Voldemārs Krustiņš: Pieredzējušos spēkus – Rīgai vai Briselei? 0
Tas ir jautājums mūsu laikraksta lasītājiem. Vai labākie spēki nav jāliek vadībā tepat Rīgā, tepat Latvijā? Rīgā pietrūkstot valsts prātu?
“Ļoti daudzi vienkārši cilvēki uz ielas nāca klāt un teica, ka esam pareizi darījuši,” Augusts Brigmanis stāsta laikraksta “Neatkarīgā” korespondentei V. Lullei (NRA, 11./13. oktobrī). (Turpat netālu redzam, ka vairāki “vienkārši cilvēki” pārliecina Saeimas politiķi, lai nekādā gadījumā neaptur nekustamā īpašuma tirgošanu, tikai tā glābs nozari un nāciju.) Stāsts ir par pazīstamo politiķi un valstsvīru I. Godmani, kuram atteikta pieņemšana ZZS ar bonusu vēlreiz virzīt par Eiroparlamenta deputāta kandidātu. Brigmaņa k-gs paskaidro, ka ZZS pietiek pašiem savu gribētāju: Andris Bērziņš, I. Grigule, I. Jurševska, A. Krauze, K. Seržants. Politisko cīņu veterāns Augusts Brigmanis zināja īstajā brīdī arī piebilst, ka Ivaram Godmanim esot “liela politiskā bagāža”, tāpat kā Einaram Repšem.
Tas gan ir patiess novērojums, bet arī uz Briseli un Strasbūru ļaudis bez nopietnas politiskas bagāžas nevajag sūtīt, pat tad, ja cilvēks ļoti, ļoti vēlas vai ļoti, ļoti jāaizsūta tālāk. Bet tas jau tehnisks jautājums.
Skaidrs, ka visiem, kas vēlas nokļūt Briseles apgādībā, tas neizdosies. Bet vai tā būtu gandrīz vai traģēdija? Nepavisam. Manuprāt, patlaban būtiskāks ir jautājums, kas Latvijas politiskajā dzīvē darbosies uz 2014. gada Saeimas vēlēšanām un, galvenais, kas pēc tam. Kas vedīs politiskās partijas uz vēlēšanām un vadīs (iespējams, 2014. g. valdību) pēc tām?
No šāda viedokļa pozīcijām raugoties, būtu stingri jāpadomā ne vien par to, ko sūtīt “uz Eiropu”, bet arī par to, vai Briseles nobriedušos spēkus nebūtu lietderīgāk ne vien partiju, bet arī valsts interesēs pieturēt tepat Rīgā. Arī partijiskas kvalitātes saglabāšanas nolūkā.
Tieši pirms simts gadiem latviešu sabiedriskais darbinieks V. Olavs latviešu sabiedrībai noteica šādu diagnozi, kas, manuprāt, itin derīga arī 2013. gadā. V. Olavs rak-stīja: “Ir svešumā, ir dzimtenē latvieši tagad labprāt atzīstas par latviešiem un sarunās mīl lietot savu valodu, un tomēr ir viens liels “bet”. Man šķiet, ka mūsu nacionālisms jārevidē, it īpaši starp pilsonību. Ārīgi viņa ir latviska, bet iekšķīgi un pēc pārliecības nedroša, šaubīga, kas aiz veikalnieciskiem aprēķiniem un materiālām interesēm bieži ziedo savu tautisko pārliecību… Mums vajadzīgi nevis tautieši un tautietes vārda pēc, kas mākslīgi varbūt pavairo latviešu skaitu, mums vajadzīgi tautieši pēc pārliecības, kas savu tautību uzlūko par vienu no mūsu dārgākām mantām…”
Tādi deputāti mums ir vajadzīgi.
