Latvijā
Sabiedrība

“Esmu ļoti možs un stiprs vecis!” Visvaldim Lācim – 953


Visvaldis Lācis
Visvaldis Lācis
Foto: Timurs Subhankulovs

Politiķim, Latvijas Zinātņu akadēmijas goda doktoram vēsturē, daudzu grāmatu autoram un publicistam Visvaldim Lācim 12. martā aprit 95 gadi. Viņš dzīvo savos “Baltužēnos”, kur, kā jau Vidzemes augstienē, pavasaris atnāk vēlāk nekā citur Latvijā, tāpēc ainava visapkārt vēl balta. “Nupat pārrados mājās no sešu kilometru garas pastaigas!” saka V. Lācis pēc tam, kad telefoniski esmu sveikusi viņu jubilejā.

 

Jūs skaistu dāvanu ­esat saņēmis Lietuvā, kur februārī tika atvērts jūsu grāmatas “Latviešu leģions patiesības gaismā” tulkojums lietuviešu valodā. Kādi iespaidi?

V. Lācis: Pirms gada man piezvanīja Lietuvas izdevniecības “Briedis” direktors un īpašnieks Karolis Mickevičs, kurš no viena latvieša bija uzzinājis par grāmatu “Latviešu leģions patiesības gaismā”. Atbrauca kopā ar fotogrāfu pie manis, un vienojāmies, ka grāmatu tulkos lietuviešu valodā. Janvārī paziņoja, ka tās svinīgā atvēršana notiks Viļņas starptautiskajā grāmatu gadatirgū, un apsolīja, ka 21. februārī atbrauks man pakaļ, aizvedīs tos 340 kilometrus līdz Viļņai un pēc tikšanās ar lasītājiem arī atvedīs atpakaļ uz mājām.

Tikšanās ar mani bija labi izreklamēta, autogrāfus rakstīju gandrīz trīsarpus stundas. Jo ne vien rakstīju, bet arī iepazinos un aprunājos ar cilvēkiem, kuri jau bija izlasījuši manu grāmatu vai arī tajā dienā nopirkuši.

Grāmatā stāstīts par to, kādi mēs, leģionāri, bijām, ko domājām.

Rakstu vēl vienu grāmatu par leģionu, ko tiku sācis kā vēstures doktorants Latvijas Universitātē. Bet darba zinātniskais vadītājs aizgāja pensijā. Esmu tikai LZA goda doktors. Domāju, ka gandrīz noteikti lietuvieši izdos arī šo manu grāmatu par leģionu.

 

Jūs ne vien Latvijā, bet arī citur kļuvāt populārs, 93 gadu vecumā Berlīnē pieveicot maratona distanci. Vai startēsit vēl kādā maratonā?

Esmu ļoti možs un ­stiprs vecis – nosoļoju maratona distanci 91, 92 un 93 gadu vecumā. Deviņdesmitgadīgo cilvēku grupā Eiropā vēl bez manis ir vēl tikai pieci maratonisti. Kad pēc Berlīnes biju atpakaļ Latvijā un gan žurnālisti, gan nepazīstami cilvēki interesējās, kā to varēju izdarīt, teicu visiem, lai tikai neraksta vai nestāsta, ka maratonu noskrēju, – jo arī septiņdesmitgadnieki un astoņdesmitgadnieki maratonisti distanci neskrien, bet nosoļo. Jā, kad esmu devies pastaigā, paskriet varu brīdī, kad ceļš ved no kalna lejā.

Berlīnē maratona rīkotāji nāca pretī tādā ziņā, ka palaida mani distancē kopā ar pavadītājiem jau trīs stundas pirms visu pārējo starta. Svinīgi, orķestra pavadījumā.

Bet Rīgas maratonā nestartēšu, tur nevienam nepieļauj nekādus izņēmumus.

Maratonu nogāju ne jau slavas dēļ. To man nevajag. Bet esmu pieradis vienmēr kustēties. Jau no 11 gadu vecuma spēlēju futbolu, basketbolu, rokasbumbu. Laikā, kad biju Saeimas deputāts – turklāt pats vecākais, jo par deputātu kļuvu 82 gadu vecumā, – ceturdienu vakaros devos kājām uz Imantu pie meitas septiņarpus kilometrus.

Tagad katru dienu rak­stu dienasgrāmatu, kurā pierakstu pastaigā noieto distanci, vidējo ātrumu un pašsajūtu. Pa ledaino sniegu eju ļoti uzmanīgi. Šādam laikam man ir speciāli apavi – uz šņorzābaku purn­galiem uzlieku gumijas, kur iestrādātas nagliņas.

 

Jums ir apbrīnojami liela personiskā bibliotēka.

Esmu to krājis ar nodomu: ilgi dzīvošu un strādāšu kā vēsturnieks, kā brīvžurnālists, un man nebūs jābrauc uz Rīgu meklēt informāciju. Atgūtās neatkarības sākuma gados rakstīju skolas un kara biedriem, kuri dzīvoja ārzemēs, lai palīdz tikt pie grāmatām. Tā ātri savācu lielu bibliotēku par mani interesējošiem tematiem: vēsturi, politiku, tautsaimniecību, bioloģiju.

Bet man ir viena bēda – esmu otrās grupas redzes invalīds. Manā dzimtā ir bijuši akli cilvēki. Jau kopš 1999. gada esmu ārstējies pie oftalmologiem. Bet tagad neviens no viņiem man vairs nespēj palīdzēt.

Es tomēr varu lasīt un strādāt. Pirms trim gadiem toreizējais “Daugavas vanagu” vadītājs Andrejs Mežmalis panāca, ka “Daugavas vanagi” uzdāvina man Nīderlandē ražotu digitālu redzes aparātu, kas maksāja 3300 eiro. Palieku zem šī aparāta grāmatas vai žurnālus, vai avīzes un lasu, ekrānā varu redzēt 5 – 10 reizes palielinātu tekstu.

 

Kā vērtējat pašreizējās norises Latvijas politikā?

Mani ļoti uztrauc lielā korupcija. Pirms vēlēšanām man patika Jāņa Bordāna vārdi, ka vissvarīgākais ir, lai valstī būtu tiesiskums – tiesu sistēmā.

Tas mani ļoti saistīja, piezvanīju un ielūdzu atbraukt. Viņš pēc dažām dienām atbrauca, mums bija kādu stundu ilga interesanta saruna.

 

Esat kopā ar sievu izaudzinājis divus dēlus un meitu; Berlīnes maratonā viens no jūsu pavadītājiem bija mazdēls Mārtiņš Lācis. Cik mazbērnu jums jau ir?

Ar sievu nodzīvojām kopā 64,5 gadus. Kopš viņas aiziešanas aizsaulē esmu mājās viens, bērni un mazbērni brauc ciemos. Man ir pieci mazbērni un jau trīs mazmazdēli.

 

Saistītie raksti

Ko jūs novēlat Latvijas sabiedrībai – kādai tai jābūt, lai jūsu dzimtas jaunieši un citi jauni cilvēki nākotnē te justos labi?

Latviešiem vajadzētu izkopt savu dzīvesziņu, un tās pamatā jāliek mūsu vēsture, tautasdziesmas un tradīcijas. Piemēram, tautasdziesmas liecina, ka mēs jau toreiz esam bijusi viena no tautām, kura izprata, kas ir vide un kā tā jāsargā: “Caur sidraba birzi gāju/Ne zariņa nenolauzu. /Būt’ zariņu nolauzusi,/ Tad staigātu raudādama.”

Ja turēsimies pie savas vēstures, tautasdziesmām un tradīcijām, mūsu augšup­eja būs nodrošināta.

LA.lv