Viedokļi
Komentāri

Anda Līce: Okupācijas muzejs – daudzu cilvēku individuālā vēsture 16

Šogad aprit 25 gadi kopš Latvijas Okupācijas muzeja dibināšanas. Muzejs ir ne tikai īpaša Latvijas vēstures grāmata, kurā fakti un emocionālā pieredze iet roku rokā, bet arī brīdinājuma zīme nākamībai.

Salīdzinājumā ar daudziem citiem vēstures muzejiem te ir ārkārtīgi daudzu cilvēku individuālā vēsture. Pateicoties Latvijas iedzīvotāju bagātīgajām liecībām un ārzemju tautiešu morālajam un materiālajam atbalstam, muzejs no ārzemēs dzīvojošo dažu uzņēmīgu latviešu pārdrošas idejas ir izaudzis par daudz­funkcionālu vēstures faktu krātuvi, pētniecības un izglītojošu iestādi. Lai cik tas liktos dīvaini, bet tieši šis privātais Latvijas muzejs gan savas atrašanās vietas, gan tematikas dēļ ir piedzīvojis pastāvīgu amatpersonu pretī stāvēšanu. Tas neizpratni un vilšanos izraisa politiski represētajos. Nemitīgā šķēršļu pārvarēšana no muzeja vadības un darbiniekiem ir prasījusi daudz spēka un laika, ko viņi būtu varējuši izlietot krietni jēdzīgākām lietām.

Man bija tas gods strādāt šajā muzejā, un, cik vien atceros, tam vienmēr ir nācies saskarties ar bezgalīgām saskaņošanām un tīšām lēmumu atlikšanām par ēkas labiekārtošanu, tās paplašināšanu un vispār muzeja atrašanos Vecrīgā, kur apgrozās vairums ārzemju tūristu. Kāds tam ir iemesls? Latvija kļuva neatkarīga juridiski, bet faktiski pie varas nonāca ļoti daudz padomju nomenklatūras un drošības orgānu pārstāvju, kuriem neatkarība nozīmēja vienīgi necerētas iespējas tikt uz zaļa zara. Muzejs izrādās traucēklis un atgādinājums par viņu pagātni. Pateicoties mūsdienu Krievijas staļinistu atbalstam, viņi cenšas, lai divdesmitā gadsimta noziegumi nenāktu gaismā.

Vērojot, kā no padomju terora neiedomājami cietušajā Krievijā tagad falsificē vēsturi, kādiem personāžiem atkal atklāj pieminekļus, kā ierobežo “Memoriāla” darbību un vajā cilvēktiesību aizstāvjus, mums ir jāapzinās, kāda tā ir vērtība, ka drīkstam runāt patiesību. Diemžēl bažas raisa ne tikai Krievija, kurā atdzimst staļinisms. Pasaule vispār nelabprāt mācās no pagātnes kļūdām. Mēs taču katrs pēc sevis zinām – tāda atskatīšanās savā pagātnē ir visai nepatīkama. Gan individuālajā, gan valstu līmenī, sastopoties ideālismam ar izdevīgumu, visbiežāk uzvar otrais, jautājums ir tikai par cenu. Tālab arī visur ir tik daudz netaisnības. Tas, kā pasaules politiskie līderi šodien koķetē ar impēriskas niezes mocītu valstu vadoņiem, taisnīgumu un drošības sajūtu uz mūsu planētas nevairo. Austrumeiropas tautām, kuras nepastarpināti ir piedzīvojušas divu totalitāru varu atnesto postu, ir pilnā balsī jāliecina, ko liekulīga klusēšana pasaulei var maksāt nākotnē. Tas ir jādara arī tad, ja, sakot patiesību, visu laiku jāiet pret straumi.

Saistītie raksti
LA.lv