Kultūra
Mūzika

Visur jūtos kā mājās. Saruna ar Kristīni Opolais0

Foto: Tatyana Vlasova

Latvijā izskanējuši koncerti, kuros klausītājiem bija vienreizēja iespēja vispirms uz Nacionālās operas un tad – uz koncertzāles “Lielais dzintars” skatuves novērtēt brīnišķīgu, pasaulslavenu un arī ar Latviju saistītu mākslinieku darbu. Kopā ar diriģenta Andra Nelsona vadīto Leipcigas orķestri “Gewandhaus” divos koncertos piedalījās operas zvaigzne KRISTĪNE OPOLAIS, kura sniedza īsu interviju “Latvijas Avīzei”.

Ar kādām sajūtām atgriežaties pie Latvijas klausītājiem?

Kristīne Opolais: Es ļoti reti uzstājos mājās, Latvijā, līdz ar to man tas ir liels notikums. Es zinu, ka man šeit ir sava publika, ka tā labprāt nāk uz maniem koncertiem, līdz ar to ar lielu prieku uzstājos šeit.

Koncertējat visā pasaulē. Vai jums ir kāda īpaši mīļa koncertzāle – akustikas, gaisotnes, klausītāju vai citu iemeslu dēļ?

Man ir vairākas zāles, kur patīk uzstāties. Akustiski un publikas siltuma ziņā tuva Amsterdamas “Concertgebouw”, ļoti patīk Bostona. Protams, man ir svarīgi, kāda ir akustika un orķestris – man ir privilēģija muzicēt kopā ar labiem orķestriem –, tomēr svarīgāka šķiet gaisotne, tas, kā izdodas uzbūvēt attiecības ar publiku uzstāšanās laikā.

Ja drīkst personisku jautājumu: kur visvairāk jūtaties kā mājās?

Nezinu, es visur jūtos kā mājās. Protams, visvairāk mājās jūtos kopā ar savu meitiņu, kura dzīvo Latvijā kopā ar manu mammīti un mani. Tādēļ es diezgan bieži esmu Latvijā, bet tur esmu mamma, nevis māksliniece. Taču darbā emocionāli jūtos kā mājās vairākās vietās, kur ir draugi, jauki kolēģi, labi opernami – tā ir Londona, Minhene, Ņujorka…

Tiekat dēvēta par vadošo Pučīni soprānu un esat teikusi: “Puccini is something that you are either blessed with or not.” (“Pučīni ir svētība – vai nu tev tā ir, vai arī ne.”) Vai tas nozīmē, ka Pučīni pieder jūsu iecienītākajiem komponistiem, un kādēļ?

Pučīni ir mans vismīļākais komponists, un man ar katru gadu arvien grūtāk paskaidrot, kāpēc. Droši vien tādēļ, ka jūtu īpašas vibrācijas, dziedot viņa lomas. Man patīk tēlot viņa varones, tās ciešanas uz skatuves – labāk jau ciest uz skatuves nekā dzīvē. (Iesmejas

Un Pučīni operas, protams, ir ļoti dramatiskas, patiesas, piesātinātas ar emocijām – “Toska”, “Madame Butterfly”, “Manona Lesko”. Kaisle, nāve, mīlestība – tas viss ir tik ļoti aktuāls arī šodien. Viena no manām mīļākajām lomām ir arī Dvoržāka Nāra, esmu vairākkārt teikusi un varu to atkārtot, ka Pučīni ir man asinīs, bet Dvoržāks – dvēselē.

Man ļoti patīk arī Čaikovska mūzika; “Pīķa dāma” ir brīnišķīga opera, ceru tuvākajā nākotnē atgriezties pie Lizas lomas. Patīk dziedāt arī Tatjanu. Čaikovska mūzika ir brīnišķīga, jutekliska, bet arī dramatiska. Man nākotnē ir plāni par Verdi mūziku, bet īpašas vibrācijas ar viņu tomēr nejūtu.

Vai ir kāda loma, kuru līdz šim nav sanācis dziedāt, bet ļoti gribētos?

Saistītie raksti

Līdz šim visas lomas, kuras esmu gribējusi dziedāt, esmu nodziedājusi – vienmēr dziedu to, ko gribu dziedāt. Šobrīd ļoti aktīvi koncertēju, un koncertos ir iespēja dziedāt ļoti dažādu repertuāru, taču ir plāni iemācīties dažas jaunas lomas. Viens no lielākajiem sapņiem ir Dezdemona Verdi operā “Otello”, arī Adriana Lekuvrēra Frančesko Čilea tāda paša nosaukuma operā – tie ir plāni, kas saistīti ar nākamajiem diviem, trim gadiem. Pašreiz pietiek ar tām lomām, ko dziedu.

Kādu mūziku pati vislabprātāk klausāties?
Cenšos pati lieku reizi neklausīties mūziku, taču kopumā man patīk kvalitatīva, laba mūzika neatkarīgi no žanra.

LA.lv