Mobilā versija
-2.2°C
Baiba, Barbara, Barba
Sestdiena, 3. decembris, 2016
18. maijs, 2014
Drukāt

Četri Jēkabpils kokrūpnieki metas akustisko sistēmu ražošanā (1)

Foto - Uldis MuzikantsFoto - Uldis Muzikants

Jēkabpilī kokapstrāde nopietni attīstījusies tikai jaunākajos laikos. Nupat plaši izskanēja ziņa, ka tur sākuši ražot arī akustiskās sistēmas: četri kokrūpnieki – Aigars, Ivars, Juris, Aldis – pērn izveidoja uzņēmumu “AIJA audio”, kas šogad martā jau debitēja Frankfurtes mūzikas mesē. Uzstādījums: šajā jomā kļūt par vienu no vadošajiem zīmoliem Eiropā. Ne vairāk un ne mazāk!

“AIJA audio” līderis ir Juris Saldaks, uzņēmējs ar muzikanta dzirksti, kurš ikdienā lielākoties klausās klasisko mūziku, bet, kad pats ņem rokā basģitāru, skan arī nopietns ritmisks roks, pat stipri smags metāls. Šim vīram, kura darbinieku ražotās durvis Latvijā ieraugāmas ikvienā būvmateriālu lielveikalā, itin labi piestāv arī rokera ekipējums, auskariņu ieskaitot, un divcilindru “Yamahas” čopers brīvdabas izbraukumiem. Kā viņš nonācis līdz jaunajai biznesa idejai?

Attīstības spirāle


Dzīve ir nejaušību pilna, tās lielā mērā ietekmē cilvēka izvēli, līdz beidzot šķiet gluži loģiskas un likumsakarīgas. Iespējams, Juris nekad nekļūtu par celtnieku, ja tēvam nepiedāvātu būvēt pilsētu, ko tagad pazīstam kā Aizkraukli. Ģimene no Jēkabpils aizbrauca, kad puikam bija tikai 10 mēnešu. Viņš izauga tipiskā tālaika vidē, pašam sākumā pietika ar celtniecības tehnikumu (vēlāk gan kļuva arī uzņēmējdarbības vadības bakalaurs, tiesību zinātņu bakalaurs, uzņēmējdarbības vadības maģistrs!), lai pēc dienesta armijā pavērtos it kā necila tehniskā uzrauga karjera daudzos rajona objektos. Šis amats sagādāja pazīšanās un piedāvāja iespējas, lai nevajadzētu tikai ar algu iztikt. Sistēmas ietvaros, protams, jo tolaik uzņēmējdarbību mēdza dēvēt par spekulēšanu vai, vēl skarbāk, par valsts mantas izlaupīšanu. Taču būvēties gribējās daudziem, tikt pie saviem 60 m2 oficiāli atļautās dzīvojamās platības, bet brīvi pieejamu materiālu jau nebija, tos varēja vienīgi dabūt. Tomēr, visticamāk, viņš nekad nekļūtu par vērienīgu uzņēmēju, ja nebūtu mācījies arī… mūzikas skolā un spēlējis dažādās grupās. Aizbrauc tāds jauns, zaļš gurķis uz Latgali, dienas trīs izklaidē kāziniekus un atgriežas mājās ar 100 rubļiem kabatā. Mammai, slimnīcas galvenā ārsta vietniecei, tolaik mēneša alga bija 137 rubļi…

Acīmredzot Juris agri saprata, ka naudu var nopelnīt arī citādi. Valsts darbā īpaši nesaspringstot, jau 80. gados pamanījās gan lietotus autiņus pirkt un pārdot, pa starpām tos pielabojot un pārkrāsojot, gan par privāto taksistu piestrādāt, gan pirmās mājas tirgošanai uzbūvēt, ap sevi labus amatniekus pulcējot. Kooperatīvu laiki nāca kā atpestīšana – tie ļāva šo biznesu legalizēt, vīri 1989. gadā dibināja “Arodu”, aicināja viņu par vadītāju. Tad nudien bijusi īsta klondaika – oficiāli iestāžu pasūtījumi, labas tāmes, īrēta tehnika, smieklīgas izmaksas, toties beigās darba algās katram pa pāris tūkstošiem rubļu mēnesī. Papildus desmit reižu mazākai atlīdzībai pamatdarbā…

Pirmatnējā kapitāla uzkrāšanas laiks gan nebija ilgs – bruka ne tikai plānveida ekonomika, bet arī centralizētā vara, izdevīgāk kļuva Jelgavā iepirkt mikroautobusus, Ukrainā pārdot pret cukuru un apgādāt ar to savas republikas iedzīvotājus. Naudu esot vadājuši mugursomās, divās nedēļās – 100% peļņa! Jau 1991. gadā, būdams likumpaklausīgs atjaunotās valsts pilsonis, Juris izveidoja IU “Saldaks un Ko”, kas pārtapis par SIA un pastāv joprojām. Savu māju iemainījis pret pieciem jauniem amerikāņu automobiļiem, viņš 1993. gadā atgriezās Jēkabpilī. Tas tik’ esot bijis skats, kad visi braucamie dzīvesvietā rindā nolikti! Pat bandīti vairījušies, acīmredzot domājuši, ka šis vēl briesmīgāks… Lūk, vēl viena nejauša likumsakarība, kas ļāvusi izvairīties no konfliktiem ar nelegālajiem nodokļu iekasētājiem, – viņš vienmēr godīgi maksājis tikai legālajiem!

Paralēlā pasaule


Ir jau burvīgi šie juku laiku stāsti, kad apsviedīgi ļaudis metās naudas pelnīšanā – pie turības tika, ne tikai puķes audzējot vai džinsus vārot, vai vēl vienkāršāk – pērkot un pārdodot. Taču agri vai vēlu saproti, ka dzīvē tas nav pats galvenais un nevar turpināties mūžīgi, ka novārtā paliek paša īstās intereses un aizraušanās. Jurim paralēlajā pasaulē vienmēr bijusi muzicēšana – viņam tajā vajadzēja atgriezties kaut vai atslodzes dēļ.

Iespējams, ka viņš nekad nepievērstos apskaņošanas tehnikai, ja jaunībā pats nebūtu jaucis vecus radioaparātus, lai tiktu pie skaļruņiem, pie pirmajiem skaņas pastiprinātājiem. Slavenās “Radiotehnikas” tumbas tad vēl nebija latviskotas par skandām. Tagad tādas, kompaktākas un modernākas mājas vajadzībām var iegādāties katrā elektronikas bodītē, taču koncertēšanai nepieciešamas pavisam citas, daudzas un dažādas, kuras, grēdās sakrautas, spēj piepildīt lielas zāles un pārklāt brīvdabas estrādes. Pro­blēma pamazām kļuva aktuāla, kad pirms gadiem desmit viņš sāka muzicēt vietējā rokgrupā “Nasta”, kuras oriģinālrepertuārs, šķiet, nebija pieņemams vien pārliecinātiem šlāgermūzikas faniem. Sasodīts, viena piemērota vācu skanda ar tiešām smalku skanējumu maksā ap 3000 eiro, bet tādu varētu uztaisīt arī krietni lētāk!

Lēnītēm ideja apauga ar zināšanām, līdz izkristalizējās rezultāts – pirmais pašu radītais apskaņošanas komplekts. Gana labs, sprieda kolēģi. Pamēģinām vēl? Tātad – skandu korpusus ražojam uz vietas, “Latvijas finiera” bērza saplāksnis ir pasaulē atzīta manta, tehnisko pildījumu pērkam Vācijā, Spānijā un Itālijā, bet elektroniku pasūtām Ukrainā, tur Viņņicā ir viena spēcīga firma!

Tā arī notika, pērn piedzima SIA “AIJA audio”, nosaukumā četru īpašnieku vārdu pirmos burtus loģiski sarindojot. Melnie skandu korpusi jau iekaro Eiropu, pirmie pircēji atradušies Francijā, laikam būšot vēl, nupat Frankfurtē nosauktā aptuvenā cena – 100 eiro gabalā – nevienam nav šķitusi par augstu. Par gatavo produktu gan interese vēl maza, jo šī tomēr ir specifiska prece, kuru katrs grib aptaustīt, izmēģināt un vēl salīdzināt, kaut gan cena pat reizes trīs zemāka nekā atzītākajiem analogiem. Tāpēc idejas autors, šķiet, mazliet nervozē (tik sarežģīti sen neesot bijis), rīko prezentācijas un potenciālajiem klientiem skaidro, kas īsti šeit ir radīts un ka tas noder gan kārtīgai ballītei lauku pirtiņā, gan koncertam klubiņā vai lielākā saietu namā, kur, iespējams, labskaņai iederētos arī akustiskie griestu un sienu paneļi, kurus viņi šeit ražo…

Protams, ir tikai iespējamā veiksmes stāsta pats sākums, un skaidrs, ka šādas lietas pat interneta laikmetā nerodas gluži tukšā vietā. Patiesībā katra spoža ideja ir graša vērta, ja to neizdodas īstenot. Jurim bija gan iespējas, gan pieredze, kā tas darāms. Jēkabpils kokapstrādes parkā šogad viņam beidzot pieder ražošanas telpas 3000 m2 platībā, kuras viņš desmit gadu īrējis sava galvenā uzņēmuma SIA “BRODOor” vajadzībām. Šeit viss ir perfekti sakārtots, notiek it kā pats no sevis, un darbus, starp citu, organizē bijušais zemūdenes komandieris Jānis Mežaraups, kurš savulaik Krimā dienējis, tāpēc saimniekam atliek vien cipariem līdzi sekot. Šeit tapuši arī pirmie akustiskie paneļi, kuru izgatavošana tagad nodota “AIJA audio” atbildībā. Kā celtnieks kļuvis par kokrūpnieku?

Loģiskā izvēle


Vēl 90. gados “Saldaks un Ko” sparīgi būvēja pašvaldības objektus un nesmādēja arī privātmājas, tajās vismaz sava nauda iepriekš nebija jāiegulda. Viņi pirmie Jēkabpilī atvēra kaut ko līdzīgu būvmateriālu salonam, kur ļaudis varēja noskatīt sev, piemēram, jaunus pakešu logus vai glītas durvis. Tās gan turpat kaimiņos jau varēja pasūtīt kādai amerikāņu kompānijai, kas šeit bija atvērusi savu ražotni, cerot piepildīt vismaz Baltijas tirgu. Iespējams, tā bija pati liktenīgākā nejaušība, kad, kāda drauga rosināts (viņš tur strādāja), Juris nolēma pievērsties arī kokapstrādei, proti, durvju izgatavošanai kaut vai sava uzņēmuma vajadzībām. Sākumā viņi laboja vien svešu preci, brāķēto par lētu naudu iepirkdami, līdz 1998. gadā paši sadūšojās sākt. Tā uzradās SIA “BRODOor”, kas tagad mēnesī saražo ap 4000–5000 iekšdurvju komplektu aptuveni 30 dažādos variantos un piegādā galvenokārt Eiropas pasūtītajiem. Starp citu, amerikāņu Aizkrauklē vairs nav, ražotne pārcelta uz Igauniju…

Šīs ir ļoti korektas, pietiekami izskatīgas, pavisam vienkāršas un lētas durvis, kuru vienīgā funkcija – norobežot telpu. Rāmja līmētās līstes, nevainojami taisnas, top tepat Jēkabpilī vai Varakļānos, pelēkās kartona šūnas pildījumam ieved no Klaipēdas, stingrākas dobtās plātnes vērtnēm, kuras kalpos, piemēram, skolās, top Vācijā, bet tā sauktā durvju āda, kas iztālēm atgādina, piemēram, īsta oša rakstu, – Ķīnā. Masveida ražošanā nozīmīga ir ikviena izmaksu pozīcija, svarīgs ir pat cents, ja katrai eņģei to izdodas ietaupīt, proti, nokaulēt. Durvis uztaisīt nav liela māksla, galvenais to izdarīt labā kvalitātē un iespējami lētāk, lai citi nespētu cenās konkurēt, spriež Juris un nobažījies stāsta, ka ķīnieši pasākuši brāķi sūtīt – pat 20–30% katrā vedumā. Prece uz pusi lētāka nekā Eiropā, bet šis izdevīgums sāk zust, un padarīt neko īsti nevar – kraut atkal konteinerā, lai mēnešus četrus peld mājās uz rūpnīcu, cerot, ka samaksās?

Šaubu nav, “BRODOor” ir spēcīgs uzņēmums, kurā 16 gados investētas lielas summas, lai spētu izgatavot tiešām labas un ļoti lētas preces. Sākumā 30 cilvēku mēnesī tikuši līdz 2000 durvīm, tagad ļaužu uz pusi mazāk, bet dod divreiz vairāk, un lieku tūkstoti izgatavot neesot problēmu. Ja apjomu uzreiz vajadzētu dubultot, tas gan prasītu trīs četrus mēnešus, stāsta saimnieks, jaudas rezerves atklādams. Pirmais nopietnais pirkums jau gadsimtu mijā bijis datorizētais apzāģēšanas darbgalds, kas vienlaikus spēj eņģu un slēdzeņu vietas izfrēzēt, proti, 10 cilvēku darbu daudz labāk izdarīt. Pati vērtīgākā ir jaunā apdares līnija – slīpēšanas komplekss, krāsošanas un žāvēšanas tunelis! Turklāt runa nav par naudu – aptuveni 250 tūkstošiem latu (tur trešdaļa nāk no Eiropas fondiem, projekts bijis rakstīts akustisko paneļu apgūšanai), bet gan par fantastisko kvalitāti, ko šī tehnika spēj dod. Tāpēc dižķibeli viņi īsti nav izjutuši, pieprasījums pat pieaudzis, jo šādas durvis, gluži kā dienišķā maizīte, vajadzīgas vienmēr. Pašas vienkāršākās uzņēmums spēj piedāvāt par 25 eiro komplektā – un vēl nopelnīt! Kopš 2007. gada Juris ir vienīgais “BRODOor” īpašnieks un var atļauties uzsākt jaunu projektu, kas pagaidām sola galvenokārt izdevumus. Pat korpusu skandai uztaisīt nav joka lieta – neviena taisna leņķa!

Brīvības izjūta


Juris Saldaks ir bagāts cilvēks: viņam ir divi dēli – Armands (30) un Andrejs (19) –, simpātiska dzīvesbiedre Inese, šķiet, ļoti vitāla, atvērta un aizrautīga, arī uzņēmēja, grāmatvedības firmas “Ekstenzo serviss” īpašniece. Viņi dzīvo restaurētā mājā, kas 1906. gadā līdzās Krustpils pilij tapusi cara virsnieku izmitināšanai, – iepretim tādai pašai, kurā Jurim birojs. Tagad viņi tur mitinās trijatā, jo vecākais dēls savā dzīvē un burvīgai meitiņai tētis, bet vecāki miruši, un arī mīļotā taksenīte kopš pagājušajiem Ziemassvētkiem ir citos medību laukos. Vietā neko negribot ņemt, jo kuram sunim ir vajadzīgi tādi saimnieki, kuri mājās atgriežas vēlu un reizēm pat nedēļām pazūd?

Viņi ir pārtikuši ļaudis, daudz strādā un pietiekami pelna, lai dzīvotu atbilstīgi vēlmēm un interesēm. Viņi var atļauties iegādāties gleznas, lai izrotātu pat savas darbavietas, un reizēm speciāli aizlidot uz Romu vai Vīni, lai noskatītos interesējošo izrādi. Un, pats galvenais, var darīt to, kas pašiem patīk un sniedz gandarījumu. Tā ir fantastiska personiskās brīvības izjūta, kas spēj piepildīt dzīvi!

Inese, piemēram, spriež, ka nupat pienācis laiks mest mieru biznesam – palikusi vairs tikai rutīna, nekā jauna un interesanta, vienīgi naudas pelnīšana. Firmai tagad pļaujas laiks – uzņēmējiem gada pārskati Valsts ieņēmumu dienestā jāiesniedz, viņa ir arī maksātnespējas administratore, zvērināta revidenta palīdze, kurai slēdzienā melnais darbs jāizdara, bet pašai domas tikmēr Ķeipenē, personiskajā lauku īpašumā, kur lieli līdzekļi ieguldīti, lai mājas savestu kārtībā un pabeigtu Šūpoļu parka izveidi – ir Latvijā tāda vieta, kur katrs ciemiņš var dvēseli atveldzēt. Par šūpolēm Inesei ir sava sirsnīga filozofija, un vienlaikus tās ir jaunais izaicinājums – gluži tāpat kā Jurim tagad skandas. Līdz pensijai šim pasākumam vajadzētu sākt pelnīt, viņa šķelmīgi nosmej…

Inesei interešu tiešām daudz, katrai nedēļas nogalei vismaz pieci varianti, bet darbdienu vakaros – folkloras kopa, deju kolektīvs. Viņa atgriežas pēc pulksten deviņiem: ja Juris jau priekšā, lai pats grabinās gar katliņiem, toties pusdienlaikā abi lielākoties kopīgi mājās iebauda to, ko saimniece pagatavojusi. Juris virtuvē esot izcils palīgs – pats nomazgājot savu šķīvīti!

Dzīvot, lai strādātu, vai strādāt, lai dzīvotu? – patiesībā tāds ir jautājums.

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. Ļoti labi un apsveicami.Lai veicas ! Derētu tikai neaizmirst,kā gremdē visu,kas Latvijā dzimst

Draugiem Facebook Twitter Google+