Latvijā
Sabiedrība

Visu mūžu šķetina dzimtas noslēpumu. Georgs uztic stāstu “LA”, cerībā atrast jaunu pavedienu 16


Juris Tārs joprojām tic, ka brīnumi notiek, un ļoti vēlas uzzināt par savu izcelsmi.
Juris Tārs joprojām tic, ka brīnumi notiek, un ļoti vēlas uzzināt par savu izcelsmi.
Foto – Karīna Miezāja

Georgs jeb Juris Tārs, kuru Otrā pasaules kara laikā viņa nākamie audžuvecāki izveda četru gadu vecumā no Latvijas kā Česlavu Jurēviču, jau pusgadsimtu neatlaidīgi meklē savas īstās dzimtas saknes. Savu stāstu viņš “Latvijas Avīzei” uzticēja ar domu – varbūt lasītāju vidū atrodas cilvēks, kurš spētu dot kādu jaunu, vēl nerisinātu pavedienu.

Par to, kāpēc viņam ir divi vārdi – Georgs un Juris –, Tārs saka: “Esmu ilgi dzīvojis Zviedrijā un tur simtprocentīgi bijis Georgs un zviedrs, bet Latvijā esmu Juris.” To, ka viņš ir adoptēts bērns, Juris uzzināja tikai 1968. gadā Zviedrijā, tātad jau 28 gadu vecumā, kad bija nodibinājis ģimeni, sagaidījis savu pirmdzimto un vēlējās viņu reģistrēt.

No Latvijas uz Švarcvaldi

Ida Tāra (dz. 1900. g.) kopā ar vīru Jāni Tāru (dz. 1904. g.) no Latvijas devās bēgļu gaitās uz Vāciju 1944. gada septembrī, vezdami līdzi zēnu, kam personas dokumentā ierakstīts – Česlavs Jurēvičs, dzimis 1940. gada 12. februārī.

Ar kuģi visi trīs nokļuva Dancigā. “Pats pirmais, ko atceros no bērnības, ir aina, kā mēs ejam no kuģa uz vilcienu. Jāiet pāri vienam tiltam, kuram ir vairāki posmi. Es gandrīz pakritu, taču audžutēvs mani noķēra. Šo baiļu sajūtu atminos,” stāsta Juris. Trijotne ar vilcienu brauca uz Švarcvaldi, kur Tāru ģimenei bijis jau iepriekš sarunāts dzīvoklis un iespēja strādāt.

Pēc laika Tāri veda bērnu uz Drēzdeni, jo viņiem bija jau Latvijā iedota adrese un cilvēka uzvārds, kam puika jānodod. Taču šo cilvēku viņi neatrada. “Manas nākamās atmiņu epizodes saistās ar iešanu caur sabumboto Drēzdeni,” Juris turpina. “Mēs gājām meklēt to māju, kur mani bija jāatdod. Atradām. No mājas bija palicis tikai pagrabs, no kura iznāca kāds vīrietis. Tāri ar to sarunājās, es stāvēju ārā uz ielas, jo viņi neļāva man iet tālāk. Bija vārtiņi, bet paša žoga vairs nebija. Nezināju, ka viņi vēlas mani tur atstāt. Bet to jutu tā, kā bērni sajūt.”

Tāru sastaptais vīrietis pateica, ka meklētās personas Drēzdenē vairs nav. Kāds bija tās vārds, audžuvecāki Jurim tā arī nekad vēlāk netika atklājuši. Viņi brauca uz Ķelni, kur palika pāris dienu, taču neko neatrada arī tur. Tāpēc devās uz bēgļu nometni Blombergā ar nolūku atdot bērnu kādā patversmē. Blombergā kāds jurists tomēr pierunājis Idu un Jāni, lai viņi puiku adoptē paši, un solījis juridiski to nokārtot. To, ka solījumu turējis, liecina Jura vēlāk Vācijā ar meklēšanas dienesta palīdzību atrastie adopcijas dokumenti.

Siltums un saltums ģimenē

1950. gadā pa Ziemeļjūru kāds vācu zvejnieks par samaksu pārvedis Jāni Tāru un vēl divus latviešus uz Zviedriju. Izkāpuši Zviedrijas krastā, viņi pieteikušies policijā kā bēgļi. Saņēmuši uzturēšanās atļaujas. Pēc gada Jānis drīkstēja arī piederīgos izsaukt uz jauno dzīvesvietu.

“Pēc tam, kad 11 gadu vecumā nokļuvu Zviedrijā, gāju skolā un ciemojos arī klasesbiedru mājās,” stāsta Juris. “Redzot, kādas psiholoģiski sirsnīgas attiecības tur valdīja ģimenēs, apjautu, ka cilvēki, ar kuriem es dzīvoju kopā, man ir ļoti sveši. Materiāli viss bija nodrošināts, tādā ziņā viss bija kārtībā, taču trūka mīļuma un siltuma. Mājās vienu dienu teicu Tāriem: “Jūs neesat mani vecāki!” Viņi aizgāja uz zviedru skolu parunāt ar direktoru. Pedagogs vēlāk man uzsvēra, ka Ida Tāra ir mana māte. Taču tagad vēl vairāk spēju novērtēt to, ko toreiz tikai apjautu, proti, kādas ir patiesi siltas attiecības ģimenē starp bērniem un vecākiem. Jo Zviedrijā izaudzināju trīs bērnus; sešpadsmitgadīga meita ir arī manā otrajā laulībā Latvijā.”

Kad Juris gāja reģistrēt dēlu Mikaelu, saņēma no Zviedrijas valsts dokumentu, kur bija teikts – jūs ­esat padomju pilsonis un jūsu bērns arī, tāpēc ka jūs izbraucāt no Latvijas 1944. gadā. Juris rakstīja vēstuli Zviedrijas valdībai. Viss atrisinājās viņam par labu. Vairs netika atzīts par padomju pilsoni.

J. Tārs: “Audžumāte tajā laikā jau bija mūžībā. Jautāju audžutēvam. Viņš sacīja, ka to, ko kādam apsolījis, ir izdarījis, bet neko man neteiks.” Vēlāk Juris dzirdējis no viņa šādu rūgtu teikumu: “Ja nebūtu tevis, man nebūtu bijis jāaizbrauc no Latvijas!”

Pēc Jurim stāstītā, audžutēvs Jānis Tārs pirms 1940. gada bija apmācījis jauniesauktos kareivjus Latvijas armijā Rīgā, bet 1940. gadā dienestu atstājis un Bauskas pusē strādājis par galdnieku. Juris spriež: “Ļoti dīvaini, ka viņu, gados vēl diezgan jaunu, neiesauca ne armijā, ne leģionā.”

“Varbūt esmu tava māte…”

Uz Latviju Juris pirmo reizi atbrauca vēl padomju okupācijas laikā kopā ar audžutēvu, toreiz atlidoja no Zviedrijas caur Ļeņingradu uz Rīgu. Atceras, kā, nokāpis pa trapu zemē, izjuta spēcīgu saviļņojumu: “Es sapratu, ka šeit ir daļa no manis!” Pēc tam, atgriezies Zviedrijā, domājis, ka materiālā ziņā dzīvo kā paradīzē, jo nekā taču netrūkst. Bet dvēselei trūcis Latvijas…

J. Tārs ir kārtojis Kārļa Skalbes urnas pārvešanu no Zviedrijas un pārapbedīšanu Latvijā. Viņš dāvinājis Rakstniecības un mūzikas muzejam Kārļa Ieviņa gleznas. Regulāri no Zviedrijas uz Latviju Juris Tārs brauca jau kopš 1981. gada, vedot šurp tūristus, tikās ar latviešu rakstniekiem, stāstīja par sevi. Pieminēja arī, ka pēc Sarkanā Krusta ziņām (Juris, vēlēdamies noskaidrot savu izcelsmi, bija rakstījis arī Sarkanā Krusta organizācijai), dzimis Latvijā kā Česlavs Jurēvičs un meklē savas saknes.

Tā kā padomju laikā par cilvēkiem, kas dzīvoja Rietumos un brauca atkārtoti šurp, pastiprināti interesējās Valsts drošības komiteja (VDK), tā meklēja ceļus, kā piekļūt Jurim. Un “piespēlēja” it kā viņa māti. Reiz, kad Juris ieradies Latvijā 1988. gada beigās pēc toreizējās Rakstnieku savienības ielūguma, lai stāstītu par Kārli Ieviņu, saņēmis telefona zvanu no kādas sievietes. Tā sacījusies esam radiniece un ierosinājusi tikties nākamajā dienā. Juris nospriedis, ka ērta un droša vieta ir Rakstnieku savienība. Sieviete vispirms piekritusi. Taču pēc brītiņa zvanījusi, ka Rakstnieku savienībā nevarēs. Jātiekas Rīgas dzelzceļa stacijā uz pirmā perona! Tikšanās bijusi tik dīvaina, ka Juris to atminas detaļās: stacija no rīta laikā starp desmitiem un vienpadsmitiem tukša, bet uz perona, atskatoties uz stacijas ēkas logu, redzējis, ka pa to tiek fotografēts un filmēts. Pa peronu nākusi sieviete, kura sacījusi: “Es varbūt esmu tava māte.” Bet Juris, jau būdams trīs bērnu tēvs, kurš bijis klāt atvašu dzimšanas brīdī, zināja, ko nozīmē mātes jūtas un instinkts, un nenoticēja šai spēlei “varbūt esmu tava māte”. Sieviete aicināja pēc 15 minūtēm braukt ar vilcienu uz Rēzekni, lai apskatītu vietu, kas it kā esot viņa dzimtā vieta. Juris atteicās (padomju laikos Tāram kā ārzemniekam parasti bija atļauts uzturēties tikai Rīgas robežās). Aicināja sievieti uz sarunu dzīvoklī.

Viņš stāsta: “Biju jau uzzinājis, ka laikā, kas bija ierakstīts kā Česlava Jurēviča dzimšanas diena – 1940. gada februārī – Latvijā valdīja ļoti liels aukstums. Vaicāju sievietei, kā viņa toreiz nokļuva no Rēzeknes līdz Daugavpilij, kur dzemdēja. Nu, esot aizbraukusi. Taču uz jautājumu: “Bet kāds bija laiks?” atbildēja: “Vai to var atcerēties!””

Sieviete nākamajā dienā Juri veda pie kāršu licējas. Kārtis rādīja, ka neesot gan īstā māte… Bet, trešoreiz tiekoties, viņa tā kā atvainojusies, sakot, ka tas viss esot bijis jādara, jo “bija jāatmaksā”. Juris nopratis, ka viņai kaut kas “jāatmaksā” VDK.

Audžutēvs noslēpumu neatklāja

J. Tārs strādājis Stokholmas pilsētas domē un deviņdesmito gadu sākumā sekmējis draudzību starp Stokholmas un Rīgas pašvaldībām, kā arī Stokholmas ekonomiskās augstskolas izveidi Rīgā.

Jau pārcēlies uz dzīvi Latvijā, Juris Tārs aizgāja pie Dzimtsarakstu departamenta direktores Ārijas Iklāvas. Viņa pārskatīja visus Tāra rīcībā esošos dokumentus un sacīja: “Neviens no šiem papīriem nav jūsu.” Tas nozīmētu, ka arī Česlavs Jurēvičs nav īstais vārds, un vietu, kas norādīta Rēzeknes pusē, nav vērts meklēt. Juris tomēr vēlāk aizbrauca uz turieni, bet saprata, ka Iklāvas kundzei bijusi taisnība.

Viņš apmeklēja arī audžutēva radiniekus Bauskas pusē. Bet neviens neko nezināja, kā pie Jāņa un Idas nonācis mazais zēns. “Es pie viņiem nonācu tikai 1943. gada jūlijā. Pirms tam it kā biju atradies bērnunamā Majoros,” teic Tāra kungs.

Juris spriež, ka viņa aizvešana uz Vāciju varēja būt labi apmaksāts uzdevums. Jāpieņem, ka no cilvēka, kurš audžutēvam ļoti uzticējās un kura varā bija nokārtot, ka pēc nokāpšanas no kuģa ģimenei jau bija vilciena biļetes uz Švarcvaldi un vieta, kur strādāt un dzīvot.

“Turklāt Tāriem uz Švarcvaldi tika piegādātas daudzas koka kastes ar viņu mantām,” atminas Juris. Audžumāte Ida pirkusi daudzas greznas lietas, kādu agrāk viņai nav bijis.

Vaicāju Jurim, kāpēc viņš audžutēvam, kurš nodzīvoja līdz pat laikam, kad Latvija atguva neatkarību, nejautāja uzstājīgāk par savu izcelsmi.

“Es vairākas reizes viņam lūdzu – vai tu tiešām nevari pateikt man patiesību. Ierosināju – ja nevari pateikt, varbūt vari uzrak­stīt un iedot lapiņu kādam advokātam vai mācītājam,” stāsta Juris. Audžutēvs attraucis: nē, apsolījies nestāstīt, un viss. Audžumāte savulaik dienasgrāmatā bija uzrakstījusi: “Todien, kad viņš atklās patiesību, viņš mums pārmetīs.” Juris Tāriem nepārmet, bet jūtas pateicīgs par audzināšanu. Tomēr joprojām tic, ka brīnumi notiek, un ļoti vēlas uzzināt par savu izcelsmi, jo gribētu saviem bērniem pastāstīt arī par viņu vectēvu un vecomammu.

 

Galerijas nosaukums
LA.lv