Vītolu ģimenes gaismas dziednīcā
 1

28. decembrī un 6. janvārī dziedošā Vītolu ģimene un jauniešu apvienība „Opā Opā” aicina uz izrādi „Kaķīša dzirnaviņas” Sapņu fabrikā. Pēc Kārļa Skalbes pasaku motīviem veidoto muzikālo mistēriju papildina Vītolu ģimenes dziesmu latviskā dzīvesziņa,

Reklāma
Reklāma

 

Veselam
8 veidi, kā bērnu izaudzināt par potenciālo psihoterapeita pacientu 13
Kokteilis
FOTO. Ieva Brante demonstrē lielisku veidu, kā parādīt krāpniekiem viņu īsto vietu
Jau rīt Krievijas raķetes var lidot uz jebkuru valsti. Zelenskis par iespējamiem draudiem Eiropai
Lasīt citas ziņas

bet sarunā neilgi pēc ziemas saulgriežiem Vītolu ģimenes galva – Jānis – stāsta ne tikai par dziedošās ģimenes šābrīža gaitām, bet arī par kopīgas muzicēšanas dziedinošo spēku un par dziesmām, kas saprotamas bez vārdiem.

 

Pirms trim gadiem bijām liecinieki Vītolu ģimenes neizsīkstošajam ģimeniskuma un jaunrades garam. Ģimenes tēvs Jānis Vītols saka, sabiedriski aktīvi Vītolu ģimenes vecāki un bērni bijuši vienmēr, šovs bijis tikai viena no viņu daudzajām radoša gara izpausmēm. Šajā decembrī ik svētdienu Vītoli mēro aptuveni pusotra simta kilometru no mājām, Madonas novada Liezēres puses līdz Rīgai – te top „Kaķīša dzirnaviņas” – izrāde, kas režisores Daces Blaževičas vadībā pulcējusi vairāk nekā četrus desmitus topošo aktieru, režisoru un talantīgi bērnu – jauniešus no audžuģimenēm.

CITI ŠOBRĪD LASA

Šoreiz Vītolu brauciens iekritis akurāt taisnā ceļā no rosīgiem saulgriežiem Druvienas pusē. Vēl tikko muzicēts „pasaules galam” veltītā koncertā kopā ar vietējo folkloras kopu un bērnu popgrupu “Bukurags”, bet pēcāk kārtīgi sadziedāts ar draugiem ziemas saulgriežu saietā.

Tad vēl mirklis, lai „ieskrietu” ģimenes mājās apkopt visus ragainos un astainos, izkurināt māju, un tad jau busiņš, salā beidzot iedarbināts, ripo uz Rīgu, lādēts ar Vītolu ģimenes plašo mūzikas instrumentu arsenālu, un uzņēmis „saulgriežu bērnus”, ar kuriem nevar tikt gudrs, kuri savi, kuri sveši.

Jānis atzīst, dzīve laukos šādā ziemā iznākot paskarba – reizēm mājās pēc kāda saieta pārbraucot vēlu naktī, bet priekšā vēl kilometrs pār piesnigušām pļavām brienams. Tādās reizēs, protams, iznākot aizdomāties, vai savulaik viņu, rīdzinieku, iekoptās lauku mājas savu misiju – ekoloģisku saimniecību prom no pilsētas – nav izsmēlušas. Vītolu ģimenes pieaugušie bērni kādu laiku esot izklīduši uz visām debespusēm, bet vecāki raizējušies, vai iekoptās mājas nepaliks bāreņa statusā. Pašlaik dzīvība ģimenes mājās atgriežoties. Izgājis caur ģitāras un bungu studijām, arvien vairāk par „lauku lietām” interesējoties dēls Kalvis, kurš tagad muzicē arī grupā „Pērkonvīri”, atklājot jaunas sitaminstrumentu iespējas. Uz lauku pusi „pārorientējusies” arī meita Rasa kopā ar dzīvesbiedru Ģirtu – netālu no Vītolu ģimenes mājām top viņas miteklis jeb draugu māja, iesaukta par Rīta zvaigzni – abi kopā pašlaik darbojas Ikšķiles alternatīvajā skolā. „Tas vieš cerības, ka neesam velti mēģinājuši noturēt šo vietu ar domu, ka varbūt kādreiz bērniem to vajadzēs,” saka Jānis.

Reklāma
Reklāma

Savulaik Vītolu ģimenes mājas bijušas kā centrs, caur kuru „pārvietojušies” dažādi garīgu meklējumu cilvēki. Jānis stāsta, viņi nevelkot robežas, kas šajos meklējumos ir pareizi, atzīstami, kas – nē.

„Mums joprojām interesanti iepazīties ar dažādiem cilvēkiem, no katra kaut ko iemācīties, uzklausīt, sajust, saprast, kas ir tas, kas viņu uztur pie iekšējā gara spēka.” Jānis stāsta, pašlaik Vītoli aktīvi iesaistoties dažādās pašattīstības grupās, tomēr ne pie vienas no šīm kustībām sevi nepieskaitot. Jānis smej – taisnība, esam tādi „nepieskaitāmi”.

Jānis teic, lai cilvēks brīvi izpaustu sevi un atvērtu sirdi, kad tajā sakrājies prieks vai bēdas, nevajagot nekādas mūzikas studijas, pietiek ar kopīgu muzicēšanu – Vītolu bērni kādreiz šo mūzikas prasmi dabiski pārņēmuši viens no otra. Jaunākais Vītolu dēls Jānis mūzikas ceļu iet tālāk, pašlaik Cēsu mūzikas skolā turpina apgūt čella spēli. Vītolu kodolā pēc dzīves un mācībām Skotijā nu atgriezušies arī abi vecākie bērni – Madara Irbe un Varis, un netrūkstošā kopā muzicēšanas stīga turpinās. „Tā dara dzīvi plūstošāku, tajā ienāk veseluma sajūta. Ja dzīvojam tikai racionālā pasaulē, tā mūs sašķeļ, pretnostata vienu otram, un mēs nesaprotamies. Skaidrs, arī mūsu ģimenē, darbojas tie paši likumi, kas citiem, tomēr, kad muzicējam, tas viss pazūd, ieraugām pasauli savādāk – redzam, ka nav obligāti jācīnās visiem pret visiem, ieraugām, ka cilvēki, tāpat kā dabas procesi, ir vienoti.”

Jānis teic, viņam muzicēšana nozīmē arī dziedināšanas veidu, caur sajūtām ļauj iekļauties kosmiskā veselumā, gaismas un enerģijas plūdumā. „Kad dziedam, sākam to sajust, kad sākam domāt ar prātu – no tā aizejam. Daudzas slimības cilvēkiem rodas no uzkrātām un bloķētām negatīvām sajūtām, bet tās kā magnēts pievelk depresīvas domas. Šo magnētu var mainīt – muzicēšana ļauj cilvēkam kļūt viengabalainam, kļūt fiziski, psihiski, emocionāli un enerģētiski veselākam.”

Vītolu ģimenes tēvs nebrīnās, ka viņu dziedātās dziesmas uzrunā arī cilvēkus, kam latviešu mēle sveša. Par to Vītoli pārliecinājušies vēl nesen, dziedot starptautiskos saietos Vācijā un Rumānijā, pēc kuriem cilvēki uzmeklēja Vītolus Latvijā. „Laikam nav jāsaprot šie vārdi, pietiek ar šo dvēseles valodu,” spriež Jānis, kurš atšķirībā no sievas Daces, mūziku nav skolās mācījies.

Savulaik, studējot „ķīmiķos”, sācis spēlēt ģitāru, vēlāk pats apguvis harmonijas mācību. Nokļūšana „Skandiniekos” jaunā gaismā atklājusi folkloru, latviešu materiālo un garīgo kultūru – zinības par tērpiem, rotām, novadu dziesmām. „Folklora ir cilvēka attīstības instruments,” saka Jānis.

Latviešu fokloras motīvus Vītoli ienesuši arī „Kaķīša dzirnaviņu” iestudējumā, kurā dzīvo mūziku spēlēs visa Vītolu ģimene, viņu radi un draugi. Jānis Vītols te iejuties arī stāstnieka lomā, bet Rasa Vītola – Ziemeļmeitas tēlā. „Šie ir skarbi stāsti, kuros ir liels spēks, pārdzīvojums un zaudējums,” saka Jānis. „It kā pierasts šim motīvam viegli tikt pāri, nopūderēt, sak, kaķītis balts un pūkains, un viņš it kā ne no kurienes spēj pārliecināt karali, ka pasaule ir balta un pūkaina. Bet dzīvē bieži redzams, ka cilvēki paklūp aiz zaudējuma. Mūsu un režisores vēlmes bija likt akcentu uz cilvēka pārtapšanas posmu – kā iespējams izrāpties no bedres, piecelties un darīt ko jaunu, kas tev pat ir vairāk atbilstoši. Tas šobrīd ir aktuāli daudziem – gan individuāli, gan visai sabiedrībai.”

Piedaloties „Kaķīša dzirnaviņu’ veidošanā īstenojas viens no Jāņa sapņiem – iestudēt muzikālas mistērijas, kuras tāpat kā senajā Grieķijā, Indijā varot būt gluži terapeitiskas – izspēlējot dabas spēku, pat dievišķās lomas, cilvēks vairs neesot tik piezemēts, savalgots. „Zīmīgi, ka to spēlē jaunieši ar rūgtu pieredzi un ciešanu nastu, tādēļ ceru, šī izrāde reizē palīdz arī viņiem. Bet, ja kaut viens skatītājs pēc šis izrādes izceltos no savas grūtību bedres, tas jau būtu ieguvums!”

Gada nogalē kuplā Vītolu saime kopā sanākot Jaungada naktī. Jānis pasmaida – „Arī mūsu ģimenē notiek daudz pārmaiņu procesu, ne vienmēr ir viegli, tad šis ir tāds brīdis, kad var kaut ko atkal izlīdzināt. Parasti tas ir mazs solītis uz priekšu mūsu savstarpējo attiecību sajukumā.” Jaungads ir arī tā reize, kad Vītolu ģimenes tēvs varot pielietot ķīmiķa zinības pirotehnikas jomā. Jānis smej, nedomājiet, ka Vītoli Jauno gadu sagaida dievbijīgi salikuši rociņas svecītes gaismā. Dzirkstis ejot pa gaisu – kādēļ liegt sev šo prieku!

Ko vēlēt Jaunajā gadā? Atrast sevī iekšējo gaismu, kas jau ir katrā no mums. „Caur to kļūt brīviem savas dzīves noteicējiem – lai dzīve dod mums visiem kopīgus, dinamiskus piedzīvojumus, kur nevis viens otru apspiežam, bet dodam viens otram jaunas brīvības iespējas.”