XXIV Senās mūzikas festivāls Rīgā 0
Cik strauji gan viss mainās! Pirms nedēļas – cienījams Dziesmu svētku virsdiriģents, tagad – nožēlojams klauns ar sintētisku parūku galvā, kuru, ieraugot vien, roka automātiski stiepjas pēc arbaleta. Taču, par laimi, pat vispliekanākie programmas pieteicēja joki kādreiz beidzas, un varēja sākties mūzika – vispirms XXIV starptautiskā Senās mūzikas festivāla atklāšanas koncertā 2018. gada 12. jūlijā Mazajā ģildē, bet dienu vēlāk – festivāla turpinājumā Lielajā ģildē. Abos koncertos latviešu mūziķi uzstājās kopā ar viesmāksliniekiem – dziedātāja Elīna Šimkus uz skatuves kāpa ar Šveices ansambli “Fantasia Ficta”, turpretī krievu slavenība Jūlija Ļežņeva un viņas domubiedrs Dmitrijs Siņkovskis – ar Valsts kamerorķestri “Sinfonietta Rīga”. Un pienācīgi rezultāti neizpalika.
Katru gadu pirms kārtējā Senās mūzikas festivāla šķiet, ka nu jau komponistu daiļrade pirms 19. gadsimta būs daudzmaz apzināta, un katru gadu nākas šādu priekšstatu atzīt par pārsteidzīgu. Tā arī šoreiz, un četri no Elīnas Šimkus un “Fantasia Ficta” programmā pārstāvētajiem autoriem – Johanness Kornago, Hoans Ambrozio Dalca, Čipriāno de Rore un Džovanni Antonio Terci – vismaz Latvijas koncertzālēs ir pavisam nepazīstami. Protams, var diskutēt par to, cik nozīmīgu vietu šīs personības un viņu radītie opusi ieņem Rietumu mūzikas vēsturē (koncerta programmas tekstā vairākkārt atkārtojas frāze “par dzīves gājumu zināms gaužām maz”, un skaidrs arī tas, ka daudzas partitūras zudušas vēstures gaitā), taču vienā sabiedrībā ar daudz slavenākiem komponistiem – Karlo Džezualdo, Džonu Daulendu, Henriju Pērselu, Klaudio Monteverdi – iepriekšminētā repertuāra daļa iekļāvās ļoti labi. Un tas arī bija viens no iemesliem, kādēļ koncerta ritējums izvērtās tik harmonisks un daudzveidīgs – viduslaiku un renesanses pilsētu un galma dzīves garu atbalsojošās dejas mijās ar dziedājumiem par nelaimīgas mīlestības radītajiem pārdzīvojumiem, ciešanām un nāvi (vēl viens pierādījums tam, ka salīdzinājumā ar drūmajiem viduslaikiem 21. gadsimta cilvēki beidzot kļuvuši humānāki un gudrāki), bet līksmākas un spraigākas noskaņas – ar skumīgām jūtām un dramatiskiem afektiem.
Šajā repertuārā, kur klāt vēl nāca Jakopo da Bolonjas, Frančesko Landīni, Adriana Villarta un Tarkvīnio Merulas darbi un divas nezināmu autoru dejas, Elīna Šimkus iedzīvināja gan salīdzinoši vienkāršas melodiskās līnijas, gan virtuozas pasāžas (ar Kleopatras āriju no Antonio Sartorio operas “Jūlijs Cēzars Ēģiptē” koncerta noslēgumā), un, iespējams pat, ka programmas sarežģītākā daļa izskanēja kolorītāk – katrā ziņā solistes soprāna balsij un viņas radošajām dotībām baroka māksla ir īsti piemērota. Taču tikpat lielā mērā priecēja arī instrumentālistu sniegums, it īpaši ņemot vērā to, ka tikai pirms diviem gadiem izveidotā ansambļa “Fantasia Ficta” mūziķi (lautas un viuelas šeit spēlē Mačiko Janagita un Boriss Kostanco, sitaminstrumentus – Luijs Puplēns, bet blokflautas, fagotus un šalmejas – Estella Tevenoza un Feodora Djakofa) ir dziedātājas vienaudži – viņu spēle jau iezīmējās ar vērā ņemamu meistarības pakāpi, kur interpretācijās panāktajā tembru diferenciācijā īpaši uzrunāja senie koka pūšaminstrumenti.
13. jūlija koncertā daudzi ar nepacietību gaidīja tieši dziedātājas Jūlijas Ļežņevas uzstāšanos, un viņiem nepavisam nenācās vilties – divās ārijās no Antonio Vivaldi operām “Grizelda” un “Hērakls pie Termes upes”, kam sekoja divi Georga Frīdriha Hendeļa daiļrades paraugi no operas “Aleksandrs”, soliste bija vislabākajā formā. Jūlija Ļežņeva izslavēta ar žilbinošu virtuozitāti – te nu tā bija, viņa pazīstama ar lirisku noskaņu īpaši poētisku un plastisku atainojumu – kā spilgts kontrasts atklājās arī šie rakursi, un, visbeidzot, stila izjūta šajā priekšnesumā izpaudās līdztekus mākslinieciskai individualitātei, radošas virsotnes sasniedzot arī interpretācijā Volfganga Amadeja Mocarta motetei “Exsultate, jubilate” un slavenajā Almirenas ārijā no Hendeļa operas “Rinaldo” koncerta piedevā. Taču koncerta gaitā viscaur nepalika nepamanīts arī diriģenta, atskaņojuma vadītāja, vijolnieka un galu galā arī kontrtenora Dmitrija Siņkovska pārraudzītā kamerorķestra “Sinfonietta Rīga” lieliskais veikums – dialogā ar solisti un instrumentālo opusu lasījumos (Johana Ādolfa Hases “Grave un fūga”, Vivaldi vijoļkoncerts re minorā (RV 242) un Mocarta Piektais vijoļkoncerts) orķestris līdzdarbojās spoži un izteiksmīgi. Un šādas ansambļa kvalitātes bija vislabākais priekšnoteikums Dmitrija Siņkovska veidoto interpretāciju muzikālās domas aktivitātei, spriegumam un kontrastu zīmējumam – un, ja arī paša vijolnieka spēlē kādas detaļas precizitāte pazuda uz aizrautības rēķina, kopējo nianšu gammu tas necik daudz neietekmēja.
Protams, jautājums, vai Senās mūzikas festivālā patiešām jāatskaņo Mocarts, jo standartrepertuāra vietā koncerta otro daļu tad jau drīzāk varēja veltīt Johana Ādolfa Hases daiļradei, par kuras izcilo vietu 18. gadsimta mūzikā Latvijā joprojām ir stipri miglains priekšstats. Taču, ja to kāds uztvers kā norādi, ka Jūliju Ļežņevu un Dmitriju Siņkovski vajadzētu uzaicināt arī uz festivālu “Vīnes klasika” vai kādu citu muzikālu pasākumu, būšu tikai priecīgs. Un nav jau tā, ka arī 13. jūlija koncerts būtu bijis bez pārsteigumiem repertuārā – kā vēsta programmas veidotāji, zudušajai Vivaldi operai “Hērakls pie Termes upes” mūsdienās “restaurēts librets un dažādu Eiropas pilsētu bibliotēkās atrastas gandrīz visas trīs cēlienu ārijas”. Atliek vien gaidīt šīs operas pirmuzvedumu arī Latvijā – starp citu, tāpat kā gandrīz visiem pārējiem itāļu ģēnija skatuves darbiem.
