojusi jau līdz pāris simtiem. Kā normālā lauku sētā dzīvā radība tiek audzēta ne tikai priekam, bet arī patēriņam – Saltie raduši par savu piecu bērnu saimi gādāt paši un ar pabalstiem nerēķināties.

Salto znots sievas vecākiem reiz pārmetis, ka viņi neprot atpūsties – tikai darbs un darbs. Šogad Lailai un Ventam 25 gadu kāzu jubilejā jaunie uzdāvinājuši trīs dienu ceļojumu ar prāmi uz Stokholmu luksuskajītē. “Tas bija mūsu pirmais ārzemju brauciens, protams, ja neskaita Igauniju un Lietuvu,” nosaka Laila, kuras dzīve kopš 18 gadu vecuma, kad piedzimis pirmais bērns, veltīta ģimenei un pašu saimniecībai.

Likteņa līkloči Saltos pirms 20 gadiem atveda atpakaļ uz dzimto Līvbērzi. Var jau teikt, ka atgriezties palīdzēja arī viens no Lailas zīmīgajiem sapņiem. “Nosapņoju, ka mēs dzīvojam šajā mājā un es ar apaļu punci brienu gar upes krastu pa nātrēm. Šo vietu zināju kopš bērnības, jo visus apkārtnes mežus esmu izstaigājusi. No rīta vīram saku – braucam skatīties māju!” Posta aina pavērās “Lapsās”, kas tolaik bija Līvbērzes mežniecības īpašums, – ieaugusi dadžos un nātrēs, bez logiem un durvīm, vienīgais labums, ka jumts turējās. Saltie nenobijās, jo gadu piecatā bija nodzīvojuši mazā vienistabas dzīvoklī Mārupē un Lailai tā gribējās zemi. Ar nosacījumu, ka vīram jāiet strādāt mežā, viņi māju dabūja un šodien jau var lepoties ar godalgām par sakoptāko sētu ne tikai pagastā, bet arī Jelgavas novadā.

“Vienu brīdi gan mums grūti gāja, jo dzīvojām no bērnu naudas – 16 latiem mēnesī. Bērni mazi, pašiem sava transporta nebija,” atceras Saltie. Ziemā pagasts ceļus slikti tīrījis, bet bērniem līdz autobusam jātiek. Likusi mamma savas atvases zirgam mugurā un briduši pa sniegu uz lielo ceļu līdz autobusam. Ar mājlopiem Saltajiem saimniekošana nerentējās, toties dārza darbos veicās labāk – sanāca gan pašu iztikšanai, gan tirgum. “Visu laiku esmu tirgojusies ar to, kas izaudzēts savā saimniecībā,” nosaka saimniece. Arī šonedēļ viņa pošas uz nelielo Imantas tirdziņu Rīgā, kur lauku labumus gaida pastāvīgie kundes. “Jau tagad raud, ko darīšot ziemā, kad nebūs manu tomātu!” Tomātu audzēšana Lailai kļuvusi ne tikai par labu peļņas avotu, bet arī dārzkopja aizraušanos – siltumnīcā aug ap 50 dažādu šķirņu garšīgo bumbuļu. Viņa apmeklē izstādes, aizšauj līdzi māsai, pēc profesijas bioloģei, uz kādu semināru, sapērk sēklas un pat mainās ar tām. “Atlasu tās, kas man patīk.” Mīļākie esot lielie, gaļīgie: dzeltenais ‚Apelsīns‘, svītrainais ‚Salūts‘, ‚Aveņu‘ vai ‚Savvaļas Roze‘. Laila prot izaudzēt arī eksotiskākus gardumus – fizāļus, kivano un vēl mazpazīstamo melotriju, ko tautā sauc par peļu arbūzu vai citrongurķīti. Ja saimniecei kas paliek pāri, ieliek burkās. Tas pats peļu arbūzs labi garšo un arī skaisti izskatās marinādē kopā ar tomātiem. Kad rudenī beidzas siltumnīcas darbi, Laila pārceļas uz virtuvi un cep tortes, kūkas, smalkmaizītes. Ko tik nedarīsi bērnu labā!

Pirms desmit gadiem Salto trīs atvasēm pievienojās Marija Magdalēna un Justs Juliāns. Par gaidāmajiem dvīņiem vēl pirms smalkajiem dakteru aparātiem signalizējis tolaik jaunākais dēls Toms. Pielicis ausi mammas vēderam un paziņojis, ka tur pukst divas sirdis – tātad būs dvīņi.

Divi vecākie Salto ģimenes bērni jau dzīvo patstāvīgi. Dēls Andis darbojas celtniecībā, vecākiem sagādājis arī divas mazmeitas. Meita Klinta ar ģimeni dzīvo Rīgā, audzina dēliņu un strādā franču maiznīcā, kur cep un tirgo maizītes. Toms vēl pagaidām meklē savu ceļu – prāto par patstāvīgu uzņēmējdarbību, labprāt paliktu vecāku mājās, taču ģimenes tēvs ir strikts – “Lapsās” paliks jaunākais.

Kas zina, kā veidosies jaunāko Salto bērnu dzīves ceļi, taču jau tagad juniors ir devis nozīmīgu ieguldījumu tēva nama ūdensapgādē. Tas nav joks – pagājušajā gadā, kad puika kopā ar māsu turpat blakus mājai rakņājies pa smilšu kasti, uzgājis vecās akas grodu. Tēvs attapis, ka tā droši vien ir tā pati aka, par kuru ne viens vien kaimiņš viņam stāstījis. Izrādās – kāds no “Lapsu” saimniekiem to bija izmantojis par atkritumu izgāztuvi. Saltajiem visus šos gadus bijis ļoti slikts ūdens, jau gatavojušies rakt jaunu aku – un te kā no debesīm laime nokritusi! Toms ķēries pie tīrīšanas un starp drazām uzgājis 1971. gada izlaiduma dihlofosa jeb mušu indes pudelīti, kas varētu liecināt, ka aka aizbērta ap šo laiku. “Tagad mums ir ideāls ūdens,” ar lepnumu piebilst namatēvs.

Vents, mežsargs trešajā paaudzē, līdzīgi kā daudzi viņa amata brāļi pārmaiņu laikā palicis bez darba. “Tas ir zem mana goda iet un lūgties pagastā pabalstu,” saka ģimenes tēvs. Kad ūdens smēlies mutē un tomēr saņēmušies paprasīt bērniem brīvpusdienas, Līvbērzes pagasts formālu iemeslu dēļ atteicis, un Saltie ielāgojuši, ka uz pašvaldību nav ko cerēt, jāpaļaujas tikai uz saviem spēkiem. Vents ilgu laiku smagi strādājis mežā, gājis jūrā, bijis arī algots apsargs. Tagad viņa darbavieta ir Jelgavas cietums, kur Vents uzrauga ieslodzītos. “Tā ir cita pasaule,” viņš strupi nosaka, toties izdevīgs darba laiks – diennakts dežūra un trīs dienas brīvas, kad var apdarīt saimniecības darbus un parūpēties par saviem kustoņiem. Vents no būra izvilina nutriju, kas viņa rokās kļūst rāma un pacietīgi pārcieš fotografēšanās procedūru. “Mums visi dzīvnieki ir tādi mīluļi,” nosmej Laila. Gaiļi cilvēkiem neuzbrūk, zosis stilbos neknābj, truši ir mierīgi un ļauj sevi samīļot – “Lapsu” ciemiņi var justies droši.

LR raidījumu par Līvbērzes pagasta “Lapsu” māju saimniekiem – Salto ģimeni – klausieties 30. novembrī plkst. 16.05, atkārtojumā – 7. decembrī plkst. 6.03.

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. Lai Salto gjimenei veicaas un es noveelu, lai visi paliek Latvijaa! Uznjeemiigi cilveki vienmeer atradiis iepeeju izdziivot Latvijaa. Es Latvijaa dziivoju tikai 14 sava garaa muuzha gadus, bet tie bija mani labaakie gadi. Es zinaaju, kur ir manas maajas. Nav pareizi teikt: Ubi bene, ibi patria! (Kur labi, tur mana dzimtene). Taa var domaat tikai klaidonji.

Draugiem Facebook Twitter Google+