Mobilā versija
+0.2°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
17. marts, 2016
Drukāt

Vārkavas veiksmes stāsta pamatā – stabili zemnieki. Problēmas ar ceļiem un darbiniekiem (19)

Foto - Ivars BušmanisFoto - Ivars Bušmanis
Uzziņa

Vārkavas novads

Novads izveidots 2002. gada 6. martā, apvienojot bijušā Preiļu rajona Rožkalnu un Upmalas pagastus. 2009. gada 1. jūlijā novadam pievienots Vārkavas pagasts.

Attālums no novada pašvaldības Vecvārkavā līdz Rīgai – 202 km, Daugavpilij – 46 km, Jēkabpilij – 62 km, Rēzeknei – 78 km, Preiļiem – 20 km, Līvāniem – 34 km.

Vārkavas novada kopplatība 28 712,7 ha. Lauksaimnieciski izmantojamās zemes platība – 15 792,9 ha jeb 55% no novada kopplatības.

2016. gada 1. janvārī novadā dzīvoja 2125 iedzīvotāji: Vārkavas pagastā – 627; Upmalas pagastā – 780; Rožkalnu pagastā – 718.

2015. gada beigās Vārkavas novadā darbojās 18 pašvaldības iestādes, bija reģistrēta 181 zemnieku saimniecība, 24 sabiedrības ar ierobežotu atbildību, 8 individuālie komersanti, 1 kooperatīvā sabiedrība, 15 sabiedriskās organizācijas.

Pašlaik Vārkavas novadā oficiāli bez darba ir 127 iedzīvotāji jeb 11% no ekonomiski aktīvo iedzīvotāju skaita.

Autori: Ivars Bušmanis, Sandra Dieziņa, Zigfrīds Dzedulis, Uldis Graudiņš

Ir marts. Latgalē sniegs šur tur. Zaļuma vēl nav. No vienas lauku viensētas jau saskatāma nākamā. Te nav tik plašu lauku, ka pa vidu atstāta māja ar iebrukušu jumtu. Vai katrā sētā jauna lauksaimniecības tehnika, kāda piebūve. Jauns jumts. Jā, jumtos nogūlusies nauda. Var manīt, atšķirībā no dziļāk Latgalē redzētā, ka mājvietas atjaunojas. Jaunie atgriežas. Vārkavā jau darbojas kūlas mašīnas – ganās nobarojamie liellopi. Tie ainavā nomainījuši Latvijas brūno un iekāpuši novada ģerbonī.

Pa zemes ceļu braucam, mazliet kratīdamies – sals pa nakti bedres aizasfaltējis… “Labi, ka šodien atbraucāt. Aizvakar nebūtu atbraukuši, jo viss bija mīksts, smagie ved kokus ārā no meža,” sagaidīdams noteica “Smilgu” saimnieks Jāzeps Lazdāns.

Mūs, četrus “LA” žurnālistus, negribēja redzēt ne acu galā. “Ko tu ņemies, pasūti viņus tālāk,” uzņēmēji kūdīja novada domes priekšsēdētāju Anitu Brakovsku. “Tu jau redzēji, kā žurnālisti pa visu Latviju mūs pataisīja par nabagiem lūdzējiem. Jā, LTV kolēģi no “De Facto”, gatavojot lielo jautājumu par reģionālo attīstību, Vārkavu pasludināja par valsts otro nabadzīgāko novadu, kur vairākums strādājot novada administrācijā. “Intervēja mani 40 minūtes, bet paņēma vienu teikumu, pēc kura iznāk, ka tik vien gribu kā no valsts izlūgties ilgāk pavilkt dzīvību laukos uz pašvaldību izlīdzināšanas fonda rēķina. Kauns pa visu ģīmi! Ne tā domāju, ne tā ir.” Jūs taču tā nerakstīsit? – viņa nedroši vaicā. Atšķirībā no uzņēmējiem pašvaldības vadītāja nevar žurnālistus tā vienkārši “pasūtīt”.

Mēs atbraucām uz Vārkavu kā uz uzņēmīgāko novadu Latvijā. Tādu, kurā ir visvairāk zemnieku saimniecību (900!), individuālo komersantu un pašnodarbināto skaits Latvijā. Brīnāmies un gribam saprast: kā tā var būt, ka Vārkavā ir vairāk uzņēmīgu cilvēku nekā Rīgā vai Ventspilī. Pret iedzīvotāju skaitu rēķinot. “Mums miljonāru nav, mēs mākam dalīties!” smejot atcērt Vārkavas pagasta pārvaldniece Inta Kivleniece. Pēc pāris stundām sapratām, ka asprātībā apslēpta dziļa patiesība.

Mazie paspēja atrast nišu

Vārkavas novadā ir ap simts sertificēto bioloģisko saimniecību, kas ir valstī lielākais skaits vienā novadā. Tieši bioloģiskā saimniekošana ļāvusi saglabāt un vairot nodarbinātību novadā. Viena no tās rosinātājām un balstiem ir Rožkalnu pagasta zemnieku saimniecības “Salenieki” īpašniece Ruta Norkārkle. Viņa, atgriezusies tēva mājās pirms divdesmit gadiem, aktīvi iesaistījās pašvaldības darbā un meklēja iespējas, kā palīdzēt zemniekiem.

“Sūnu ciems bija. Man bija jaunas idejas – ka vajag būvēties, ņemt kredītus. Redzēju, ka var saņemt bioloģiskās subsīdijas. Zemnieki neko nekaisīja uz laukiem, ķīmiju neizmantoja. Sāka veidoties interešu klubs, sākām spriest, kāpēc nesaņemt naudu par to, ko nedarām. Sertificējām saimniecības. Cilvēki neticēja. Tikai tad, kad parādīju konta izrakstu, ka man pirmajā gadā tika ieskaitīti 6000 lati, viņi sāka acis mirkšķināt. Pagastā nodibinājām Uzņēmējdarbības atbalsta centru, sākām konsultēt zemniekus, pati mācījos, braucu uz Vāciju, Holandi,” atceras Norkārkle.

Līdz 2004. gadam Rožkalnu pagasts ar 900 iedzīvotājiem saņēmis aptuveni 40% no Preiļu rajona lauksaimnieku subsīdijām. Kāds ir ieguvums? “Mēs attīstījāmies. Šodien zemnieks ne tikai var eksistēt, bet var sākt dzīvot. Bioloģiskie saimnieki var atļauties nopirkt jaunu džipu, var māju uzbūvēt, ceļu salabot, jaunu tehniku un zemi nopirkt,” tā “Salenieku” saimniece. Daudzi zemnieki saprata, ka bioloģiskās subsīdijas ļauj attīstīties. Šobrīd bioloģiski saimnieko tie, kam tā ir pārliecība. Tomēr tālāk nav kur augt, jo trūkst brīvo zemju. Pieprasījums pēc bioloģiskās preces gan ir liels – Rīga visu paņem, arī bioloģiskā pārstrāde pamazām attīstās. Problēma – trūkst strādājošo, jo katrā saimniecībā ir vismaz viena brīva vakance. Visi strādā legāli, nodokļi tiek maksāti, saimnieki darbā pieņem savas otrās pusītes, jo saprot – pensijai jākrāj.

Ļoti daudz apmācību, dažādu semināru bijis, un tieši izglītošanās ļāva zemniekiem palielināt apjomus. “Tas bija smags darbs, kādam jābūt celmlauzim. Bet tas izdevās un par to ir gandarījums,” rezumē Ruta Norkārkle. Viņa “Saleniekos” kopīgi ar dēlu Gustavu Norkārkli (viņš vada Latvijas bioloģiskās lauksaimniecības asociāciju – red.) audzē ķirbjus, ko nodod pārstrādei, gan sēklu iegūšanai un tur gaļas liellopus. Taču strādniekus dabūt ir grūti, jo “Saleniekos” valda sausais likums. Tāpēc šobrīd saimniece ir izvēles priekšā, kā samazināt roku darbu.

Viņa priecājas, ka novadā paliek daudz jauniešu – pārņem vecāku rūpalu, un tā ir laba tendence. “Ļoti daudzās saimniecībās dēls, meita pārņem un strādā. Jaunatne paliek, jo vecāki izveidojuši kaut cik stabilu, normālu, modernu saimniecību, tehnika ir jauna, mājas sakārtotas dzīvošanai, zemnieki būvējas. Bet, ja būtu vairāk saimnieku, sadrumstalot nebūtu labi. Tajā pašā laikā var saimniekot arī mazā platībā, var ekonomiski izdzīvot. Mazliet uzņēmības vajag,” tā saimniece. Pagastā ir ļoti maz bezdarbnieku, darbinieki tiek vesti no Balviem, Rēzeknes un pat no Valkas. Faktiski secinājums ir viens – novadā uzņēmēju skaits ir liels, bet trūkst strādnieku, līdz ar to attīstība tiek bremzēta.

Pievienot komentāru

Komentāri (19)

  1. vai tu dzer vai nedzer vairār par 14 euro neviens no saimniekiem nemaksa.Protams par nodokļiem var aizmirst.ja prasi lai pieņem darbā ar papīriem atbilde ir viena lasies

  2. Paskatoties uz komentariem to var tik darit stradajoshie budzeta iestades, kuriem ir skaudiiba. Stradajoshiem cilveekiem to dariit nav laika. Juusu komentaari ir kaa vilka murgi, kaa ganiit aitas.

  3. Rutai!nu kaa ar tiem dzeeraajstraadniekiem var tikt pie taadas paarticiibas.par 10 gadiem nekaadu nodoklu,ne reaalas algas.sestdienas uz autolauku5-20lati,ka nu kurs prot izraudaat. par 2-3 cilvekiem uz pusslodzi bija noformeeti,paareejie,ja kaada paarbaude seedeeja ezera kruumos.par to biologisko-visas saimnieciibas akas ar liikuminiem satek nabaga ezeraa.par tiem gadiem loti daudz iepazinu stradnieku.vietejie zina kas notiek saleniekos,tapeec arii meklee straadniekus aarpus robezas. lai tev veicas Rutinj,Gust.

  4. LIELĀKJAI DAĻAI GATERĪ IR MINIMĀLĀ ALGA UZ PAPĪRA,BET PĀRĒJĀ APLOKSNĒ.PĒC ĪPAŠNIEKA LIELĪBAS VAJADZĒTU PASEKOT LĪDZI UN TE BŪTU DARBS VID.

  5. Vārkavas novads ir ļoti kopts, no pat Vanagiem līdz Spoģiem visi lauki apkopti, govis pa laukiem lielā skaitā. Ļoti jauka vieta , ne tā kā Rēzeknes un Ludzas rajonos, kur viss kapitāli nolaists.

  6. Kaut kā neobjektīvi šoreiz LA žurnālistiem sanāca. Par kādu veiksmes stāstu var runāt, ja tikai oficiālais bezdarbs ir 11%? Par kādu veiksmes stāstu var runāt, ja 60% pašvaldības budžeta sastāda dotācijas no finanšu izlīdzināšanas fonda? Par kādu veiksmes stāstu var runāt, ja novada vadītāja melo par 900 saimniecībām, kad oficiāli reģistrētas mazāk par 200? Pastāv pamatotas aizdomas, ka raksta sākumā nokritizētie LTV žurnālisti, pirms pāris gadiem veidotajā sižetā atspoguļoja daudz objektīvāku ainu.

    • pievērsiet uzmanību – novads ir visuzņēmīgākais Latvijā, kur uz 1000 iedzīvotājiem ir visvairāk uzņēmumu – tas taču rakstā skaidri un gaiši pateikts! un neviens nenoliedz, ka novadā ir problēmas, kas jārisina!

  7. Ļoti daudzi strādnieki uz to vien skatās, kā kaut ko neizdarīt vai labākajā gadījumā izdarīt pa roku galam, pēc principa “ne mana cūka, ne mana druva”. Taču uz divlitrīgajām alus pudelēm (gumakiem) gan varen kāri un tad jau domas vairs ne par darbu. Attieksme pret darba rīkiem un materiāliem zem katras kritikas. Piemēram, kaut vai tāds sīkums kā darba cimdi, kur novelk, tur nomet, kur – paši neatceras. Dod jaunus! Reizēm pat 3 – 4 pārus dienā. Vai tad izmazgātus darba cimdus varētu atļauties rokās uzvilkt?
    Saņemt algu un pēc tam uz nedēļu vai pat ilgāk palaist plostu. Arī tāda ir attieksme pret darāmo darbu!

  8. pareizi jau ir,lai dzīvotu un strādātu laukos ir jābūt savai zemei un saimniecībai,citādi par kalpu būsi pats un bērni paaudzēs.otrs variants ir mācīties un meklēt darbu valsts iestādēs vai lielās firmās lai būtu normāla iztikšana

  9. Saimnieki pērk džipus un jaunu traktortehniku, tūlīt zāģētavai pirks jaunas iekārtas, piepērk zemi un mežus, būvē lielas mājas Rušona ezera krastā, bet strādniekiem joprojām maksā mazu algu.
    Tad lai nebrīnās, ka nav kas strādā. Jo saimnieks ar katru gadu kļūst bagātāks, bet strādniekam mūžīgi maksā tik, lai tas paēstu, nenomirtu badā un, pelnīdams tikai kapeikas vēdertiesai, nekļūtu par konkurentu saimniekam.
    Ja strādniekam maksātu labu algu, tad strādnieks varētu nopirkt zemi, tehniku un arī kļūt par uzņēmēju. Uzņēmēji negrib konkurenci – tieši tāpēc strādniekiem maksā grašus. Strādnieki to sāk saprast un atsakās strādāt par šo cilvēka necienīgo algu.

    • Saimniekiem nav izvēles, aibrauciet un palūkojiet, kādi ir ceļi Vārkavas novadā un tad redzēsit, ka neviens cits auto tur nav piemērots, pretējā gadījumā razultāts būs nemitīgi lūztoša tehnika un milzu izdevumi. Nesaprotu valdību un amatpersonas, kas to neredz un nedomā, ka lai novados būtu uzņēmēji, jābūt sakārtotai infrastruktūrai.

      • Un strādniekiem uz darbu jābrauc ar velosipēdu vai vecu audi par 500 eiro? Kāpēc saimnieki sev pērk džipu, bet strādnieks no savas algas mašīnai vai kam vērtīgākam var atlicināt 20 eiro mēnesī?
        Ja saimnieks pērk džipu (uz uzņēmuma un nevis sava vārda), katru gadu piepērk zemi, tad par cik eiro saimnieks gadā kļūst bagātāks? Un par cik eiro bagātāks kļūst strādnieks, ja viņš dzīvo no algas līdz algai?
        Ja saimnieki grib labus ceļus, tad lai maksā lielākus nodokļus, jo nodokļi ļauj pagastam būvēt infrastruktūras objektus.

    • mūsu Latvijā visi grib daudz pelnīt un maz darīt.darba tikums arī jau aizgājis pa burbuli un netikumu strādniekiem ir kā suņiem blusu .tāpēc nav ko sūdzēties , ka maksā maz, jo…kāds darbs, tāda alga.

      • Un otrādi – kāda alga, tāds darbs. Ja minimālā alga, tad nav lielas jēgas censties saimnieka labā, pie tam, redzot, ka saimnieks pērk jaunus džipus, būvē sev māju un ceļo pa pasauli. Strādnieks arī grib no velosipēda pārsēsties uz mašīnu, grib māju un grib kaut ko vairāk kā tikai strādāšanu.

      • Darba devēji, kas saviem strādniekiem maksā grašus, ir galvenie tautas darba tikuma maitātāji. Strādnieks pamokās kādu laiku, uzņēmīgākais aizdodas prom uz UK, kur par tādu pašu darbu pie fermera saņem desmit reizes lielāku algu, neuzņēmīgākais nospļaujas un ķeras pie alus pudeles…
        Laba darba devēja slava iet tālu, un tādam nekad darbinieku netrūkst, un var izvēlēties. Sliktam arī slava iet tālu, un nav brīnums, ka tādam vienīgā izvēle ir nodzertās nelaimes!

Draugiem Facebook Twitter Google+