Voldemārs Krustiņš: Nozare bez ministra. Kultūra turpinās 0
Piektdien Ministru prezidents V. Dombrovskis nevilcinoties publiski paziņoja, ka kultūras ministrei Ž. Jaunzemei-Grendei amats ir jāatstāj. Turklāt nekavējoties. Neatkarīgi no tā, kādus formālus iemeslus atcelšanai pašreizējais valdības vadītājs uzrādījis oficiālajos dokumentos, tos nevarēs pieskaitīt “pie parastās prakses”.
Vismaz ne Dombrovska kunga vadības praksē. Protams, ministre varēja pati aiziet, tomēr neklausījās īpaši televīzijas telpas skubinājumos un spiedienā. Vai tad netika atstāstīts, cik premjers esot dusmīgs, ka “sauks uz paklāja”. Kā izteikusies bijusī ministre, viņa nejūtas vainīga, ka atlaidusi no darba Nacionālās operas direktoru A. Žagaru.
Tātad iznākums ir tāds, ka kultūras ministre ar savu varu, negaidot V. Dombrovska piekrišanu, no amata atlaida Žagara kungu, un var teikt, ka par savu, pašas ministres, amata cenu, savu gribu īstenoja. Savukārt Ministru prezidents nešaubīdamies atlaida no amata valdības locekli, acīmredzot pēc paša apkārtnes ieteikuma. Pirmās ziņas vēsta, ka Ž. Jaunzemes-Grendes ieceltā Nacionālās operas vadība sākusi pildīt savus pienākumus. Nacionālā opera darbu turpina.
Tomēr šķiet, ka labas pārvaldības vārdā dažas lietas vēl ir jānokārto. Varbūt drošs paliek drošs – valsts papīros ir jāieraksta, ka Nacionālās operas, teātru un nacionālās bibliotēkas direktorus ieceļ, atceļ vai apstiprina pats Ministru prezidents? Līdzās tāda paša lieluma amatpersonām kā SAB un drošības policijas direktori?
Iespējams, ka atlaistā ministre nepievērsa uzmanību savām faktiskajām iespējām un nenovērtēja faktu, ka Ministru prezidentu apkalpo divi bijušie kultūras ministri.
Manuprāt, līdztekus visiem un visādiem objektīviem apstākļiem jāņem vērā, ka kultūras (nevis “nozares”) nozīme palielinās, tās ietekme acīm redzami pastiprinās. Kultūras ministrijas tiešā un netiešā ietekmē atrodas ļoti svarīgi politiskās dzīves jautājumi, pastāvīgi daudzinātās integrācijas un identitātes pētīšanas un kopšanas lietas, kā arī ietekme vēstures, grāmatniecības un preses, mediju lietās. Šķiet, ka pie Saeimā vadītā sabiedrības saliedēšanas pasākuma ir piesaistīta Kultūras ministrija.
Kultūras ministrijas politiskā nozīme pieaug. Tas liek secināt, ka ap to neveidosies bezvēja, bezkonfliktu josla. Notiks tieši pretējais, pastiprināsies cīņa par šīs ministrijas vadības tiesībām, par tās faktisku “pārņemšanu”.
