Latvijā

Visu uzveļ uz ārstu pleciem. Saruna ar Pēteri Stradiņu19


Pēteris Stradiņš: “Jaunā P. Stradiņa klīniskā universitātes slimnīca ir nacionālas nozīmes objekts, tāpat kā Nacionālā bibliotēka un Brīvības piemineklis.”
Pēteris Stradiņš: “Jaunā P. Stradiņa klīniskā universitātes slimnīca ir nacionālas nozīmes objekts, tāpat kā Nacionālā bibliotēka un Brīvības piemineklis.”
Foto – Karīna Miezāja

P. Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas sirds ķirurgs, Paula Stradiņa mazdēls Pēteris Stradiņš gan nepārtraukti pats izglītojas un ievieš jaunas ārstēšanas metodes, gan arī māca jauno ārstu paaudzi Rīgas Stradiņa universitātē, kur viņš ir asociētais profesors. Kāds ir viņa skatījums uz notiekošo Latvijas veselības aprūpes sistēmā?

– Cik operāciju dienā veicat?

P. Stradiņš: – Vienu, dažreiz divas, sākot no trīs stundām līdz vairāk nekā piecām stundām. Visbiežāk tās ir sirds vārstuļu un koronāro artēriju šuntēšanas operācijas. Kopā gadā izdarām vairāk nekā 1000 sirds operāciju mākslīgajā asinsritē. Mūsu kompetencē ir arī tā sauktās hibrīdoperācijas, kad implantējam stentā iemontētus vārstuļus bez ķirurģiska grieziena vai ar minimālu ķirurģisku iejaukšanos. Kopš 2009. gada esam izdarījuši vairāk nekā 200 šādu operāciju, bet pacientu, kam tās būtu nepieciešamas, ir krietni vairāk. Diemžēl nepietiek tikai ar apmācību un ārstu sagatavotību, vajadzīgas arī finansiālās iespējas.

Ņemot vērā Eiropas statistikas rādītājus, uz mūsu valsts iedzīvotāju daudzumu būtu nepieciešami aptuveni divi tūkstoši sirds operāciju, bet mēs veicam divreiz mazāk. Diemžēl ne visi, kuriem vajadzētu mūsu palīdzību, ir zināmi, jo pastāv būtiskas problēmas Latvijas veselības aprūpes piramīdā, piemēram, cilvēkam nav laikus pieejami izmeklējumi un ne visi nokļūst līdz ārstam. Jāņem vērā arī tas, ka Latvijas populācija ir krietni gados. To pacientu vidējais vecums, kuriem operējam sirdi, ir virs septiņdesmit gadiem.

– Mūsu valsts, pēc “Eurostat” datiem, viena cilvēka veselības aprūpei atvēl 600 eiro gadā. Kopā ņemot privāto un valsts medicīnu, tie ir 900 eiro gadā. Tātad no savas kabatas maksājam aptuveni 40 procentus. Kāda runa var būt par veselības aprūpes pieejamību, piemēram, tiem 75% pensionāru, kas aizgāja pelnītā atpūtā 2015. gadā un pensijā saņem līdz 350 eiro?

– Pati būtiskākā Latvijas medicīnas problēma ir katastrofāli mazais budžets. Tas ir mazāks nekā 2008. gadā, neskatoties uz to, ka kopējais valsts budžets ir pieaudzis.

– Tiek norādīts, ka iedzīvotāju skaits sarūkot un līdz ar to vajagot arvien mazāk naudas…

– Bet sabiedrība taču noveco un tāpēc budžetu nedrīkst samazināt. Tiesa, pastāv jautājums, vai šis budžets tiek pareizi sadalīts, – varbūt par daudz tiek novirzīts privātajam sektoram un atņemts valsts sektoram?

– Ārstu smadzenes, par kurām Latvijā maksā ļoti maz, arvien vairāk tiek aizstātas ar datortomogrāfiem. Iepazīstoties ar statistiku, var uzzināt, ka Latvija ir 3. vietā pasaulē pēc datortomogrāfu skaita uz vienu miljonu iedzīvotāju, 4. vietā pēc izdarīto datortomogrāfiju skaita…

– Lai varētu interpretēt, ir jābūt ļoti precīzai kombinācijai starp ārsta smadzenēm un medicīnisko aparatūru. Tā ir vesela zinātne. Turklāt dažādu orgānu un patoloģiju gadījumā šie izmeklējumi atšķiras. Ja kādā veselības centrā vai lauku slimnīcā ir tikai viens radiologs, tad viņam ir ārkārtīgi grūti aptvert visu šo izmeklējumu spektru un sniegt kompetentu atbildi par pacienta veselības problēmām. No savas pieredzes varu pateikt, ka bieži vien mums nākas datortomogrāfiskos izmeklējumus atkārtot, jo iepriekšējais izmeklējums neatbilst tiem standartiem, pēc kuriem varētu noteikt pacienta ār­stēšanas taktiku. Jāatzīst, ka ne vienmēr datortomogrāfiskie un citi diagnostiskie izmeklējumi tiek veikti kvalitatīvi un ar precīzu mērķi.

Valsts medicīnas iestādēs ārsti uzņemas pilnu atbildību par pacientu un dara visu, lai viņš izārstētos. Bet privātajās ārstniecības iestādēs tomēr pamatā ir ārstnieciskie pakalpojumi, starp kuriem nereti nav kopsakarību, kas ļautu izsekot pacienta veselībai. Pacients pēc dažādu ārstu norādījumiem kā mozaīku vāc izmeklējumus, kas nereti tiek apmaksāti no valsts naudas maka, bet ne vienmēr tie veikti mērķtiecīgi un tiek izmantoti pacienta ārstēšanā. Tur tad arī paliek daļa trūcīgā medicīnas budžeta līdzekļu.

– Ja runājam par medicīnas pakalpojuma kvalitāti, jūs taču redzat, kas notiek – grūtības noteikt diagnozes, pavirša attieksme pret pacientiem, saasinājies arī ārstu kvalifikācijas jautājums… Vai jums nešķiet, ka privātajā medicīnā, kur mediķiem tiek maksātas lielākas algas, attieksme pret pacientiem tomēr ir nopietnāka?

– Privātā medicīna neārstē cilvēkus ar smagām saslimšanām. Viņi izņem odziņas no tortes. Jāsaprot, ka medicīna nav vienkārša lieta, ka pacienta veselības stāvoklis var mainīties, tāpēc ne vienmēr ir iespējams uzreiz noteikt diagnozi. Piemēram, ja runājam par Bērnu klīnisko universitātes slimnīcu, tad jāteic, ka šai slimnīcai ir uzlikts ļoti liels darba apjoms – visi Latvijas bērni un pusaudži. Kad tiek skarta bērnu veselība, vienmēr būs saasināta uzmanība – jebkurš gadījums tiks apskatīts atšķirīgi nekā tad, ja tas būtu pieaugušam cilvēkam. Visbiežāk, piemēram, vēdera sāpju gadījumā nav jāveic operācija, bet nereti nepieciešama pacienta novērošana. Situācijā, kad nav resursu, lai to varētu izdarīt, ārstam nav citas iespējas, kā vien konstatēt pacienta veselības stāvokli attiecīgajā mirklī, izdarīt secinājumus, iespējams, kļūdainus, jo nav bijusi iespēja slimnieku pāris stundas vai diennakti novērot. Ārsts viņu palaiž mājās, un tad rodas domstarpības starp ārstiem un mazo pacientu vecākiem.

– Kāds ir jūsu viedoklis par jauno dakteru nosūtīšanu darbā reģionos, ko ne viens vien jūsu kolēģis salīdzinājis ar klaušām?

– Situācija ir mainījusies – arī medicīnā tāpat kā citās jomās notiek centralizācija, un šis process kļūs arvien intensīvāks. Divām lielajām universitātes slimnīcām, kā arī Bērnu slimnīcai vajadzētu uzticēt visus nopietnākos gadījumus, lielās un sarežģītās operācijas, tikai tā iegūsim visaugstāko kvalitāti un efektīvāko resursu izmantošanu. Arī reģionālās slimnīcas būtu jāsagrupē, ko kurā iespējams ārstēt. Būtiska starpība starp Igauniju un Latviju ir tā, ka Igaunijā visas slimnīcas pieder valstij, bet Latvijā daļa ir pašvaldību pārziņā. Tā pēc būtības ir liela kļūda, jo tad būtu daudz vienkāršāk sakārtot veselības aprūpes sistēmu. Vispareizāk būtu universitātes slimnīcām pakārtot reģionālās slimnīcas, piemēram, “Stradiņiem” Daugavas kreiso krastu un Austrumu slimnīcai labo, izveidojot slimnīcu apvienības, kas mums dotu vislabāko materiālo un cilvēkresursu izmantojumu.

Ir jāsaprot, ka, gadā veicot tikai dažas operācijas, darba kvalitāte un izmaksas ir pavisam citas nekā tad, ja to dara katru dienu. No vienas puses, iedzīvotāji satraucas, ja grasās slēgt slimnīcu, bet, no otras puses, ja viņiem ir nepieciešama nopietnāka ārstēšana, lielākā daļa vēlas to veikt Rīgā.

Ja izveidotu šādu universitātes tipa slimnīcu grupu un būtu skaidri saprotams, kāda līmeņa apmācību rezidents tur iegūs, un ja rezidentus varētu rotēt no vienas slimnīcas uz otru, tad, uzskatu, tā nebūtu problēma pēc rezidentūras strādāt kādā no šīm slimnīcām.

Diemžēl pašreiz veselības aprūpes strukturālās problēmas tiek uzveltas ārstu pleciem, turklāt tieši jauno ārstu pleciem. Es piekrītu, ka veselības aprūpes sistēma ir uz kritiskās robežas, bet ne jau studenti to izglābs.

– “Nevar būt tā, ka daži medicīnas pakalpojumi no kopējā trūcīgā medicīnas budžeta dabūjuši tik lielu “gabalu”, ka nopelna vairāk nekā attīstītajās Rietumu valstīs,” to saka Latviešu ārstu un zobārstu apvienības valdes priekšsēdētājs, Teksasas universitātes profesors Uģis Gruntmanis.

– Mana pozīcija vienmēr bijusi, ka jautājumi jārisina tur, kur tie ir, un nevajadzētu radīt jaunas problēmas tajās specialitātēs, kur ir sasniegts pietiekami augsts līmenis. Tā ir nepareiza pieeja. Tāpat gribu atgādināt, ka arī sirds ķirurģijas un kardioloģijas budžets pēdējos gados ir samazināts. Mēs nevaram izpildīt arī visas Eiropas vadlīnijas slimību ārstēšanā, un tā nav ārstu vaina.

Runājot par Rīgu un augsti kvalificētu medicīnisko aprūpi, jāteic, ka nozīmīgs ir kadru jautājums, jo uz vadošajiem amatiem jo­projām netiek rīkoti konkursi. Ārstiem tāpat kā sportistiem ir dažādi attīstības etapi – no augšupejas līdz brīdim, kad enerģijas resursi izsīkst un vairs nav iespējams noturēties kalna galotnē. Tāpēc ir ļoti svarīgi ik pa noteiktam laikam revidēt klīniku un nodaļu vadītāju kompetenci un atbilstību amatam. Mūsu slimnīcā šā iemesla dēļ ir pazudušas vai nīkuļo vairākas medicīnas jomas. Pašreizējā Stradiņa slimnīcas vadība un arī personāla daļa pareizi uzskata, ka katrai augstāka amata pozīcijai būtu jāorganizē konkurss. Jaunie ārsti ļoti labi redz, ka mūsu slimnīcā ne viena vien medicīnas specialitāte stagnē, un tas ir skumji, ja zinām, ka “Stradiņos” ir dzimušas lielākā daļa medicīnas nozaru. Līdzīga situācija ir Rīgas Austrumu slimnīcā, kur arī augstākās raudzes kadru jautājums ir ārkārtīgi būtisks. Konkursi uz vadošajiem amatiem dotu cerības atgūt kādus ārzemēs strādājošus augstas kvalifikācijas speciālistus.

– Kas vada Stradiņa slimnīcu?

– Tas ir labs jautājums. Universitāšu slimnīcu problēma ir tām piešķirtais valsts SIA statuss, jo ārstniecības pakalpojumu saņēmējs un pasūtītājs ir viena persona. Iznāk tā, ka mēs zināmā mērā esam ķīlnieki un, kad ir lielākās problēmas, tās tiek risinātas ar slimnīcas vadības nomaiņu, kas mūs ārkārtīgi vājina. Tiklīdz mēs esam kaut cik sastrādājušies ar vienu vadību, tā tiek nomainīta pret citu. Un tagad mēs vairs nevaram atrast nevienu ārstu ar pieredzi vadībā, kurš būtu gatavs strādāt slimnīcas valdē. Izvirzot prasību, ka slimnīcas vadītājam nav jābūt mediķim, esam iebraukuši otrā grāvī. Vadīt slimnīcu nozīmē vadīt slimnieku ārstēšanu un aprūpi. Saimnieciskie un visi pārējie jautājumi ir pakārtoti pacientam. Ja mēs nesaprotam pacientu visaugstākajā līmenī, galvenā slimnīcu sūtība – pacienta izārstēšana – nevar tikt izpildīta.

“Stradiņos” izveidotās medicīnas padomes iespējas ir ierobežotas, ar padomi konsultējas, bet tā nevar ietekmēt lēmumus. Jau otrais gads rit, kopš mēģinām Saeimā virzīt universitāšu slimnīcu likumu. Diemžēl šis process neiet ātri.

Saistītie raksti

Universitātes slimnīcas ir visas medicīnas stūrakmens, jo tur apvienota gan medicīna, gan izglītība, gan arī zinātne. Tāpēc ārkārtīgi būtiska ir jaunās slimnīcas būve, kuras pirmā kārta jāpabeidz līdz šā gada beigām. Slimnīcai jaunas telpas ir ārkārtīgi svarīgas, bet vēl būtiskāk ir pareizi izplānot cilvēkresursus un ieviest modernu un saprotamu ārstniecības un aprūpes modeli. Tas būtu vēl viens vērā ņemams arguments, lai jaunie ārsti paliktu Latvijā.

Jaunās slimnīcas ekspluatācijai būs nepieciešami apjomīgi finanšu līdzekļi, un ir jāsaprot, no kurienes šī nauda nāks. Veselības ministrijai būs jāpārskata universitātes slimnīcām uzspiestie nesamērīgi mazie pakalpojumu izcenojumi. Jaunā P. Stradiņa klīniskā universitātes slimnīca ir nacionālas nozīmes objekts, tāpat kā Nacionālā bibliotēka un Brīvības piemineklis, un tajā liela valsts iedzīvotāju daļa tiks nodrošināta ar augstākā līmeņa veselības aprūpi. Tas ir visas mūsu nācijas interesēs.

LA.lv