Mobilā versija
-1.7°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
9. septembris, 2014
Drukāt

Voldemāru Matveju meklējot

Foto - Dainis BušmanisFoto - Dainis Bušmanis

Senču figūras. Cenderavasihas līcis, Papua un Rietumpapua province, Jaungvineja, Indonēzija, Okeānija. Kokgriezums. Branlī muzejs, Parīze, Francija. Pirms 1887. gada.

Mākslas muzejā “Rīgas birža” – līdz 26. oktobrim apskatāmas izstādes “Voldemārs Matvejs. Nākotnes mākslu meklējot” un “Voldemāra Matveja grāmata “Nēģeru māksla” un latviešu mākslinieki”.

Afrikāņu tēlniecība interesēja Eiropu jau kopš koloniālo karu laika. Toreiz Melnā kontinenta viesi neskaitāmu cilšu daiļradi aplūkoja kā savdabīgi perversu eksotiku. Tikai krietni vēlāk, 20. gs. sākumā, avangarda mākslinieki ieraudzīja Āfrikas amatniekos sev radniecīgu garu un metās analizēt un atdarināt šo pirmatnēji robusto un no civilizācijas piesārņojuma tīro māk­slu, kas likās kā vienīgais glābiņš no strupceļa, kurā, kā viņiem šķita, bija nonākusi Rietumeiropas vizuālā valoda. Interesanti, ka latviešu gleznotājs un primitīvo tautu mākslas popularizētājs Voldemārs Matvejs kļuva ne tikai par vienu no pirmajiem avangarda teorētiķiem, kurš iepotēja interesi par Āfrikas mākslu savu domubiedru vidū, bet arī faktiski bija pirmais pasaulē, kurš “dīvainus” etnogrāfiskos artefaktus sācis analizēt kā mākslas priekšmetus. Atzīmējot simto gadadienu kopš Voldemāra Matveja pāragrās nāves, mākslas muzejs “Rīgas birža” pirmo reizi Latvijas publikai rāda tos primitīvo kultūru mākslas darbu oriģinālus, kuri savā laikā tik radikāli ietekmēja mākslinieku vīzijas par nākotnes mākslu.

Lai iegūtu pareizo uztveres kamertoni, izstādes nosaukumā “Voldemārs Matvejs. Nākotnes māk­slu meklējot” uzsvars neapšaubāmi jāliek uz nosaukuma otro daļu, lai velti netērētu laiku, meklējot māk­slinieka radošās biogrāfijas un dzīves gājuma pastāstus. Paša mākslinieka metafiziskā klātbūtne izstādē ir ļoti nosacīta – tālāk paskaidrošu, kāpēc man šķiet, ka Voldemārs Matvejs tur praktiski nemanāms, un kāpēc tas ir labi.

Pirmais iespaids, ieejot izstādē, – it kā atrastos kāda etnogrāfiskā muzeja telpās. Viss it kā ir savās vietās: aptuveni trīsdesmit eksponāti mierīgi stāv uz statīviem zem stikla kupoliem. Fotogrāfijas gar sienām piedāvā ieraudzīt izstādītos objektus autentiskā vidē, un neiztrūkstošās lielās sienu vitrīnas ar lielformāta dekorācijām imitē dažādu cilšu aborigēnu klātbūtni. Bet, ieskatoties uzmanīgāk, ātri kļūst skaidrs, ka te nav runa par etnogrāfiju. Katrai skulptūrai vai fotogrāfijai pievienota tikai minimāla informācija, kas nepastāstīs ne par cilšu migrāciju vai teritori­ālo izplatību, ne par aborigēnu sadzīves niansēm un rituālām darbībām. Lielākā daļa fotomateriālu ir nevis ainas no eksotisku cilšu dzīves, bet Voldemāra Matveja veidotas fotodokumentācijas dažādu muzeju fondos. Minimālā informācija par izstādītajiem objektiem drīzāk ir mājiens skatītājam, kurš tiek aicināts aizmirst kontekstu un paskatīties uz šīm koka figūriņām ar Matveja acīm, lai ieraudzītu materiālu un tā faktūru, ķermeņa simboliskās formas, tektonisko uzbūvi un citas formālas īpašības, par kurām mākslinieks rakstījis savās grāmatās. Žēl, ka šajā izstādē vispār ir etiķetes, kas veido nevajadzīgu informatīvu troksni, piebāžot mūsu uztveri ar lieku informāciju par nosaukumiem, ģeogrāfiju, datējumiem un piederību. Cik skaisti būtu stāvēt aci pret aci ar melno elku un apbrīnā skatīties, līdzīgi kā Matvejs – pie noputējušiem plauktiem dažādu muzeju krātuvēs!

Un tajā brīdī, kad iedomājos šo izstādi bez etiķetēm, sapratu, kur atrodos. Es stāvēju vienlaikus visos muzejos, kurus Matvejs pāris gados apceļojis, fanātiski vācot vizuālo informāciju par “visu tautu mākslu”. Eksponāti visapkārt varēja daudz ko pastāstīt. Tie atcerējās 1907. gadu Parīzē, kad uz Trokadero muzeju atnāca Pablo Pikaso un, neskatoties uz pretīgo smaku telpās, palika ilgu laiku. Vēlāk viņš uzrakstīja, ka pēc šī apmeklējuma atradis savu ceļu un sapratis, ka glezniecība ir maģijas forma, kas atrodas starp mums un nežēlīgo Visumu, un forma, kurā varam iespiest mūsu bailes un kaisles. Izejot no muzeja, viņam bija skaidrs, kā viņš gleznos savas Aviņonas sievietes – gleznu, kas kļūs par kubisma atskaites punktu. Ar tām pašām skulptūrām pēc sešiem gadiem ticies arī Matvejs un atkal domāja par jaunu vizuālo valodu, par jauniem vārdiem, terminiem un formālām kategorijām, kuras palīdzētu izskaidrot primitīvās mākslas skaistumu plašākai publikai.

Ziemeļāzijas koka dievības atcerējās arī to, kā Nikolajs Gumiļovs – cits izcils Āfrikas apjūsmotājs, dzejnieks un ceļotājs – 1913. gadā devās savā otrajā Āfrikas ekspedīcijā no Pēterburgas. Un – ka tajā pašā laikā pie viņiem Etnogrāfijas un antropoloģijas muzejā “Kunstkamera” bija ienācis kāds dīvainis ar fotokameru. Pēc izskata viņš vairāk atgādināja grāmatvedi vai liceja skolotāju, bet pēc uzvedības bija redzams, ka viņš redz primitīvajās antropomorfajās figūriņās to, ko citi nevar saskatīt. Protams, tas bija Voldemārs Matvejs, kurš vēlāk savus iespaidus un pārdomas par šī reģiona mākslu iecerējis publicēt grāmatā, bet rokrakstā pabeigtais oriģināls pēc viņa nāves tika pazaudēts.

Daudz ko varētu pastāstīt arī citas skulptūras, kuras redzēja Matveju rosīgi iekārtojam savu fotokameru uz statīva Britu muzejā Londonā, lielākajos etnogrāfiskajos muzejos un privātajās kolekcijās Vācijā, Dānijā, Nīderlandē, Francijā un Norvēģijā. Bet tās klusē un skatās kaut kur tālumā. Varbūt šie noslēpumainie elki atcerējās, kā arogantā publika jokoja par viņu izskatu, varbūt – kā dažādi mākslinieki pie viņiem meklēja atbildi uz jautājumu, kas ir nākotnes māksla, bet pavisam noteikti tās atceras Voldemāra Matveja koncentrēto skatienu, kurā bija lasāms: “Šķiet, ka es zinu.”

VOLDEMĀRS MATVEJS (13.10.1877. – 16.05.1914., 
pseidonīms Vladimirs Markovs)

Gleznotājs, mākslas teorētiķis, viens no izcilākajiem primitīvās – ārpus Eiropas – mākslas pētniekiem un pirmais radikālā 20. gadsimta modernisma pārstāvis Latvijas mākslas vēsturē.

Dzimis Rīgā sīkpilsoņu ģimenē, mācījies Venjamina Blūma privātajā mākslas skolā (1895 – 1902); no 1905. gada dzīvojis Sanktpēterburgā, mācījies Mākslas akadēmijā. Negaidīti nomira 1914. gadā nepilnu 37 gadu vecumā.

Paralēli studijām ap 1910. gadu iekļāvās Pēterburgas mākslinieku apvienībā “Jaunatnes savienība”, kļuva par tās teorētisko ideologu; 1912. gada vasarā aizbrauca uz Vāciju un Franciju, lai dibinātu kontaktus, apmainītos ar izstādēm, vāktu darbus apvienības iecerētajam jaunās mākslas muzejam. Parīzē apmeklēja Pablo Pikaso un Anrī Matisa darbnīcas.

Mākslinieka radošais mantojums ir ap 130 gleznu, kas glabājas Latvijas Nacionālajā mākslas muzeja un Tukuma Mākslas muzeja krājumā.

1910. gadā Rīgā organizēja apvienības izstādi un sarak­stīja manifestu “Krievu secesija”. To var uzskatīt par pirmo mēģinājumu ieviest radikāla avangarda idejas Latvijas mākslā.

Vārds apmeklētājiem


Uldis Jansons, students: “Svētnīcas atmosfēra. Sajutos, it kā būtu nokļuvis tūkstošgadu pagātnē. Šie darbi kardināli atšķiras no ikdienišķās, vispārpieņemtās mākslas. Tāda budisma piegarša it visā.”

Anita Ēnade, floriste: “Šī izstāde ļauj uz brīdi aizceļot, kur, iespējams, nekad nenokļūsim. Lieldienu salu fotogrāfijas vai vienkārša koka statuete iemieso pārpasaulības sajūtu. Nozīme nav formā vai krāsās, jo māksla spēj uzrunāt jebkurā formātā.”

Andrejs Zeinarts, tehnologs: “Mākslinieks ar smagu darbu un lielu pētniecību ieskatījies kultūrā, kas mums ir sveša. Āfrikas, Okeānijas un Ziemeļāzijas mākslai piemīt savdabīga specifika, ko, manuprāt, Matvejs ir veiksmīgi pratis atspoguļot. Uzrunāja afrikāņu māksla, kas, lai arī ir pilnīgs pretstats mūsu tautas mākslai, zināma dziļdomība un estētika tajā visā ir abos.”

Sagatavojusi IEVA GRŽIBOVSKA

Pievienot komentāru

Strīdā par Laikmetīgās mākslas muzeju no KM piedzen 652 335 eiro (1)Augstākās tiesas (AT) Civillietu tiesu palāta par labu SIA "Jaunrīgas attīstības uzņēmums" no Kultūras ministrijas (KM) piedzina 652 335 eiro saistībā ar Laikmetīgās mākslas muzeja projektu.
Draugiem Facebook Twitter Google+