Dabā
Zaļā dzīvošana

Zaļā zeme apdraudēta: kā nosargāt dabiskās pļavas?8

Foto: Shutterstock

Jāņu laikā daudzi dodas uz laukiem un izbauda Latvijas dabas skaistumu, taču ieraudzīt īstu, dabisku pļavu ar katru gadu kļūst arvien grūtāk, jo Latvijas lauksaimniecība kļūst arvien intensīvāka un dabiskās pļavas ir gandrīz izzudušas. Taču vides aizsardzības entuziasti ir apņēmības pilni nosargāt šo mūsu dabas mantojumu.

Latviešu tautas ticējums vēsta, ka pirms Jāņu svinībām meitām jādodas uz pļavu, lai saplūktu jāņuzāles un nopītu vainadziņu no trejdeviņiem ziediem. Taču mūsdienās tas varētu izrādīties diezgan sarežģīts uzdevums: ne jau tāpēc, ka meitas vairs nemācētu vaiņagus pīt, bet gan tādēļ, ka reti kurā pļavā būs saglabājusies tāda bioloģiskā daudzveidība, lai atrastu 27 dažādas jāņuzāles.

Dabas pētnieki ceļ trauksmi, jo dabisko pļavu un ganību Latvijā palicis ļoti maz.

Pirms gadsimta ap 30% mūsu valsts teritorijas aizņēma dabiskās pļavas, taču mūsdienās šis rādītājs sarucis līdz 0,7% no Latvijas teritorijas. Vēl ir dažas vietas, kur dabiskās pļavas ir labāk saglabājušās (Gaujas augštece, Abavas senleja, Daugavas loki), bet citviet skatam paveras tikai rapša lauki un labības tīrumi.

“Mums patīk mierināt sevi ar domu, ka Latvija ir viena no zaļākajām valstīm pasaulē, taču šis priekšstats ne vienmēr atbilst patiesībai. Piemēram, vairāk nekā puse dabisko pļavu ir sliktā stāvoklī,” stāsta Latvijas Dabas fonda eksperts un dabisko pļavu saimnieks Viesturs Lārmanis. Latvijas lauku vidē, līdzīgi kā citviet Eiropā, tiek izmantotas arvien intensīvākas lauksaimniecības metodes, kas apkārtējo vidi padara arvien vienveidīgāku. Daudziem zemniekiem negribas ķēpāties ar dabisko pļavu uzturēšanu, jo tām ir raksturīga mazāka ražība, tādēļ pļavas tiek pamestas novārtā, nereti aizaug ar kokiem un krūmiem.

Pirmās brīvvalsts laikā Latvijas laukos valdīja pavisam cits saimniekošanas modelis, kas bija ļoti piemērots dabisko pļavu uzplaukumam: zemnieki nopļāva zāli un ganīja lopus, bet citādi neiejaucās dabas procesos, tādējādi pļavās varēja attīstīties daudzveidīga augu un dzīvnieku valsts. Tas mainījās pēc Otrā pasaules kara, kad padomju okupācijas režīms likvidēja individuālās zemnieku saimniecības, ieviesa kolhozu sistēmu un ķērās pie intensīvās lauksaimniecības attīstības.

Padomju laikā aktīvi tika īstenotas zemes meliorācijas un kultivēšanas programmas, kas mainīja ierasto vidi.

Pļavā kā tropu mežā

Pēc neatkarības atjaunošanas sākās cits process, kas arī nav nācis par labu dabas daudzveidībai. Latvijas laukos vērojama arvien lielāka noslāņošanās, lauksaimniecības zeme tiek koncentrēta lielsaimnieku rokās, bet mazās saimniecības nav spējīgas konkurēt un pamazām izzūd. Ja vasarā pabraukā pa Latviju, reti kur vairs izdosies ieraudzīt pļavu, kur ganās dažas govis. Ganāmpulki ir koncentrēti lielās fermās, kur mājlopus baro ar speciālu barību, kas nodrošina lielāku izslaukumu un dzīvsvara pieaugumu.

Laika gaitā mainījusies arī siena novākšanas metode: senāk siens tika nopļauts un sakrauts kaudzēs, bet mūsdienās nopļauto zāli parasti ietin plastmasas ruļļos. Kā norāda botāniķe Valda Baroniņa, arī tas ietekmē augu valsts daudzveidību. “Rullī ietītiem augiem nenogatavojas sēklas, pa ceļam uz šķūni vairs nekas nenobirst zemē. Labākās pļaviņas ir tās, kur cilvēki ar tradicionālām metodēm saimnieko jau no seniem laikiem.”

Kā uzsver biologs Viesturs Lārmanis, mūsu pļavas augu daudzveidības ziņā var sacensties pat ar tropisko mežu,

jo vienā kvadrātmetrā dabiskās Latvijas pļavas iespējams atrast pat vairāk nekā 50 dažādu augu sugu. Un pļavās ir sastopami ne tikai augi: pētījumi rāda, ka vienā hektārā pļavas dzīvo līdz pat 500 kg kukaiņu, kas savukārt kalpo par barību putniem, rāpuļiem un abiniekiem. 15 no Latvijas putnu sugām vienīgā vai gandrīz vienīgā ligzdošanas vieta ir dabiskie zālāji.

Ilgtermiņa projekts

Jānis Kravalis Daugavas krastā apsaimnieko 20 ha dabisko pļavu.
Foto no GrassLife.lv


Lai palīdzētu saglabāt dabiskās pļavas, Latvijas Dabas fonds īsteno projektu “GrassLife”, kas sadarbībā ar Latvijas zemniekiem izmēģina dažādas metodes, cenšoties atjaunot un attīstīt bioloģisko daudzveidību.

Šajā projektā iesaistījies arī Skrīveru novada saimniecības “Piekrastes” vadītājs Jānis Kravalis, kurš Daugavas krastā apsaimnieko ap 20 ha dabisko pļavu. Kravalis ir pilsētnieks, kurš ikdienā strādā informācijas tehnoloģiju nozarē un nekautrējas sevi dēvēt par “nākamā līmeņa dīvāna zemnieku”.

“Pirms dažiem gadiem iegādājos zemi Skrīveru novadā. Man nebija nekādas pieredzes lauksaimniecībā, bet mani uzrunāja šī vieta; tieši uz manas zemes kādreiz bija rakstnieka Andreja Upīša dzimtas mājas, kas padomju laikā tika nošķūrētas. Sapratu, ka šeit nekad nevarēs nodarboties ar intensīvo lauksaimniecību, jo tā ir Daugavas lieguma teritorija.”

Kravalis sācis izglītoties par lauksaimniecības lietām un Priekuļu tehnikumā apguvis lauku īpašuma apsaimniekotāja specialitāti. Tad uzzinājis par iespēju iesaistīties dabisko pļavu aizsardzības programmā un labprāt ķēries pie darba.

Pagājušogad viņš ar ģimeni mērojis ceļu no Skrīveriem uz Jaunpiebalgu, lai savāktu dabiskajās pļavās nopļautos zvaguļus – tas ir vērtīgs augs, kas veicina bioloģisko daudzveidību pļavā, palīdzot ienākt citām sugām. Zvaguļi tika atvesti uz Skrīveriem, šķūnī izkaltēti un pēc tam iestrādāti pļavas augsnē.

Kravalis cer, ka viņa pļavas ar katru gadu kļūs arvien bagātākas un daudzveidīgākas.

Šobrīd nelielas problēmas sagādā tas, ka viņam nav pašam savas lauksaimniecības tehnikas, ar ko nopļaut pļavas, tādēļ nākas meklēt cilvēkus, kas to varētu izdarīt. Jaunais saimnieks spriež, ka zālāja kopšanu vislabāk nodrošina mājlopi, tādēļ ir iecere tikt pie sava ganāmpulka. Viņš plāno attīstīt arī lauku tūrismu, aicinot cilvēkus iepazīt dabas bagātības.

“Tas noteikti ir ilgtermiņa projekts. Es to neuzskatu par biznesu, jo ar atbalsta maksājumiem knapi var iziet pa nullēm. Bet ticu, ka mums viss izdosies,” stāsta Kravalis, kurš šobrīd dzīvo Ikšķilē, bet nākotnē apsver iespēju ar sievu un četriem bērniem pārcelties uz lauku īpašumu Skrīveros.

Baidās no ierobežojumiem

Ar dabisko pļavu apsaimniekošanu savā saimniecībā “Bekas” nodarbojas arī biologs Viesturs Lārmanis, viņa pārziņā ir ap 70 ha dabisko pļavu. “Aprēķini rāda, ka optimālais mājlopu blīvums, lai saglabātu dabas daudzveidību pļavā, ir četras reizes mazāks, nekā pieļauj bioloģiskās lauksaimniecības modelis. Tas nozīmē ļoti zemu lauksaimniecības intensitāti, jo pretējā gadījumā pļavas tiks pārganītas un izzudīs daļa augu. Dažkārt nevar ievākt pat pustonnu siena no hektāra, jo šajās pļavās ir daudz puķu, bet kopējā zaļā masa ir salīdzinoši neliela,” stāsta Lārmanis.

Viņš atzīst, ka bez atbalsta maksājumiem dabisko pļavu apsaimniekošana nebūtu iespējama.

Zemnieki, kuru īpašumā ir konstatēti bioloģiski vērtīgi zālāji, var pieteikties uz Lauku atbalsta dienesta maksājumiem, kas ir 55 eiro par hektāru. Savukārt par Eiropas Savienības nozīmes zālāju biotopiem iespējams saņemt vēl lielākas summas: no 83 līdz 330 eiro par hektāru. “Maksājumu pamatdoma ir palīdzēt zemniekiem, kas apsaimnieko dabiskās pļavas, lai viņi būtu līdzvērtīgās pozīcijās ar tiem, kas saimnieko ar intensīvās lauksaimniecības metodēm,” norāda Lārmanis.

Kā ievērojusi dabas pētniece Valda Baroniņa, mūsu lauksaimnieki nereti baidās, ka viņu zemei tiks piemērots dabas aizsardzības statuss, jo domā, ka vairs nevarēs apsaimniekot savas pļavas, ganīt lopus un pļaut zāli. “Lai gan patiesībā par pareizu apsaimniekošanu pat iespējams saņemt papildu naudu. Bieži vien tas ir pat izdevīgāk nekā uzart pļavu un sastādīt tajā kartupeļus,” secina Baroniņa.

Rūdolfs Medenis: “Nav tā, ka pļavu pietiek vienreiz vasarā nopļaut, un tad neliecies ne zinis.”
Foto no GrassLife.lv

Madonas novada Praulienas pagasta saimniecības “Kalna Rubeņi” saimnieks Rūdolfs Medenis stāsta, ka viņa īpašumā ir dabiskā pļava, par kuras pļaušanu un uzturēšanu iespējams saņemt subsīdijas. “Mums ir apsaimniekošanas plāns, kas saskaņots ar Dabas aizsardzības pārvaldi.

Nav tā, ka pietiek vienreiz vasarā nopļaut un pēc tam neliecies ne zinis.

Pie mums regulāri brauc speciālisti, kas apseko pļavu un vērtē tās stāvokli.”

Nereti ir izplatīts maldīgs priekšstats, ka dabiska pļava nozīmē nekoptu, mežonīgu vidi, kur cilvēks nav spēris kāju. Patiesībā, lai saglabātu augu daudzveidību pļavā, ir vajadzīga cilvēka iesaistīšanās, jo zāli nepieciešams nopļaut vai noganīt. Ja pļava būs pamesta likteņa varā, tad dažu gadu laikā tā aizaugs ar krūmiem, paliks tikai izturīgākās zāles, tādējādi samazināsies bioloģiskā daudzveidība.

Mobilais ganāmpulks

Ja ceļmalas pļavā ir atrodami tādi katram latvietim zināmi augi kā margrietiņas, magones un rudzupuķes, tas vēl nebūt nenozīmē, ka tā ir dabiskā pļava.

Par pļavas bioloģisko vērtību liecina indikatorsugas, ar kuru atpazīšanu daudziem klājas grūtāk: bezdelīgactiņas, saulpurenes, gaiļbiksītes, lielziedu vīgriezes u. c.

Tās ir labi zināmas ārstniecības augu vācējiem, jo dabiskā pļava ir kā bezmaksas aptieka, kur smelties līdzekļus dažādu kaišu ārstēšanai (protams, jāņem vērā, ka nedrīkst patvaļīgi plūkt apdraudēto un aizsargāto sugu augus). Ganīšana dabiskā pļavā nāk par labu arī mājlopiem, un govs piens un liellopu gaļa būs daudz vērtīgāka, ja mājlops būs lietojis uzturā pļavas zāles, nevis cilvēku sakombinēto lopbarību.

Lai palīdzētu lauksaimniekiem, kuri apsaimnieko dabiskās pļavas, bet kuriem nav sava ganāmpulka, Latvijas Dabas fonds ir izveidojis “mobilo ganāmpulku”, kas vasarā tiek sūtīts misijā uz pļavām dažādās Latvijas malās. 60 liellopu un 200 aitu ganāmpulks ikdienā tiek turēts Līgatnē, bet ganību sezonā lopiņi tiek aizvesti uz vajadzīgo pļavu, kur paliek, kamēr tiek izpildīts tiem uzticētais uzdevums. Sezonas laikā mobilais ganāmpulks pamanās noganīt ap 500 ha pļavu.

Kandavas novada saimniecības “Celmiņi” vadītājai Ievai Sūniņai papildspēki nav vajadzīgi, jo viņai ir ap 200 Šarolē tīršķirnes govju ganāmpulks, kas mielojas ar zāli Abavas piekrastes pļavās. Savulaik viss sācies ar trim liellopiem, bet tagad bizness ir krietni paplašinājies.

“Lopkopība kā uzņēmējdarbība mums sākās tieši ar pļavu aizsardzību. Es to neuzskatu par peļņas projektu, drīzāk par ieguldījumu dabas aizsardzībā. Manuprāt, dabisko pļavu uzturēšana nav pretrunā ar lauksaimniecību kā biznesu, tā ir dabiska saimniekošanas metode,” stāsta Sūniņa.

Ar skatu nākotnē

Tendences gan rāda, ka Latvijas lauksaimniecībā, visticamāk, turpināsies kurss uz arvien lielākām saimniecībām, aktīvu ķimikāliju izmantošanu un ražību kā galveno lauksaimniecības kvalitātes kritēriju. To var noprast arī no zemkopības ministra Kaspara Gerharda izteikumiem intervijā portālam “LSM.lv”: “Lauksaimniecība pēc iestāšanās ES, kad tika nodrošināti vairāk vai mazāk līdzīgi konkurences apstākļi, ir izaugusi ļoti strauji – tās daļa no kopējā Latvijas eksporta ir pieaugusi no 10% uz gandrīz 20%. Bet, protams, izaugsmes potenciāls vēl ir liels. Ir gandrīz 200 000 hektāru lauksaimniecībā izmantojamās zemes. Vēl ir iespēja celt ražību, celt intensifikāciju.”

Pēc biologa Viestura Lārmaņa domām, intensīvās lauksaimniecības attīstība vēl nenozīmē, ka izzudīs arī atlikušās dabiskās pļavas.

“Intensīvā lauksaimniecība vairāk interesējas par lieliem, plašiem laukiem, bijušo aramzemi. Savukārt dabiskās pļavas parasti atrodas grūti sasniedzamās vietās, kur ir pārāk mitrs, pārāk sauss vai smilšains. Ar industriālo lauksaimniecības tehniku tur īsti nav ko iesākt.”

Tomēr skaidrs, ka dabisko pļavu aizsardzību nevar atstāt pašplūsmā un to saglabāšana būs ilgtermiņa darbs ar skatu nākotnē. “Pat ja mēs tagad saņemtos un pareizi apsaimniekotu visas dabiskās pļavas, līdzšinējiem procesiem ir liela inerce, tādēļ būs vajadzīgs laiks, lai dabā varētu vērot būtiskus uzlabojumus.”

Saistītie raksti

Infografika: Dabas aizsardzības pārvalde

LA.lv