Voldemārs Krustiņš: Zāģē zaru, uz kura paši sēž 13
Aināra Dimanta vadītā Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome pagājšnedēļ nodibinājusi Latvijas televīzijas trešo programmu ar saturu krievu valodā un apraidi visā Latvijas teritorijā. Tas nozīmē, ka būs divvalodīga jeb divkopienu televīzija, kā līdz šim uzskatījām, vienotā valstī ar vienu valsts valodu. Kāpēc NEPLP pēkšņi metusies divkopienu valsts virzienā, patlaban droši nevar pateikt, jo nedz padome, nedz tās priekšsēdētājs A. Dimants pats nekādus paskaidrojumus nesniedz. Faktiski priekš sabiedrības tiek uzturēts slepenības režīms. Tik vien saprotams, ka no pašreizējās Straujumas vadītās valdības tiek pieprasīta nauda jauna kanāla nodibināšanai un uzturēšanai, kas maksās miljonus – domājams, ka taču ne mazākus kā līdzšinējo LTV1 un LTV2 uzturēšanai.
Kā izriet no NEPLP amatpersonu izteikumiem, pie LTV3 satura koncepcijas jeb šādas LTV3 vajadzības pierādīšanas Dimanta kunga dienesti ķersies klāt, bet valdībai, kam jāgādā miljoniem lieli līdzekļi, projektus iesniegšot mēneša laikā. Tā ka būtu bezjēdzīgi spriedelēt par LTV3 saturu un uzdevumiem, par tiem neko nezinot, toties var apsvērt, kādi notikumi vai apstākļi mudinājuši valdības rullējošās ēnu personas uz pēkšņu apņēmību valstij sarežģītā finansiālā situācijā ķerties pie miljonos mērāmiem tēriņiem. Jo vairāk, kad priekšā gaidāmi lieli militāri izdevumi un nav apmierinātas izglītības un veselības aizsardzības vajadzības. Taču nav ticams, ka A. Dimants un viņa apkārtnes personāls būtu tik droši un steidzīgi taisījuši lielu naudas līdzekļu pieprasījumu bez attiecīgiem norādījumiem vai vismaz mājiena to darīt. Pēdas acīmredzami ved uz “Vienotību”, jo divi pārējie koalīcijas partneri, ja vien godīgi, līdzdalībā nav atzinušies.
Politiskā nozīmē ar NEPLP rīcību ir sperts solis divkopienu valsts izveides virzienā. Tas “gājiens”, ko latviešu valodas sargātāji nepieļāva 2012. gada valsts valodas referenduma gadījumā (faktiski valsts apvērsuma mēģinājumā) nupat tiek atkārtots pašreizējā situācijā. Jā, 2012. gadā nebija tā “ģeopolitiskā situācija”, uz kuru vara un varas personas nemitīgi atsaucas visos gadījumos līdzās “Latvijas prezidentūras” misijai. Taču neticu, ka bailēs no “Ukrainas notikumiem” Latvijas sabiedrības vairākums ir gatavs krist divkopienu valsts apkampienos. Pat ja to ļoti vēlētos valdošā kliķe (ne jau koalīcija). Savukārt valsts prezidenta amata kandidātiem radies vēl viens iespējams klupšanas akmens ceļā uz sarkano celiņu. Kādam būs jāizskaidrojas.
