Voldemārs Krustiņš: Repšes biedrībai jāpāriet no veiksmes stāstiem pie reāliem plāniem 0
Nevar nepamanīt, ka Rīgā zināmas aprindas pošas, viņuprāt, vērienīgam notikumam. Proti, 17. septembrī E. Repšes k-ga vadītā biedrība “Latvijas attīstībai” organizē sarīkojumu “Kāpēc nācijām izdodas”.
Par to ielās atgādina plaša reklāmas kampaņa, arī lieli plakāti ar paša E. Repšes, biedrības vadītāja, bildi. Tiek solīta ievērojamu runātāju komanda no ārzemēm. Tā vietējai sabiedrībai pastāstīs, kāpēc nācijām paveicies. Tātad veiksmes stāsti.
Jūs teiksiet, ka dažnedažādu konferenču pilna Rīga jau patlaban. Runā un runā. Par visu ko, cits citam stāsta par zināmām lietām. Tas taisnība. Toties uz Repšes k-ga vadītās biedrības organizēto forumu rosinu lūkoties no mūsu, 12. Saeimas vēlētāju, skatpunkta: diezgan daudz jau runāts par to, ka Repšes k-gs dibinās partiju, kuras pamatus ilgākā apspriešanā radot biedrības “Latvijas attīstībai” iekšienē. Cerēsim, ka 17. septembra forums, kā mēdz teikt, pavilks svītru plašajām debatēm un sāks veidoties vēlētājiem vērtējams fundaments tai gaidāmajai Attīstības partijai. Biedrības vadītāji bija nogājuši arī pie prezidenta Bērziņa, kurš jau diezgan ilgi un neatlaidīgi aicina uz konkrētākām darbībām politiski vadošās aprindas un pieredzējušus darbiniekus no vietām. Šajā sakarā vēlos atgādināt nesen prezidenta Bērziņa k-ga teikto, ka jāsper radikālāki soļi, lai palielinātu cilvēku reālos ienākumus. Būtu labi, ka “Attīstībai” būtu skaidras kontūras savai ekonomiskajai programmai ar skaidri iezīmētiem pasākumiem. Arī pensionāru labā.
Tā kā biedrība “Latvijas attīstībai” sola radīt partiju, gaidām, ko tā mums apsolīs. Lūdzu, neraustīsimies, šo vārdu izdzirdējuši. Vai tad mēs paši neesam tie, kas solījumus prasa un gaida? Šoreiz no “Attīstības biedrības”, un tad nevar iztikt bez veiksmes stāstiem. Bet vēl labāk, ja ir veiksmes plāni. Turklāt izpildāmi.
Ziniet, pēdējā laikā gan no dažādu spēku, gan, teikšu, muldoņu puses nāk slikti izteikumi par Latvijas valsts stāvokli un vēl biežāk bezcerīgi prātojumi par tās nākotni. “Mēs esam vēsturiski liecinieki tam, ka mūsu valsts un mūsu nācija pakāpeniski izbeidzas,” lasīju P. Rostovska intervijā S. Točam “Dienā”. Diezgan drūmi, vai ne? Var, protams, atzīt, ka stāvoklis kritisks. Bet kur tā vaina? Cerēsim, ka to atklās citu valstu jeb nāciju veiksmes stāsti.
