Vizionārās struktūras. No Johansona līdz Johansonam 0
Līdz 6. augustam Gaismas pilī apskatāma septiņu Latvijas mākslinieku – dažāda laikmeta novatoru – izstāde.
Ienākot Latvijas Nacionālās bibliotēkas jaunajā ēkā, atcerējos, kā Horhe Luiss Borhess vienā no saviem stāstiem aprakstīja bezgalīgas bibliotēkas vizionāro uzbūvi. Viņš rakstīja, ka Visums, kuru daži sauc arī par Bibliotēku, sastāv no milzīgas, iespējams, bezgalīgas sešu šķautņu telpu galerijas ar platām ventilācijas akām, kuras norobežo margas. No katras telpas var redzēt divus stāvus zemāk un divus augstāk, un tā līdz bezgalībai. Borhesa Bibliotēkā potenciāli atradās visas iespējamās zināšanas, jo grāmatu saturu veidoja bezgalīgu zīmju secību variācijas, tā ka pat bezjēdzīgs burtu salikums “jhhdfksj” kādā noslēpumainā valodā kaut ko nozīmēja. Protams, ka bibliotēka Daugavas krastā kā jebkura cita pasaulē ir tikai vāja atblāzma no tās absolūtās idejas, ko uzbūra izcilais argentīniešu rakstnieks, bet tomēr ir kaut kas kopīgs, un tā ir stingra un racionāla iekšējā uzbūve. Jo bibliotēka pamatā ir nekas cits kā atvērta struktūra, kuru var piepildīt ar dažādu informāciju, kas kļūst par milzīgas sistēmas sastāvdaļu. Par vienu no bibliotēkas elementiem kļuvusi arī izstāde “Vizionārās struktūras. No Johansona līdz Johansonam”.
Atšķirībā no greznās un vizuāli izsmalcinātās 16. gs. grāmatu izstādes, kas notiek aptumšotās telpās, norobežota no bibliotēkas plašumiem un pasargāta no apmeklētāju kņadas, izstāde “Vizionārās struktūras” ir vērsta uz āru un izkliedēta publiskajā telpā, vietām tikai ļoti nosacīti ierobežota ar stiklotām sienām. Tā pilnīgi iekļaujas bibliotēkas dzīves ritmā un kļūst nevis par egocentrisku notikumu, bet par intelektuāli vizuālu interjera papildinājumu. No vienas puses, tā varētu izklausīties pēc nicinošas atsauksmes, bet, skatoties no cita rakursa, tas tomēr, neapšaubāmi, ir panākums – tik dabiski ienākt telpā, piepildot to ar māksliniecisku saturu, un pienākt apmeklētājam maksimāli tuvu. Tomēr – tā, lai viņš nesajustu, ka viņam apkārt notiek kaut kas īpašs. Dažādas struktūras, dažādi vēsturiskie periodi, mākslinieki un konteksti un pāri visam bibliotēka, kas visu apvieno.
Pamatā izstāde “Vizionārās struktūras. No Johansona līdz Johansonam” ir interesants stāsts par māksliniekiem, kurus vieno neparasta aizrautība – struktūru pētīšana ar vizuālās mākslas palīdzību. Turklāt struktūras var saprast ļoti plašā diapazonā no Visuma likumu atklāšanas ar vienkāršu ģeometrisko formu palīdzību un dabas it kā haotiskās formveides analīzes līdz struktūrām, ko cilvēks modelē ap sevi, sākot ar sabiedrības pastāvēšanas nosacījumiem un beidzot ar arhitektoniskās vides plānošanu. Turklāt visus izstādē pārstāvētos māksliniekus, neskatoties uz piederību dažādām paaudzēm, varētu raksturot kā avangardistiski domājošus, proti, tos, kuri steidzas savam laikam pa priekšu ar nesavaldāmu ziņkārību mēģinot saskatīt, ko aiz rītdienas apvāršņa slēpj nākotne.
Katrs no septiņiem māksliniekiem, kurus kuratore izvēlējusies apskatīt šajā neparastajā kontekstā, protams, pats par sevi ir spoža un unikāla radoša personība. Saliekot viņu darbus kopā, izdevies radīt jaunu vērtību, jaunu stāstu un jaunu unikālu struktūru. Gustava Kluča grafiskie darbi kalpo kā hronoloģisks atskaites punkts, kur stāsts sāk sazaroties un pa dažādām taciņām noved gan līdz krievu avangardam, gan pie 20. gs. 70. gadu latviešu eksperimentiem ar kinētisko mākslu. Sagatavošanas process šogad gaidāmajai plašajai Gustava Kluča retrospekcijai izstāžu zālē “Arsenāls”, visticamāk, ierobežoja iespējas parādīt vairāk viņa darbu, tomēr, iespējams, tas arī nebija vajadzīgs, jo struktūru veidošana turpinājās ar cita slavenā latviešu-krievu avangardista Kārļa Johansona darbiem. Viņa darinātās telpiskās konstrukcijas, rekonstruētas pēc 1921. gada fotogrāfijas, pirmo reizi tiek izstādītas Latvijā un dod iespēju iepazīties ar slavenā latvieša ieguldījumu 20. gs. avangarda domas un dizaina attīstībā. Dizaina un brīvu eksperimentu tēmu turpina mākslinieku Valda Celma, Jāņa Krieva un Artūra Riņķa darbi. Nevar teikt, ka pēdējos gados tie būtu aizmirsti. Gluži otrādi – kopš 2011. gada izstādes “UN CITI virzieni, meklējumi, mākslinieki Latvijā 1960 – 1984” šo autoru individuālie darbi un t.s. “Pollucionistu” grupas daiļrade bieži parādījusies izstādēs rūpnieciskā un grafiskā dizaina un fotomākslas kontekstā. Tāpat pagājušā gada pavasarī notikusī Valda Celma personālizstāde “Pieskārieni” deva ļoti plašu ieskatu mākslinieka darbībā vizionārās un funkcionālās mākslas jomā. Taču šoreiz, ielikti citā kontekstā, pat labi pazīstami darbi pēkšņi var iegūt citu saturisko nokrāsu. Mākslinieki Gints Gabrāns un Voldemārs Johansons pārstāv mūsdienu paaudzi, kura, izmantojot jaunākās tehnoloģijas, turpina dziļāk ieurbties pasaules struktūrās, pētot realitāti mikrolīmenī, mēģinot, visticamāk, iztēloties kopskatu.
“Vizionārās struktūras” ir ļoti interesants komentārs par ideju un estētisku priekšstatu attīstību, kur mākslas darbi ir kā burti, kurus kombinējot var radīt dažādus saturus un interpretācijas. Bet, manuprāt, tā savā ziņā ir arī pētījums par to, kā mēs no avangardistu vīzijām caur utopiskajiem projektiem nonācām līdz šai brīnišķīgajai bibliotēkas ēkai, kuras intelektuālajā struktūrā tagad ir ielikta arī šī izstāde.
