Egils Līcītis: Pēc Kremļa barakām 0
Varbūt tas nav akurāt pats Nobela Miera prēmijas kandidāts Vladimirs Vladimirovičs Putins, bet nešaubieties, ka patlaban no Kremļa mūs cieši un modri vēro. Nevis tā telepātiski vai uztverot biostrāvas, bet no pienestām ziņām un publiskiem izteikumiem izloba, vai latviešos jau nosista pašapziņa, salauzta valstsgriba un cik vēl iespējams destabilizēt stāvokli Latvijā. Savukārt ausis spicē, lai saprastu, vai vietējo veselīgi domājošo daudzums, kas uzelpotu, zinot, ka mazā kaimiņvalsts ir Krievijas ilglaicīgo interešu komforta zonā, ir ar pārspēku sabiedrībā. Iegūtā informācija būs ļoti noderīga jēlviela, no kuras vajadzīgā brīdī Kremļa diriģēto Krievijas TV kanālu dokumentālisti izgatavos savas utopijas.
Zondāžā pūlas sadzirdēt, ko par draudzību ar Krieviju un notiekošo Ukrainā teicis Raimonds Pauls, interesējas, kādā svarā un cik ievērības cienīgs režisors ir Alvis Hermanis, kurš sarāvis saites ar Maskavu, un cik pielaidīgas vai kritiskas ārējā apdraudējuma apstākļos kļuvušas pārējās kultūras, sporta, zinātnes autoritātes. Šobrīd no katra mums, no Latvijas attieksmes ir atkarīgs, vai negaisi paies secen, vai Latvijai tikai uzmīs uz varžacīm, vai Putins spēlē uz visu banku šo banku paņems un iznāks kā uzvarētājs ar lielo laimestu.
Sabiedrībā izplatījusies stipri vienpusēja informācija, itin kā visi grasītos varenās Krievzemes plecus piespiest pie zemes ar boikotiem, apkraut ar briesmīgām sankcijām, nogrūst izolācijā. Nē, tā ir histērija. Kamēr Rinkēviča kungs ar kolēģiem Briselē sarežģīti diskutē par pretdarbību, lai Krievija nepaņem Ukrainai piederošu Krimas pussalu par savu dāču, tikām Ārlietu ministrija informē, ka vēstniece Kurme pilda doto uzdevumu viesoties Pleskavā un runāt par nākotnes sadarbību. Zaķa kungs (piederīgs branžai, kas vilcinājusies nodrošināt enerģētisko Latvijas neatkarību, negribīgi kārtojusi dzelzceļa līnijas izbūvi uz Rietumiem, bezzobaini izturējusies pret nacionālo drošību visos līmeņos) brīdina – ja gribam labas attiecības ar Krieviju, nevajag lāci sadusmot un kaitināt, un krievi neatteiksies pirkt ķilavas. Nu – tā ir iesprūšana šaurā bezizejā, tēlojot opozīciju Kremlim. “Vienotības” malacis nav izlasījis darba devēju runassievas Meņģelsones iepriekš teikto, ka biznesa sadarbība ar Krieviju nav neizmērojami liela, lai to nevarētu pārcelt uz citiem tirgiem, un no valdības uzņēmēji gaida palīdzību ar mazākiem zaudējumiem aiziet no Krievijas.
Nevienam Latvijā un aiz robežām nav noslēpums, cik vāja ir mūsu politiskā elite, ko sakratīsi kā pelēkos zirņus māla podiņā – skries haotiskā kustībā, uz kuru pusi vajag. Bet pašlaik atlikusī Latvijas izdzīvošanas recepte varētu būt vienoties pašiem, vienot Latvijas draugus un šķelt iekšējos ienaidniekus.
Tikai sabiedrības stingra iestāšanās un kāpināta balss piespiedīs Kremļa vērotājus atteikties no domas, ka Latvijas neatkarību drīkst padarīt par “ierobežotu suverenitāti”, un liks valdībai atjēgties neiet pa neapgaismotu ceļu.
