Mobilā versija
+0.8°C
Kristaps, Krists, Klinta, Kristers, Kristofers
Svētdiena, 17. decembris, 2017
2. novembris, 2017
Drukāt

Visur jūtos labi ar cilvēkiem. Saruna ar žurnālisti Sandru Kropu (6)

Foto - Zigmunds BekmanisFoto - Zigmunds Bekmanis

Sandra Kropa

Žurnālisti Sandru Kropu vispirms iepazina radioklausītāji Latvijas Radio raidījumā “Zināmais nezināmajā”, pēc tam ieraudzīja skatītāji Latvijas Televīzijas “4. studijā” un iemīlēja ceļojumu raidījumā par Kurzemes hercoga Jēkaba koloniju Tobāgo, kam nu jau pievienojušies Sandras veidotie stāsti par Brazīliju un Maroku. Raidījumu tematika ļāvusi viņai augt kā cilvēkam, pievērsties vides zinību studijām un justies kā pasaules pilsonei, lai kur arī dotos.

 

Varbūt maldos, bet tavs uzvārds ir diezgan rets. No kurienes tas nāk? Vai esi pētījusi, cik tālu aizvijas tavas dzimtas koka zari?

Man pašai nav pilnīgas skaidrības par sava uzvārda izcelsmi. Esmu atradusi ziņas, ka Slovēnijā ir ciems ar nosaukumu “Kropa”, bet neko sīkāk nezinu. Pati smejos, ka uzvārds saistīts ar seno valdnieku Kekropu Grieķijā – tas vairāk kā joks un izskaidrotu, kāpēc ģimenē ar šo zemi izjūtam īpašu saikni, tā mums visiem liek justies kā mājās. Savulaik par saviem radurakstiem esmu tikai izvaicājusi vecotēvu un neko daudz nezinu. Vien to, ka vecvectēvs Latvijas teritorijā ienācis no Polijas, bet viens no vecvecvectēviem bijis ungārs. Savukārt viena no vecmāmiņām Latvijā ieradusies no Krievijas. Tāds pamatīgs Eiropas mikslis – tieši tā arī jūtos.

Vai žurnālistika bija tavs bērnības sapnis?

Gandrīz uzminēji. Ja neskaita domas par tām profesijām, kas bērnībā ir ap mums, piemēram, pārdevēji, tad jau no pirmajām klasēm mani interesēja žurnālistika. Atceros, mājās es sēdēju vecā televizora kastē un lasīju avīžu programmas un sludinājumus. Spēlējoties ar brāli, grāvī atradām vilkvālītes, tie bija mūsu mikrofoni, ar kuriem staigājām apkārt. Tad kādā septītajā vai astotajā klasē pirmoreiz lidoju ar lidmašīnu, un mani savaldzināja aviācija. Gribēju kļūt par stjuarti, taču pēc pāris gadiem šī kaislība pārgāja un es atkal atgriezos pie žurnālistikas.

Tu sāki kā radiožurnāliste?

Tā varētu teikt, jo mana pirmā darba vieta ir Latvijas Radio. Tomēr, lai iestātos Latvijas Universitātē, vajadzēja publikācijas, un es sāku rakstīt par izstādēm un dažādiem notikumiem žurnālos “Ieva” un “Nedēļa”.

Kurš bija tavs pirmais radioraidījums?

Vispirms sāku strādāt Latvijas Radio Ārzemju ziņu nodaļā par redaktori. Mans uzdevums bija atlasīt, iztulkot un uzrakstīt ziņas par ārzemju notikumiem. Paralēli bija arī iespēja pašai lasīt ziņas naktīs – tā bija mana pirmā pieredze pie mikrofona tiešajā ēterā. Starp citu, joprojām ir cilvēki, kuri naktī atrodas radiomājā un lasa ziņas. Pēc kāda laika Inese Matjušonoka aicināja mani uz Latvijas Radio 1 veidot autorraidījumu par zinātni. Pirmajā mirklī māca šaubas, vai spēšu sagatavot divdesmit minūšu garu raidījumu, jo līdz šim biju veidojusi vien trīs četras minūtes garus sižetus, bet es piekritu. Uzķēru veidu, kā gribētu par zinātni stāstīt, un pirmā raidījuma demoversiju Inese atzina par labu esam. Tā nu “Zināmais nezināmajā” no divdesmit minūšu ierakstīta raidījuma reizi nedēļā ir izaudzis par piecdesmit minūšu ikdienas programmu.

Ko tev nozīmē doties nezināmajā zinātnes pasaulē, jo tā ir joma, ar ko ierindas cilvēkam ikdienā visai maza saskare?

Šis raidījums man ir devis ļoti daudz, jo esmu ar to kopā izaugusi. Kad sāku veidot “Zināmais nezināmajā”, mācījos vēl tikai LU otrajā kursā. Tagad, atskatoties atpakaļ, šķiet, pēdējais gadu desmits, veidojot šo raidījumu, ir bijis manas dzīves interesantākais posms. Daudz kas manī pašā ir mainījies, daudz jauna iesākts, pārdzīvots, pārdomāts. Zināmā mērā raidījums ir centies mani izmainīt. Pati esmu atklājusi citādu skatu uz lietām un pasauli. Arī niršana par manu vaļasprieku kļuva, pateicoties raidījumam, kurā intervēju profesionālu nirēju. Viņš man zemūdens pasauli atklāja tik dziļi, ka, novērtējot šīs nodarbes skaistumu, nonācu arī līdz dabas aizsardzības jautājumiem un maģistrantūrā sāku studēt vides zinātni, jo sajutu, ka tas ir mans aicinājums. Viss veiksmīgi tika salikts kopā – darbs, studijas, hobijs un mana pārliecība. Tā, lūk, raidījums “Zināmais nezināmajā” ir palīdzējis kļūt tādai, kāda esmu.

Kad radiobalss parādās televīzijas ekrānā, klausītājiem un skatītājiem sākumā vienmēr ir neliels pārsteigums. Kurš ir pie vainas?

Grūti pateikt. Ir dažādas versijas, bet es atceros, ka reiz pie manis uz raidījumu atnāca režisors Andis Mizišs, kuru tolaik vēl nepazinu, stāstīt par kādu valsti, kur viņš nesen bija viesojies. Raidījums beidzās un mēs šķīrāmies. Tikai krietni vēlāk mūsu ceļi atkal krustojās, kad līdzās kādai ar vides jautājumiem saistītai nevalstiskajai organizācijai, ko ik pa laikam apmeklēju, izrādījās, mitinās arī LTV “4. studijas” producentu komanda, un Mizišs mani laikam bija pamanījis. Atnācu uz provēm un tā sākās mūsu sadarbība. Tikai pēc tam nāca ceļojumu raidījumi, kur palīdzēja manas idejas un aizrautība. Pazinu vienu meiteni, kura Tobāgo bija pētījusi vardes, un ļoti gribēju tur nokļūt, lai cilvēkiem parādītu šo salu, kuras vēsture cieši saistīta ar Latviju Kurzemes hercoga Jēkaba laikos. Un atkal paldies Andim Mizišam, ceļojumu raidījumu pārzinātājam televīzijā, kurš teica – labi, pamēģini! Tobāgo sekoja Brazīlija un Maroka.

Atceros, pirmajās Tobāgo raidījuma sērijās tev bija unikāls stāsts par milzu jūras bruņurupučiem – kā viņi naktī nāk krastā smiltīs dēt olas.

To arī izdevās uzfilmēt, pateicoties manai aizrautībai ar vides zinātni, jo par šiem dzīvniekiem agrāk biju daudz lasījusi. Joprojām mamma mani velk uz zoba par to, ka reiz man bija ideja braukt brīvprātīgā darbā uz kādu Grieķijas salu pieskatīt lielos bruņurupučus visatbildīgākajā brīdī, kad viņi nāk krastā dēt olas. Arī tagad es būtu gatava piedalīties kādā viņu aizsardzības projektā.

Darbā radio un televīzijā esi ļoti aizņemta. Vai atliek laika personīgai dzīvei?

Mana profesija jau nav tikai darbs, bet gan dzīvesveids. Man ir savas intereses un cilvēki, ar kuriem regulāri tiekos. Ir laiks gan man mīļajiem cilvēkiem, gan doties pie dabas. Man patīk arī palasīt grāmatas un papļāpāt pie vīna glāzes, aizbraukt uz saviem laukiem klusumā vai ilgi peldēt baseinā. Tomēr grūti nākas nodalīt, kad es strādāju, kad ne. Esmu starp tiem laimīgajiem cilvēkiem, kam darbs ļoti patīk, taču neesmu darbaholiķe, kas katru brīvo brīdi gribētu montēt uzfilmēto materiālu. Ja aizdegos par kādu tēmu, tobrīd man vissvarīgākais ir izveidot interesantu raidījumu par to. Ja lasu grāmatu, reizēm arī no tās iznāk raidījums.

Pieminēji laukus, kur tev tie ir?

Mani lauki ir Salacgrīvas novadā.

Kas ir visgrūtākais, veidojot ceļojumu raidījumus? Panākt, lai sarunas ar vietējiem iedzīvotājiem notiktu kameras priekšā?

Nē. Ja esmu patiesi ieinteresēta cilvēku dzīvē, viņu ikdienas notikumos, tad nav grūti risināt sarunas pavedienu un filmēt. Protams, ir atsevišķi gadījumi, kad neļauj filmēt, it sevišķi Marokā, kur daudzviet pastāv tāds aizliegums, un vairāki sarunbiedri nevēlējās, lai rādām viņu seju. Manuprāt, visgrūtākais ir visu dienu strādāt vidē, kur citi cilvēki brauc atpūsties, bet mums, filmēšanas grupai, jāturas pie scenārija un jāfilmē arī sestdienās un svētdienās, jo komandējumā nepastāv tāds jēdziens kā “darba laiks” un “brīvdienas”.

Kā tev šķiet, žurnālistika ir vīriešu vai sieviešu profesija?

Visu nosaka tas, kā pati jūtos. Taču neapšaubāmi žurnālistika ir atbildīga profesija. Katram jābūt iekšējai atbildības sajūtai, pārliecībai, ka, veidojot sižetu, atdod vislabāko no sevis. Varu kaut ko nezināt, bet tomēr darba gaitā cenšos visu saprast, lai netiražētu puspatiesības. Īsāk sakot, žurnālistam nav svarīgs dzimums, svarīgāk būt par lakmusa papīrīti vērtībām un procesiem sabiedrībā. Man personīgi ir svarīgi, paņemot klausītāju un skatītāju laiku, atstāt viņos kaut ko vērtīgu, viņiem noderīgu. Jo pašlaik informācijas ir ļoti daudz, un man tā ir atbildīgi jāizvērtē. No slikta ēdiena mēs viegli, tīri fizioloģiski varam atbrīvoties, bet sliktu informāciju, kas skārusi smadzenes, tā vienkārši nevar izspļaut ārā. Tādēļ, ja žurnālistam neatkarīgi no dzimuma nav labas, kvalitatīvas informācijas, ko sniegt cilvēkiem, tad ar žurnālistiku labāk nenodarboties. Sabiedrībai nepieciešamas ziņas, no kurām iedvesmoties, progresēt savā domāšanā, nevis drazas.

Ar kādām radošām domām būsi aizņemta tuvākajā laikā?

Pavisam noteikti turpināšu veidot raidījumu “Zināmais nezināmajā”. Iecerēts parādīt arī mūsu zinātnieku kalendāru, proti, divpadsmit dažādus zinātniekus, mazliet netradicionālā veidā pastāstot, kas viņi ir un ar ko nodarbojas. Starp viņiem ir daudz interesantu, spēcīgu personību, kas nepelnīti palikušas ēnā, tādēļ arī nākotnē centīšos šādus cilvēkus “izvilkt” gaismā.

 

Pieturzīmes

Bez kā tu nevari iedomāties savu dienu?

Bez cilvēkiem.

Trīs vārdi, kas tevi raksturo vislabāk?

Smaidīga, ieinteresēta, pozitīvo meklējoša.

Būtiskākais sasniegums darbā?

Savi klausītāji, kas, gadiem ritot, kļuvuši par labiem paziņām.

Labākā izklaide?

Būšana pie ūdens, niršana.

Pievienot komentāru

Komentāri (6)

  1. Skaistākā žurnāliste ar burvīgu tembru!

  2. Paldies, Sandra. Tu esi brīnišķīga. Ļoti interesanti raidījumi. Man bija iespēja piedalīties raidījumā” zināmais nezināmajā” par gaismas un krāsu terapiju. Pēctam man daudzi zvanīja un pateicās par izglītojošo raidījumu. Tātad raidījums izdevies. Ar cieņu, Helēna.

  3. Šitā dāmīte paliek apnicīga,visur tv un radio jau priekšā un bārsta savas pārgudrības.

  4. daži interesanti, bet vairāk tukši.

  5. Paldies Sandrai par interesantajiem raidījumiem!

Draugiem Facebook Twitter Google+