Programmas ritējums bija pietiekami raits, daudzkārt priecējot gan atskaņojuma līmenim, gan pašiem skaņdarbiem.
Programmas ritējums bija pietiekami raits, daudzkārt priecējot gan atskaņojuma līmenim, gan pašiem skaņdarbiem.
Foto – Ilmārs Znotiņš/LNKC arhīvs

Vokāli simfoniskā mūzika Dziesmu svētkos 1

Simfonisko un vokāli simfonisko opusu atskaņošanas tradīcijas Dziesmu svētkos ir daudz senākas par pašreizējo šī koncerta norises vietu – “Arēna Rīga”.

Reklāma
Reklāma
Veselam
8 veidi, kā bērnu izaudzināt par potenciālo psihoterapeita pacientu 18
Jau rīt Krievijas raķetes var lidot uz jebkuru valsti. Zelenskis par iespējamiem draudiem Eiropai
Kokteilis
FOTO. Ieva Brante demonstrē lielisku veidu, kā parādīt krāpniekiem viņu īsto vietu
Lasīt citas ziņas

Galu galā kopš Andreja Jurjāna laikiem nacionālās mūzikas kultūrā tapušas tik daudzas nopietnas un regulāri aktualizētas vai arī piemirstas vērtības, ka vienā koncertā no tām ietilpināma tikai neliela daļa – pat ja šis koncerts ilgst gandrīz divarpus stundas bez pārtraukuma. Tā arī notika XXVI Vispārējo latviešu dziesmu svētku vokāli simfoniskās mūzikas koncertā 2018. gada 5. jūlijā, un nevarētu teikt, ka tas īpaši nogurdinātu – programmas ritējums bija pietiekami raits, daudzkārt priecējot gan atskaņojuma līmenim, gan pašiem skaņdarbiem. Tas gan nenozīmē, ka koncerta mākslinieciskā vadītāja Mārtiņa Ozoliņa veiktā darbu atlase nebūtu uzlūkojama arī kā diskutabla, un tā iezīmējusi Dziesmu svētku kontekstā jau izsenis pastāvējušu problemātiku.

5. jūlija koncerts atstāja iespaidu par diviem visnotaļ atšķirīgiem programmas posmiem – pirms un pēc Tālivalža Ķeniņa. Pirmais pārstāvēja nacionālromantismu, vidū atradās slavenā Kanādas latvieša simfoniskā partitūra, bet pēc tam sekoja mūsdienu komponistu darbi. Tiesa, ne tuvu tik laikmetīgi kā Ķeniņa opuss, un arī tādēļ spilgtāka un interesantāka šķita pro­grammas pirmā daļa. Te vispirms nācās pārliecināties, ka “Arēnas Rīga” akustika ir labvēlīgāka kora, nevis orķestra skanējumam (un atkal ar nožēlu atcerēties, ka īsti piemērotas koncertzāles Latvijas galvaspilsētā joprojām nav), un piedevām jau pēc koncerta pirmā darba – Jurjāna “Latvju Vispārīgo Dziesmu svētku marša” Imanta Rešņa vadībā – Jāzepa Vītola kantātes “Ziemeļblāzma” pirmajās taktīs saskarties ar skolnieciskām metāla pūšam­instrumentu kļūdām, tomēr interpretācijas veiksmju bija ievērojami vairāk. Kopumā emocionāli krāšņi un saliedēti izskanēja arī vienas no Vītola daiļrades aizrautīgākajām lappusēm (šeit īpaši nopelni ne tikai diriģentam Sigvardam Kļavam, bet arī solistam Rihardam Mačanovskim), pārliecinošs lasījums izdevās Andreja Jurjāna kantātei “Tēvijai” (te savukārt teicama sadarbība diriģentam Edgaram Račevskim un dziedātājai Guntai Gelgotei), kā skaists un noslīpēts interpretācijas paraugs atmiņā palika Aināra Rubiķa vadītais Emīla Dārziņa “Melanholiskais valsis”, turpretī Andra Pogas pārraudzītajā atskaņojumā Jāņa Ivanova Čella koncerta lēnajai daļai visvairāk saistīja Kristīnes Blaumanes piesātinātais solo. Aigara Meri ieguldītais darbs guva pienācīgu rezultātu Lūcijas Garūtas kantātes “Pavasara vējos” skanējumā, taču par visaugstāko virsotni jānosauc Aleksandra Viļumaņa brīnišķīgā versija Alfrēda Kalniņa “Jāņudziesmām” no operas “Baņuta”.

CITI ŠOBRĪD LASA

Lai gan vispārpieņemtais uzskats vēsta, ka Tālivaldis Ķeniņš salīdzinājumā ar Bulēzu un citiem viņa studiju biedriem ir bezmaz vai neo­klasicisma pārstāvis, viņa 1983. gada koncerts pieciem sitaminstrumentālistiem un orķestrim radīja priekšstatu par mūsdienīgu un spriegu mūzikas valodu, kuras intonācijas, ritmus un tekstūras ansamblis “Perpetuum Ritmico” un Gintara Rinkeviča vadītais orķestris atspoguļoja ar vēlamo racionāla prāta un suģestijas apvienojumu. Pretstatā tam Ērika Ešenvalda jaundarbs “Jūras sidrabs” korim, trim koklēm un orķestrim šķita tīri konservatīvs, lai gan komponista fantāzija un profesionalitāte te bija devušas kolorītus un daudzslāņainus tēlus – tiesa, vismaz “Arēnā Rīga” neizdevās uztvert iecerēto Anša Jansona etnogrāfiskās kokles pretstatu Andas Eglītes un Ievas Mežgailes koncertkoklēm, un gan Ešenvalda, gan Ķeniņa opuss būtu pelnījuši labāku atskaņojuma vietu.

Galvenā problēma tomēr bija tā, ka Ķeniņa koncerta “īsinātā versija” (interesanti, kurš iedomājās, ka mirušu komponistu darbus var graizīt pēc savas patikas?) netīkami kontrastēja ar pro­grammas turpinājumam atvēlēto hronometrāžu. Trijiem noslēguma darbiem – Zigmara Liepiņa poēmai “Tēvzemei un Brīvībai” (fragmentam no 2001. gada kantātes), Artura Maskata fantāzijai “Rīgai” (paplašinātam labi zināmās dziesmas variantam) un Imanta Kalniņa mūzikai no kinofilmas “Pūt, vējiņi!” (šoreiz arī ar kora partiju) – pašiem par sevi nebūtu ne vainas, ja vien tie kopā neizsauktu iespaidu par koncerta izskaņu atvieglotā un izklaidējošā stilistikā. Un klāt vēl gluži nevajadzīgais atgādinājums par Pētera Butāna divertismentu “Brīvdienu mūzika” – vai tā būtu norāde uz to, ka kopš tā laika komponists gandrīz neko īsti vērtīgu vairs nav radījis? Jā, šajā programmas daļā uzrunāja gan Evas Binderes, gan Danas Bramanes solo, bet, manuprāt, pilnīgi būtu pieticis ar vienu no trim iepriekšminētajiem vokāli simfoniskajiem opusiem. Līdzās Butānam tad vēl varētu svītrot kantāti “Pavasara vējos” (jo Garūtai ir arī labāki darbi), un tad jau vieta atrastos ne tikai kādai nepelnīti aizmirstai Jēkaba Graubiņa vai Paula Dambja partitūrai, bet arī Krista Auznieka vai Platona Buravicka jaundarbam. Lai nebūtu maldīgs priekšstats, ka latviešu mūzikas vēsture beigusies ar folklorisku neoromantismu kaut kad tumšajos 90. gados.