Vistu striptīzs 0
Pirms kara Jaunburtnieku pagastā kandžu neviens nedzina. Ja vispār dzēra, tad tikai kulšanas talkās un tikai balto šņabi, mājas vīnu, paštaisīto vai Kokmuižas alu.
Vācu laikā veči šņabi brāķēja, jo tas bija smirdīgs un tikai 30%. Dabūt arī varēja tikai “uz punktiem”, līdzīgi kā attīstītā sociālisma laikā pret taloniem. Ap 1943. gadu viens no pirmajiem, kas pagastā sāka dzīt kandžu no rudzu miltiem, bija Priežkalnu saimnieks Aunu Kārlis. Par šā eksperimenta rezultātiem pagastā atceras un smej vēl šodien. To deviņdesmitajos gados pieminēja arī Valmieras TV.
Beidzot dzinumu, katla dibenā paliek brāgas biezumi, ko taupīgā sieva izbaro vistām. Tās šo ēdmaņu ar apetīti knābā. Pēc laiciņa visas beigtas. Saimnieks tās samet pie kūts mēslu kaudzē. Taupīgā saimniece savāc, spalvas taču ģeld ķiseniem, bet plikās vistas atkal samet mēslu kaudzē. Vakarā pārsteigums – beigtās vistas, nu jau plikas, pa vienai ceļas un streipuļo uz kūti. Izrādās, ka nevis beigtas, bet alkohola reibonī nolūzušas. (Reiz radioraidījumā dzirdēju par līdzīgu gadījumu Bulgārijā, kur vistas bija apēdušas vīna raudzēšanas atlikumus.)
Sešdesmitajos gados rudenī vadīju autobusa ekskursiju Karpatos. Starp Hustu un Mežgorji kalnu sādžā ieraugu zosu baru. Visas plikas. Atceroties notikumu Priežkalnos, eju pie guculietēm pēc informācijas. Sarunāties ar viņām grūti, bet noskaidroju. Izrādās, kalnos ziemas bargas, un zosis katru rudeni noplūc, lai to spalvas un dūnas izmantotu “perīnu” jeb dūnu segu pildījumam. Spalvas zosīm pa ziemu ataugot, un, ja lemts izdzīvot, nākamajā rudenī tās plūc atkal.
