Voldemārs Krustiņš: Ko nu iesāksim? 0
“Ar sliktiem likumiem, bet labiem ierēdņiem valsti var pārvaldīt. Bet, ja ierēdņi ir slikti, nelīdzēs arī paši labākie likumi.” (Otto fon Bismarks (1815 – 1898) Vācijas impērijas kanclers)
Nedēļas laikā Valsts prezidenta Bērziņa k-ga sašutuma jūtu (“vājprāta murgi”) izraisītie mājieni par kādām iespējamām konstitucionālām izmaiņām ir noraidīti. Tie neesot pietiekami konkrēti un izklāstīti. Jā, tā ir taisnīga kritika. Tomēr – vai nebūtu vēl pareizāk, demokrātiskāk un tautiskāk, ja reformu projektus negaidītu no Valsts prezidenta skubinātiem valsts tiesību profesoriem vien, bet jebkura pilsoņtiesīga iedzīvotāja? Tas nekas, ka būs ne jau prātīgi priekšlikumi vien, bet arī daudz gružu.
Kā zināms, ministrijas un valdību kopumā visbiežāk kritizē par nepārdomātiem lēmumiem un uzstādījumiem. Tāpēc, manuprāt, viens no pirmsreformas darbiem būtu lēmumu izstrādes un to pieņemšanas analīze.
Kāpēc seko tik bieži pārmetumi par to saturu un neefektivitāti? Uzskatu, ka vaina slēpjas bieži piesauktajā caurspīdības trūkumā. Pie nozīmīgu rīcības dokumentu projektu izstrādes un pieņemšanas jānorāda to ierosinātāji autori, referenti, neatkarīgie eksperti.
Vēl divas lietas (bet tādu nav mazums) jau tūdaļ šķiet nokārtošanu pelnījušas.
Pirmā. Ja par pilnu vērti pieņemama kritika par partiju tiešu iejaukšanos valdības darbībā, tad no Ministru prezidenta un ministru priekštelpām jāizraida tur iedēstītie un par lielām valsts algām uzturētie biroji, oficiālie un neoficiālie padomnieki, to padomnieki un favorīti. Skaidrs, ka partijas par savu naudu tādus padomniekus tiesīgas uzturēt, bet bez iejaukšanās tiesībām valsts darbā. Pats par sevi saprotams, ka attiecīgi situētas valsts un pašvaldību amatpersonas var pašas algot vai lūgt tām algot privātsekretārus. Par to valdība vai Saeima pieņem lēmumu.
Otra lieta. Šķiet, ka “LA” lasītāji būs pamanījuši avīzē aprakstītu vai televīzijā apstāstītu situāciju, kad dzīvē rodas nestandartas, nolikumos un instrukcijās neparedzētas situācijas. Ierēdniecība atbild: jā, saprotam, vajadzētu rīkoties, bet instrukcijas neparedz. Un ne soli uz priekšu.
Manuprāt, ministriem un pašvaldību vadītājiem ir jādod likumīgas tiesības izņēmuma kārtā pieņemt lēmumus atsevišķu lietu nokārtošanā. Piemēram, pabalsta piešķiršanai, kādai citai neatliekamai rīcībai. Piemēram, Ķemeru sanatorijas saglabāšanas interesēs.
Valsts prezidents A. Bērziņš patiesībā ir izvirzījis ideju par labāku valsts pārvaldīšanu. Šo ideju jeb nodomu gan nevajadzētu ļaut apbedīt. To rakstu tāpēc, ka redzu apstāvētājus jau rosāmies.
