Mobilā versija
+5.3°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
2. oktobris, 2015
Drukāt

“Zaļais koridors” onkoloģijā jāpaplašina

Foto - LETAFoto - LETA

Rīgas Austrumu slimnīcas Latvijas Onkoloģijas centra Krūts ķirurģijas nodaļas vadītājs Jānis Eglītis

Rīgas Austrumu slimnīcas Latvijas Onkoloģijas centra Krūts ķirurģijas nodaļas vadītājs Jānis Eglītis: – Lai gan 2015. gads Latvijā pasludināts par Onkoloģiskās modrības gadu un ieviests “zaļā koridora” princips, kas paredz, ka pacientiem, kuriem valsts organizētā skrīninga izmeklējumu rezultātā ir aizdomas ar onkoloģisko saslimšanu, papildu izmeklējumi tiek nodrošināti ārpus noteiktajām kvotām, realitātē šī sistēma tomēr nedarbojas. Kādēļ?

Pirmkārt, skrīninga programmu norises aktivitāte valstī ir neapmierinoši zemā līmenī, līdz ar to tās nesniedz to ieguvumu agrīnā vēža diagnostikā vai pat tā attīstības novēršanā. Otrkārt, nepieciešams šo skrīninga programmu izmeklējumu kvalitātes audits, jo praksē bieži redzam hiperdiagnostikas un hipodiagnostikas elementus, kā arī absolūti neinformatīvus izmeklējumu aprakstus.

Pēdējā desmitgadē Vēža reģistrā būtiski (gandrīz par 50%) pieaudzis onkoloģisko pacientu skaits, jo daudzi pilnībā izārstējas vai ilgstoši sadzīvo ar vēzi kā hronisku slimību. Šajā laika periodā ievērojami izmainījušies ļaundabīgo audzēju diagnostikas un ķirurģiskās ārstēšanas standarti, attīstījusies staru terapija un ievērojami pieaugušas ķīmijterapijas iespējas, ko mūsu centrs, kā vadošā onkoloģiskās aprūpes sniedzējs valstī, iespēju robežās centies ieviest ikdienas praksē, jo salīdzinājumā ar izmaksu pieaugumu, nozares finansējums nav praktiski mainījies. Šī neatbilstība un tās izraisītās sekas visuzskatāmāk redzamas ikdienas darbā ar pacientiem gan ambulatori, gan stacionārā.

Praktiski visiem pacientiem nepieciešama pēcārstēšanas izmeklēšana, lai pēc iespējas ātrāk atklātu iespējamo slimības progresēšanu, jo atkārtojoties tā bieži vien noris daudz straujāk, daudz agresīvākā formā. Taču uz izmeklējumiem, piemēram, kompjūtertomogrāfiju vai magnētisko rezonansi, šobrīd jāgaida rindā trīs četri mēneši. Veselai rindai biežāko ļaundabīgo saslimšanu ir izstrādātas diagnostikas, ārstēšanas un pēcārstēšnas novērošanas vadlīnijas, kurās norādīts, ka nepieciešama pēc iespējas pilnīgāka pacienta izmeklēšana pirms operācijas. Piemēram, taisnās zarnas vēža gadījumā nedrīkst veidoties situācija, ka vienīgais izmeklējums pirms operācijas ir digitālā zarnas palpācija, nevis kompjūtertomogrāfija un magnētiskā rezonanse. Tas, ka pacientam tiek veikta operācija, pirms tam viņu kārtīgi neizmeklējot, ir taktiska kļūda, kas ietekmē turpmāko ārstēšanu. Līdz ar to izmeklējumu skaits onkoloģijā tikai pieaugs. Acīmredzot ir jāparedz mehānismi, lai pacienti bez kavēšanās tos varētu veikt gan tad, ja ir aizdomas par ļaundabīgu saslimšanu, gan tad, ja ir aizdomas par tās progresēšanu.

Uzskatu, ka, pirmkārt, jāinformē un jāizglīto sabiedrība par to, ka vēzis, to agrīni diagnosticējot, ir ārstējams un bieži vien kļūst par hronisku slimību, kuras gaitai jāseko, veicot izmeklējumus. Otrkārt, vajadzīga iezīmēta kvota onkoloģijas pacientu pirmsārstēšanas un pēcārstēšanas izmeklējumiem, tāpat kā tas šobrīd jau ir, saņemot staru vai ķīmijterapiju. Pacientiem, kuriem nav sūdzību, tie būtu veicami reizi gadā, bet sūdzību gadījumā – dažu nedēļu laikā. Treškārt, nepieciešama arī ģimenes ārstu un citu speciālistu izglītošana par izmeklējumu kopumu, kas onkoloģiskajiem pacientiem veicami pēcārstēšanas periodā, lai tie netiktu veikti pārāk bieži vai reti. Daudzās ārzemju klīnikās izveidotas īpašas programmas hroniskiem onkoloģiskajiem pacientiem, lai viņi varētu saņemt psiholoģisko atbalstu, nejustos izstumti no sabiedrības un arī slimības laikā varētu strādāt kaut dažas stundas dienā.

Raksts tapis sadarbībā ar Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas atbalsta fondu

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+