Mobilā versija
+1.7°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
16. janvāris, 2012
Drukāt

Žagars: Saprotu, cik man nozīmīgi strādāt Latvijā (1)

Foto - Karīna MiezājaFoto - Karīna Miezāja

“Latvijas Avīzes” redakcijā ar Latvijas Nacionālās operas direktoru Andreju Žagaru sarunājās žurnālisti 
Voldemārs Krustiņš, Anita Bormane un Vita Krauja.

 

V. Krustiņš: – Cik saprotu, kultūras ministre atkal ir noslēgusi līgumu, Andrejs Žagars ir amatā, varbūt diplomātiski pieņemot daļu no ministrijas viņam veltītās kritikas. Tagad varētu sekot librets operai “Spītnieka savaldīšana”. Bet viss atkal atduras pret naudu. Būs audits. Operas budžets – 3,7 miljoni – ir krietna nauda, taču ne tik liela, lai to nesaskaitītu. Cik latu tad būtu vajadzīgs, lai šī gandrīz par nacionāla mēroga traģēdiju izvērstā situācija ap LNO atrisinātos?

A. Žagars: – Lai Opera varētu normāli strādāt, vajadzīgs papildu pusmiljons latu.

– Neizklausās daudz.

– Ja pārrēķinām eiro izteiksmē, mums ir pieci miljoni eiro valsts finansējums, citās Eiropas Savienības jaunajās valstīs, ar kurām kopā 2004. gadā nokļuvām atpakaļ Eiropā, valsts finansējums sākas ar 15 miljoniem eiro. Tātad mums atvēl trīs reizes mazāk. Skumjākais, ka Operas finansējums atpaliek arī no kaimiņiem Igaunijas un Lietuvas. Turklāt par mums mazākajā Igaunijā ir divi operteātri – Tallinā un Tartu, Lietuvā pat trīs – Viļņā, Klaipēdā un Kauņā. Mums tikai viens pats Baltais nams Rīgā. Par ko tagad konflikts? Latvija ir pelnījusi labu, lielisku un nevis viduvēju operu. Par to vienmēr esmu cīnījies. Patiesībā – vai nu jums ir izcils operteātris vai labāk no šā žanra atteikties vispār. Jo tas prasa lielus laika ieguldījumus profesijas apguvei, talanta potenciālu un atbilstošu ēku. Mums tāda ir kā vēsturiska dāvana no 1863. gada, kad vācu sabiedrība, Krievijas kroņprincim klātesot, 1860. gadā lika pamatus Operas ēkai, kurai 2013. gadā gribam svinēt 150. gadadienu. Ar šo arhitektūras pērli varam sacensties visā Eiropā. Mūs apskauž vācieši, kam ir 90 operteātri, taču lielākā to daļa kara laikā tika nopostīta. Mūsu mazajai valstij ir lielvalsts mēroga operteātris. Nenoliegšu, tas panākts arī ar manu fanātisko spītību 15 gadu garumā, kopš esmu LNO direktora amatā. Zināt, kas ir sāpīgi? Nedrīkst vērtēt Operas veiksmes vai neveiksmes pēc divu pēdējo krīzes gadu finanšu rādītājiem. Esam aizmirsuši, ka kopš 2000. gada līdz 2009. gadam mums nebija nekādu finanšu problēmu. Tad sākās krīze un budžeta cirpšana. Kad no budžeta 2009. gadā samazināja pirmo miljonu, mēs atalgojumu samazinājām par 35%, operteātra saime saruka par 100 cilvēkiem, mākslinieki gāja bezalgas atvaļinājumos. Bet otru – vēl pusmiljona latu – “cirtienu” 2009. gada vasarā mēs vairs nevarējām izturēt. Tad ļoti radikāli būtu jāpārkārto LNO darbība, jāsamazina algas vēl par 15 procentiem. To mēs neizdarījām un tagad izjūtam sekas.

 

Ja valstij nebūs iespējas piešķirt papildu finansējumu, Kultūras ministrijai būs jāpieņem kultūrpolitisks lēmums mainīt Operas darbību, to pārstrukturējot, pārskatot funkcijas, izrāžu un jauniestudējumu skaitu, kā arī trupas sastāvu. Tie būs ārkārtīgi nežēlīgi griezumi.

 

Ja mēs 2012. gadā būsim spiesti savilkt jostu, tad nespēsim īstenot ne savus plānus 2013. gadā, ne visu ar Rīgu kā Eiropas kultūras galvaspilsētu iecerēto 2014. gadā. Tāda ir šī izšķiršanās.

– Vai Vāgnera “Dievu mijkrēšļa” izvēle arī visu nesadārdzināja?

– To nevar noliegt. 2004. gadā, kad Latvija pievienojās ES, mūs kā progresīvāko jauno dalībvalstu operu uzaicināja uz Vīsbādenes festivālu. Tur, Reinas krastos, radās ideja par Vāgnera “Nībelungu gredzena” iestudēšanu. Mūzikas vēsturnieks Mikus Čeže toreiz teica – direktor, vai zināt, ka viss “Nībelungu gredzens” pēdējoreiz Latvijas teritorijā bija iestudēts pirms simt gadiem? Un, ja 2013. gadā ir Vāgnera jubileja, tad ne ar ko labāku mēs to nevaram nosvinēt. 2006. gadā, kad iesākām šo ciklu, neviens nevarēja paredzēt tik smagu krīzi. Pirmās cikla operas – “Reinas zeltu”, “Valkīru” un “Zigfrīdu” Viestura Kairiša režijā – paspējām iestudēt labos budžeta apstākļos. Pēc tam bija jāizšķiras, vai apturēt projektu, kur ieguldīts tik daudz spēka. 2011. gada rudens bija pēdējais brīdis, kad pabeigt “Nībelungu gredzenu”, lai 2013. gada vasarā varētu nosvinēt Vāgnera divsimt gadus, divas reizes parādot visu ciklu. Mums bija pamatotas cerības saņemt papildu finansējumu mākslinieciskajai programmai no “Latvijas valsts mežiem”. Bet diemžēl šoruden mainījās procedūra un līdzekļi tika novirzīti uz Valsts kultūrkapitāla fondu. Jā, es saprotu, ka VKKF ir ļoti cietis no budžeta samazinājuma, taču mums tas bija smags trieciens. Otrs cirtiens nāca līdz ar “Air Baltic” krīzi. Nacionālā aviokompānija nevarēja pildīt jau pavasarī mums doto mutisko solījumu kļūt par “Nībelungu gredzena” patronu visu četru operu atkaliekļaušanai repertuārā 2013. gadā. Šie atteiktie finanšu resursi ļoti iedragāja situāciju aizvadītā gada pēdējā ceturksnī. Jā, ņemot vērā šos divus cirtienus, 2011. gada budžeta ietvaros “Dievu mijkrēslis” bija pārāk liels kumoss LNO. Paldies Kultūras ministrijai, ka tā nāca pretim un speciāli šim uzvedumam piešķīra 100 000 latu.

 

Pamatfinansējumu dabūjām, bet pārējo vajadzēja ņemt no citiem sponsoru līdzekļiem, un daudzas saistības pārgāja uz 2012. gada janvāri. Bet mēs par to vienojāmies gan ar materiālu ieguves kompānijām, gan ārvalstu solistiem, kuru atlīdzība nebija maza. Jo Vāgnera dziedātājiem ir ārkārtīgi liela fiziska slodze un ļoti liela riska pakāpe iegūt traumas – zaudēt balsi.

 

Tāpēc jau pasaulē Vāgnera dziedātāju ir krietni mazāk nekā cita repertuāra solistu.

A. Bormane: – Dzirdēts viedoklis, ka latviešu publika ne pārāk mīl latviešu operas?

– Lielā mērā viss atkarīgs no operas autora. Šajos gados muzikāli visvērtīgākā latviešu opera bijusi Romualda Kalsona “Pazudušais dēls” 1996. gadā. Pērle pēckara operu vēsturē, kuru, iespējams, 2014. gadā atjaunosim. Rīgai kļūstot par Eiropas kultūras galvaspilsētu, nav jēgas iestudēt vēl vienu “Karmenu” vai “Bohēmu”, bet būtiski parādīt tieši mums raksturīgo un arī laikmetīgo. 2012. gada sezonu sāksim ar Andra Dzenīša “Daukas” iestudējumu, tajā pašā sezonā plānojam rādīt Bruno Skultes operu “Vilkaču mantiniece”. 2013. gada rudenī priekškaru vērs Ērika Ešenvalda jaundarba “Iemūrētie” koncertuzvedums ar Ineses Zanderes libretu kā veltījums Gaismas pilij, kā arī Jura Karlsona balets “Karlsons lido atkal”. 2014. gada pavasarī plānota Kristapa Pētersona opera “Šahs”, savukārt tā paša gada rudenī – Artura Maskata opera “Valentīna”.

Var jau būt, ka daļai publikas labāk patīk klasiskais operu repertuārs. Taču mūsu misija ir arī atbalstīt labākos pašu autorus un veicināt viņu darbu popularizēšanu. Agrāk jaunradi finansēja Valsts kultūrkapitāla fonds, tagad to darām LNO budžeta ietvaros.

V. Krauja: – Bet tā paša Ērika Ešenvalda brīnišķīgā opera “Augļu koks ir Jāzeps” pazuda no Jaunās zāles skatuves brīdī, kad biļetes bija pārdotas, un daudzi tā arī palika uzvedumu neredzējuši.

– Mēs parādījām šo iestudējumu deviņas reizes. Taču iestudējuma izmaksas par vienu vakaru Jaunajā zālē ar aptuveni 300 vietām bija visai augstas, jo tajā piedalījās arī Valsts akadēmiskais koris “Latvija” un daudz izpildītāju. Tā paša iemesla dēļ, piemēram, “Leļļu operas” vietā, kur piedalās viessolisti un ir izmantota īpaša skaņu iekārta, atgriezusies “Putnu opera”. 2014. gadā, veidojot latviešu operu festivālu, atjaunosim arī Ešenvalda operu “Augļu koks ir Jāzeps”.

 

Mēs tik viegli neatvadāmies no labām izrādēm, kaut Rietumos glabāt dekorācijas ir dārgāk nekā tās iznīcināt. Mēs glabājam pūrā. Piemēram, “Bohēma” repertuārā atgriezusies jau vairākkārt.

 

– Jums pārmet, ka pietiekami neizmantojat mūsu pašu operas solistus, bet aicināt ārzemniekus, kuriem jāmaksā trīsreiz lielāki honorāri.

– Tie solisti, kam ir spējas un talanti, ir ļoti noslogoti un aizņemti. Daudzas lielas baritona lomas nodziedājis Jānis Apeinis, par vadošo tenoru izaudzis Andris Ludvigs. Līdzās tādiem solistiem kā Sonora Vaice, Aira Rūrāne, Krišjānis Norvelis, Ilona Bagele, sevi daudzsološi pieteic Liene Kinča, Inga Šļubovska, Raimonds un Dana Bramaņi, Evija Martinsone, Gunta Davidčuka, Rihards Mačanovskis, Armands Siliņš un citi. Bet, ja konkrētā balss grupā vai uz konkrēto lomu nav atbilstoša pašu dziedātāja, tad meklējam viesmāksliniekus. Būsim godīgi – arī vietējiem skatītājiem ik pa brīdim gribas redzēt kādu jaunu izpildītāju. Jā, mēs nevaram atļauties vislielākās zvaigznes no Eiropas un pasaules, jo viņu atlīdzības nav LNO pa kabatai. Tāpēc aicinām mūsu pašu izcilības Galanti, Kalnu, Siliņu, Garanču, Opolais, Rebeku, Antoņenko, nevis viņu mēroga frančus, itāliešus vai amerikāņus.

Esmu gandarīts, ka no sponsoru līdzekļiem esam spējuši ilgstoši investēt nopietnus līdzekļus mūsu jauno solistu attīstībā. Pirmajos desmit gados ievērojamu atbalstu saņēmām no AS “Aldaris” Vitālija Gavrilova vadībā. Ar sponsoru līdzekļiem esam izveidojuši jauno solistu apmācību sistēmu, piesaistot izcilus vokālos pedagogus – Anitu Garanču un Margaritu Gruzdevu, kā arī viespedagogus – Margarētu Hēnigu, Paolo de Napoli, Akselu Everārtu un citus, kas palīdz mums audzināt nākamās operas zvaigznes.

Es saprotu arī tos, kam nav tik ļoti veicies un kas jūtas nenovērtēti. Bet konkurence ir liela, un mākslinieciskā vadība nosaka solistus atbilstoši spējām un balss diapazonam.

A. Bormane: – Bet ja nu jaunie aizlido prom? Vai nevajadzētu ieviest kārtību, kas noteiktu, ka arī LNO ir kāds labums no jaunajos solistos ieguldītā?

– Esam pētījuši šo jautājumu, bet nevaram rīkoties līdzīgi sporta klubiem, kas “pērk un pārdod”. Lielākā daļa no tiem, kam esam devuši iespēju šeit augt, pēc tam ir ļoti lojāli LNO, brauc dziedāt pie mums par piecas sešas reizes mazāku honorāru, nekā saņemtu pasaules operteātros.

V. Krustiņš: – Ir norādīts, ka Žagara kungs savu iestudējumu dēļ īpatnēji daudz laika pavada ārzemēs. Vai jūsu prombūtne nav negatīvs faktors Operas iekšējā dzīvē?

– 2010. gadā patiesi biju daudz prom. Man bija vairāki interesanti projekti ārzemēs. Iestudējumiem ārzemēs vienmēr esmu ņēmis bezalgas atvaļinājumu ar Kultūras ministrijas kā darba devēja atļauju.

 

Turklāt iestādes vadītāja fiziska klātbūtne ne vienmēr nodrošina labu menedžmentu. Mūsdienu tehnoloģijas ļauj komunicēt, arī pašam neesot Baltajā namā.

 

2011. gadā man bija tikai divi iestudējumi ārzemēs. Nekad neesmu noliedzis, ka man būtiski attīstīties kā režisoram. Pasaulē, it īpaši Vācijā, daudzi operteātru intendanti ir arī strādājoši režisori.

– Žagara kungs, es jūs turu aizdomās, ka gadu atstrādāsit un aizlidosit pasaulē kā daudzi mūsu spējīgākie mūziķi. Vai jums nav prātā nodarboties ar pašizteiksmi?

– Līgumam uz gadu piekritu tāpēc, ka beidzot notiks tās divas reformas, par kurām ilgi esmu sapņojis un cīnījies. Pirmkārt, beidzot notiks funkciju audits un aprēķinās, cik izmaksā 17 tūkstošu kvadrātmetru lielās Operas ēkas uzturēšana un gandrīz 600 darbinieku atalgošana. Tas ir jāaprēķina, nevis valstij jārīkojas pēc principa – varam iedot tik un tik, bet jūs iztieciet, kā varat. Man kā vadītājam nav nekādu motivāciju atrasties amatā, ja jāuztur nīkulīgs žanrs vai jāredz, ka padsmit gados uzbūvētais lēni izsīkst, krītas līmenis un mēs nokļūstam viduvēja teātra kategorijā. Mana motivācija vienmēr bijusi redzēt operas un baleta trupas virzāmies augšup, tiecoties uz izcilību. Pretējā gadījumā vienīgajam valsts operteātrim nav nekādas jēgas.

Tagad Kultūras ministrija izsludinās auditorfirmām konkursu.

Otrkārt, beidzot būs Operas valde triju cilvēku sastāvā, par ko līdz šim esmu mēģinājis nesekmīgi cīnīties. Un, tā kā esmu parakstījis ne tikai darba līgumu, bet arī vienošanos ar precīzi formulētiem uzdevumiem, man kā direktoram ir liels izaicinājums manai profesionālajai karjerai veikt šīs reformas. Un atkarībā no to veiksmes – man ir laba ticība, ka arī ministrija būs atbalstoša reformu vēlmē, – pieņemšu lēmumu turpināt darbu šeit vai kādā citā valstī.

Protams, 15 gadi ir ilgs laika nogrieznis, kad jāizvērtē – attīstīties tālāk kā režisoram vai administratoram. Bet šis gads man būs ļoti būtisks. Tāpēc jauno līgumu pieņemu ar gandarījumu. Bez šaubām, man būtu liels prieks, ja visus iesāktos projektus un arī Operas ēkas 150 gadu jubileju varētu piedzīvot šeit, Latvijā.

– Viena lieta ir būt direktoram, vadīt teātri, baudīt kādu slavas daļu, arī nepatikšanas, bet ko domājat par personisko režisora karjeru? Vai esat piepildījis gribēto?

– Vēl neesmu piepildījis. Dažādu apstākļu dēļ piedāvājumi režijā ne vienmēr sakrīt ar vēlmēm. 2010. gadā man bija liela slodze, apvienojot radošo un administratīvo darbu – pieci iestudējumi ārzemēs. 2013. gadā man būs trīs lieli Vāgnera iestudējumi. Ir plāni un ieceres arī 2014. un 2015. gadam.

– Esat pieprasīts “vāgnerists”?

– Nē, patlaban tā ir sakritība. Tā kā nāku no dramatiskā teātra, mani interesē psiholoģija un cilvēku attiecības uz skatuves, ar labu dramaturģiju saistīti sižeti un tēmas. Domājot par 2013. gadu, jau tagad būs nopietni jāpalauza galva, jo Vāgneram ir fascinējoša mūzika, bet bieži vien viņa paša radītie stāsti ar skandināvu sāgām un ķeltu teiksmām ir tā savirpināti, ka režisoram grūti atrast tēlu rīcības motivāciju un atslēgas režijai. Tāpēc uz ārzemēm iestudēt Vāgneru dodos vairāk ar lielu interesi un izaicinājumu nekā šā izcilā vācieša mūzikas zinātājs. Spēcīgāks jūtos 20. gadsimta sākuma mūzikā – Šostakovičs, Prokofjevs, Bergs… Taču nevaru noliegt, ka tieši ar Vāgnera “Klīstošo holandieti” 2003. gadā sākās mana kā režisora karjera.

– Ar kādu noskaņojumu atgriežaties darbā?

– Kopš 23. decembra, kad man beidzās līgums un jaunu neparakstīja, man ir bijis daudz jaunatklāsmju un iespēju iepazīt politisko konjunktūru un tās ietekmi.

 

Mana motivācija atgriezties nekādā gadījumā nav atalgojums, bet vēlme īstenot iesāktās ieceres. Viena no tām ir jau minētais viss Vāgnera “Nībelungu gredzena” cikls 2013. gadā. Rīgas vārds, it īpaši Vācijā dzīvojošiem opermīļiem, visbiežāk saistās ar Vāgneru, šo kulta komponistu.

 

Baireitā Vāgnera festivāla vietā Bavārijā pēc biļetēm elektroniskā rindā cilvēki stāv pat piecus līdz septiņus gadus. Ja tik veiksmīgi ar Andri Nelsonu pie diriģenta pults neizdotos “Reinas zelts” un “Valkīra”, varbūt mēs pie tā arī būtu apstājušies. Varu apgalvot, ka vāciešiem ir pilnīgi vienalga, cik gadus – trīs vai piecus – Vāgners dzīvojis Rīgā. Viņiem mūsu galvaspilsēta saistās ar viņu izcilā un pasaulē pazīstamā skaņraža vārdu.

Liels gods mums ir arī ieplānotās viesizrādes Maskavas Lielajā teātrī, kas sadarbojas ar lielo valstu teātriem. Ar Lielo teātri esam sadarbības partneri kopš 2003. gada un tagad esam iesaistījušies kopīgā ES atbalstītā starptautiskā mūzikas pilotprojektā “VERDI WAGNER 1813–2013” līdzās tādiem operteātriem kā “La Scala”, Leipcigas opera, Karaliskā opera Londonā, Parīzes opera, Barselonas “Liceu” un Parmas teātris. Būtu bezgala žēl, ja no tā visa nāktos atteikties.

Pašlaik nevaram mūsu darbiniekus motivēt materiāli, bet joprojām pastāv mākslinieciski izaicinājumi. Jāatzīst, ka mums ir trūkumi iekšējā komunikācijā ar arodbiedrībām, taču nekur pasaulē arodbiedrības nenosaka operteātra repertuāra izvēli, kas ir galvenā diriģenta, mākslinieciskā vadītāja un intendanta atbildība. Apmeklētība ir tuvu 90 procentiem, skatītāju atbalstu apliecina atdotais pusotrs miljons latu par biļetēm. Pārmetumiem nav pamata.

 

Kad man bija iespēja ilgāku laiku strādāt ārzemēs labos darba apstākļos un ar pietiekamu atlīdzību, sapratu, cik man nozīmīgi strādāt Latvijā. Jo kaut kā ļoti būtiska man tur tomēr pietrūka – varbūt jūtu dabas, citas mentalitātes? Pārtikušās, sakārtotās sabiedrībās nav šīs radošās apsēstības.

 

Ļoti augstu vērtējam mūsu māksliniekus, bet vienlaikus būtisku pienesumu dod arī tehniskais un administratīvais personāls, kam atalgojums nav vienīgā motivācija. Jebkurš jurists, personāla daļas vadītājs privātajā sektorā saņemtu divas reizes vairāk. Bet arī šos administrācijas darbiniekus mūsu Operā notur tā pati pozitīvā apsēstība. Par šo radošā procesa garu mūs daudzi apskauž. Pat ļoti labu operteātru mākslinieki, atbraucot pie mums, pēc brītiņa vaicā – kas tā par īpašu atmosfēru un citur neizjustu gaisotni?

 

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. Gribu redzēt “Baņutu”, “Zelta zirgu”.

Draugiem Facebook Twitter Google+