Mobilā versija
Brīdinājums -2.0°C
Voldemārs, Valdemārs, Valdis
Svētdiena, 11. decembris, 2016
12. decembris, 2014
Drukāt

Onkoloģisko pacientu veselības aprūpē ienāks ievērojami ES struktūrfondu līdzekļi (4)

Foto - ShutterstockFoto - Shutterstock

Sākot ar nākamo gadu, onkoloģisko pacientu veselības aprūpē ienāks ievērojami ES struktūrfondu līdzekļi. 2015. gads arī būs Vēža profilakses gads. Vai tas būs pagrieziena punkts onkoloģijas jomā, rādīs laiks.

Ļaundabīgo audzēju ārstēšanā arvien skaļāk izskan bioloģiskās terapijas lobiju balsis, aizmir­stot pieminēt šīs terapijas milzīgās izmaksas, kā arī tās blakusparādības, tāpat visu laiku tiek uzsvērts arvien pieaugošais ar vēzi slimo pacientu skaits, aizmirstot norādīt, ka statistika atspoguļo kopējo pacientu skaitu līdz pat viņu mūža beigām, tātad daudzi ir veiksmīgi ārstējušies un dzīvo joprojām.

Pētījumi apliecina, ka vairāk nekā 30% no vēža izraisītajiem nāves gadījumiem varētu novērst, mainot uzvedības un diētas riska faktorus, t. i., liekais svars, uzturā iekļauts maz augļu un dārzeņu, mazkustīgums, smēķēšana. Tātad arī mums pašiem jābūt atbildīgiem par savu veselību, novēršot šos riska faktorus.

Varam arī veikt valsts apmaksātās profilaktiskās pārbaudes agrīnai dzemdes kakla, krūts vai zarnu vēža atklāšanai. Jautājums – vai esam to izdarījuši? Jāatgādina, ka pacientiem, kam šajās pārbaudēs tiek atklāts audzējs, turpmākajiem izmeklējumiem ir dots “zaļais koridors” – tas nozīmē, ka nav jāgaida rindā uz tālākajiem izmeklējumiem un ārstēšanu par valsts naudu, to var saņemt uzreiz, saka Veselības ministrijas (VM) valsts sekretāra vietniece veselības politikas jautājumos Egita Pole. Arī ģimenes ārsti saņem papildu piemaksu par kvalitātes kritērija izpildi, ja pacientiem jau agrīnā stadijā atklāj onkoloģisko saslimšanu.

2014. gadā onkoloģisko slimību profilaksei un ārstēšanai no veselības aprūpes budžeta ir novirzīti 29,6 miljoni eiro, zāļu kompensācijai vēl 18,3 miljoni eiro. Kā informē VM komunikāciju daļas vadītājs Oskars Šneiders, onkoloģisko slimību ārstēšanai iespēju robežās valsts zāļu kompensācijas sistēmā iekļautas jaunas zāles un zāļu formas, piemēram, audzēju pretsāpju terapijai, pretvemšanas līdzekļi ķīmijterapijas saņēmējiem, zāles komplikāciju mazināšanai pēc ķīmijterapijas, zāles kaulu metastāžu ārstēšanai, inovatīvas zāles nieru vēža ārstēšanai u. c.

Sākot ar nākamo gadu, onkoloģisko pacientu veselības aprūpē ienāks ievērojami ES struktūrfondu līdzekļi (sīkāk par to lasiet “LA” 14. novembra publikācijā “Vairāk naudas vēža ārstēšanai”), 2016. gadā darbu uzsāks Nukleārās medicīnas centrs, kurā izmantotās progresīvākās medicīniskās tehnoloģijas ļaus slimību vizualizēt jau šūnu līmenī saslimšanas agrīnā stadijā, vakar atklāja Rīgas Stradiņa universitātes Onkoloģijas institūtu, kurā pētījumus vēža jomā veiks ar mērķi piedāvāt personalizētus un racionālus klīniskos risinājumus pacientu ārstniecībā. Jāpiemin arī universitāšu slimnīcas, kuras onkoloģisko pacientu izmeklēšanā un ārstēšanā ievieš arvien modernākas medicīniskās tehnoloģijas, kas vēzi ļauj ārstēt daudz precīzāk un pacientam saudzīgāk.

Tāpēc nevar bļaustīties ar putām uz lūpām, ka onkoloģijā viss ir tikai slikti. Jā, finansējums veselības aprūpei jau gadiem bijis hroniski nepietiekams, liekot stipri klibot arī onkoloģijai. Tomēr ir liela cerība, ka nākamais gads, ko Veselības ministrija piesaka kā Vēža profilakses gadu, būs pagrieziena punkts onkoloģijas jomā. “Nevar būt tā, ka nepietiekamā finansējuma dēļ mūsu veselības aprūpe visu laiku būs tādā bedrē kā tagad,” optimistiski bilst onkoloģisko pacientu atbalsta biedrības “Dzīvības koks” vadītāja Gunita Berķe.

Pievienot komentāru

Komentāri (4)

  1. Ha, iespējas kardioloģijā – ieliek stentu sirdī un visu atlikušo mūžu jādzer visādas zāles, lai to metāla konstrukciju organisms neatgrūž un vēl viskaut ko, tas jau nav tā, ka iztaisa procedūru un esi brīvs. Tāpēc es izvēlos dzert statīnus asinsvadiem, bet pret vēzi daudz dzeru tomātu sulu un ēdu tomātus. Un ceru, ka sagaidīšu laiku, kad valsts sāks apmaksāt ārstēšanu ar vīrusu pret daudzu veidu vēžiem. Paldies, ka rakstāt par onkoloģiju, cilvēki nav pelnījuši ciest tāpēc, ka netiek uz izmeklējumiem un ārstēšanu.

  2. Te gan tiek “piemirsts” pateikt, ka tie superīgie izmeklējumi vēža slimniekiem būs jāsedz no saviem maciņiem. Cik procentu no visiem slimniekiem to spēs? Man par parasto magnētisko rezonansi cenu pateica – no 100 līdz 200 eiro. Invaliditātes pensija 95 eiro. Kas atliek? Gaidīt mēnešiem ilgi uz valsts apmaksātu izmeklējumu, bet “vēzītis” tak pa to laiku neguļ…

  3. jauki, ka tiek solītas kādas pārmaińas onko pacientu ārstēšanā nākotnē. Nebiju domājusi, ka onkologisko pacientu ārstēšana ir tik atpalikusī līmenī Latvijā. Mums ir visas iespējas kardiologijā, traumatologijā, arī citās nozarēs, bija iespaids ka onkologijā arī viss notiek tāpat kā citās Eiropas valstīs, bet izrādās loti tālu līdz tam. Jâdomā, ka tas nav tikai naudas trūkuma dēl budžetā, bet virkne citu iemelu kā izskatās. Ja cilvēkam tika atklāta onkosaslimšana, tad pat krievu laikos nebija jāgaida tik ilgstoši nedēlām mēnešiem uz izmeklējumiem, lai apstiprinātu dg. Onkologi kimioterapeiti strādā kā pie konveijera, ir minimāla interese kā pielāgot terapju individuāli. Nevaram veikt kādu uzmeklējumu, nu tad arī neveicam. Interese tikai par klīniskiem pētījumiem , kur iespējas papildu ienākumiem. Rehabilitācijas iespējas- nulle, ne par naudu, ne bez naudas. Un plātām tik rokas bezspēcībā un sakām, ka mums ir tādi super aparāti un viss ir advancētā līmenī. Nožēlojami un tragiski

  4. Interesanti, kuram pagriezās mēle izteikt frāzi – “nevar bļaustīties ar putām uz lūpām”? Vai korespondentei, vai varbūt kādam VM ierēdnim? Kā vēža slimniece “ar putām uz lūpām” nebļaustos, bet gaidīt uz magnētiskās rezonanses izmeklējumu 3 mēnešus /un citreiz pat ilgāk/ ir psiholoģiski ļoti smagi. Pie tam šajā laikā jau nenotiek nekāda ārstēšana /jo nav izmeklējuma rezultāta/, un vēzis var iet plašumā. Par to jādomā ik dienu, ik stundu, jo vēzis taču nav iesnas… Es jau nemaz nerunāšu par staru un ķīmijterapijas izraisītajām blaknēm. Cilvēks tad jūtas vienkārši briesmīgi – nav ne morālo, ne fizisko spēku, pie tam vēl tā ik mirkļa nelabuma sajūta… Tad ne tikai pabļaut “ar putām uz lūpām” nav spēka, bet pat piecelšanās no gultas liekas milzīgs sasniegums. Kā tik traumējošu ārstēšanu var uzskatīt par normālu?

Draugiem Facebook Twitter Google+