Vladimirs Visockis. Neglābjami subjektīvs mīļāko dziesmu ducis 4
Pirms 80 gadiem Maskavā piedzima Vladimirs Visockis (25.01.1938 – 25.07.1980) – bards, kura dziesmas padomju laikā ierakstīja koncertos, pārrakstīja viens no otra, tām mācījās vārdus, Visocka dēļ mācījās spēlēt ģitāru, bet daži lielākie pielūdzēji pat, riskēdami neatgriezeniski sabojāt balsi, centās atdarināt Visocka raksturīgo dziedāšanas manieri. Es arī, kaut gan 12 gadu vecumā – un tieši tik veca biju, kad pirmo reizi izdzirdēju Visocka dziesmas, – mēģināt to atdarināt bija gluži vienkārši smieklīgi.
Būdams ne tikai ļoti temperamentīgs, bet arī neticami ražīgs, pa vidu daudzām spilgtām lomām kino un teātrī Visockis paspēja sarakstīt aptuveni 200 dzejoļus un vairāk nekā 600 dziesmas. Izvēlēties no tām labākās… nepateicīgs darbs. Katram mīļāko desmitnieks būs atšķirīgs. Tādēļ šis ir mans absolūti subjektīvs izcilāko Vladimira Visocka dziesmu tops – un tajā ir ducis dziesmu, jo izvēlēties tikai desmit tomēr nespēju. Protams, gadu gaitā ducis mazliet mainījies, tomēr vismaz puse dziesmu tajā ir jau 30 gadus.
“Кони привередливые”
“Я не люблю”
“Песня о друге”
“Здесь вам не равнина”
“Лукоморья больше нет…”
“Спасите наши души”
“Охота на волков”
“Песенка о переселении душ”
“Она была в Париже”
“Жираф Большой”
“Письмо в деревню”
“Песня о конькобежце на короткие дистанции”
