Zaļais patvērums Latvijai 0
Izdevniecība “Divpadsmit” izdevusi M. Pormales sarakstīto grāmatu “Zaļais patvērums”, veltītu Arvīda Kalniņa dzīvei un darbam. Tiem, kas zina profesora ieguldījumu zinātnē, praksē, dabas aizsardzībā, politikā un citās jomās, grāmata šķiet konspektīva, neraugoties uz 382 lappusēm tajā.
Profesors ienāca zinātnē un politikā reizē ar valsts izveidošanos pagājušā gadsimta divdesmito gadu sākumā. Viņš bija zemkopības ministrs 1. Saeimas laikā.
No viņa mācījās un viņš izaudzināja vairākas paaudzes zinātnieku, visaugstākās kvalitātes tehnologu, inženieru, mežsaimnieku. Viņam bija jāstrādā diametrāli pretrunīgās sabiedriskās iekārtās – kapitālismā un sociālismā. Tas radīja profesoram daudz šķēršļu, pat ienaidniekus. Tomēr viņš ar eksperimentiem un skaitļiem pierādīja savu ideju pārākumu. Savus ienaidniekus viņš vienmēr dēvēja ļoti delikāti – “nedraugi”.
Visvairāk pētījumu tika veikti Latvijai visnozīmīgākajās jomās: mežsaimniecībā, kokrūpniecībā, meža un citu dabas produktu racionālā, bezatlikumu izmantošanā. Visas minētās jomas ir aktuālas arī šodien. Arvien vēl neekonomiski, neracionāli izmantojam zaļo zeltu jeb mežu.
Daudz vērības veltīts koksnes žāvēšanai, antiseptizēšanai, kokogļu, darvas, terpentīna un citu no koksnes iegūstamo produktu racionālai ieguvei. Profesora kredo – pētījumam ir jārada jauns produkts.
No koksnes iegūtos produktus tālāk skaldot, radīja koksnes ķīmijas zinātni, kas deva jaunus efektīvus medicīnas preparātus un ieviesa tos plašā ražošanā. Profesors uzsvēra: “Kas domā par koksni kā izejvielu, tam jādomā arī par dzīvi, par koku dziļajām saknēm, kas regulē kūstoša sniega un lietus ūdeņu noteci, par augsnes erozijas novēršanu. Koks ir augs, kas stāv sevišķi tuvu cilvēkam.”
Profesors ir 450 zinātnisku publikāciju, 124 izgudrojumu, 71 patenta, 11 monogrāfiju un apmēram 300 populārzinātnisku publikāciju autors. Viņš tajās pauda savu redzējumu problēmās par mežu, koksni, dabas aizsardzību. Zinātnes attīstībai ir nepieciešams erudīts, ar visplašākajām zināšanām daudzās jomās apveltīts, talantīgs organizators, kas izveido un vada zinātniskās iestādes. Tāds bija profesors.
Pirmskara periodā profesors strādāja Lauksaimniecības akadēmijā, vadot Meža tehnoloģijas katedru. Tūlīt pēc kara (1946) viņš noorganizēja un ilgus gadus vadīja Mežsaimniecības problēmu institūtu. Un tā ar gadiem izveidojās Bioloģijas, Organiskās sintēzes institūti, ZRA “Silava, mežsaimniecības problēmu institūts”, Koksnes ķīmijas institūts, kuru viņš vadīja 30 gadus. Šajās zinātniskajās iestādēs strādāja un tās vadīja profesora skolnieki, pie kuriem pieskaitu arī sevi.
Viņš deva ierosmi, idejas, atbalstīja pētījumus arī medniecības jomā. Profesora divdesmitajos gados izdotās grāmatas “Medniecība” un vēlākajos tās izdevumos paustās atziņas vēl šodien ir ļoti aktuālas.
Kā izcils politiķis, kas domā par sabiedrību, profesors izsaka arī šodien sabiedrībā valdošo aktuālo vēlmi: “Nevar tik demokrātiskā valstī paciest stāvokli, kad par visādiem maziem pārkāpumiem vainīgo soda, bet tos, caur kuru rīcību izšķiests simtiem miljonu rubļu (domāta neatkarīgās Latvijas pirmā nauda) nodokļos savāktās naudas, atstāj viņu goda amatos.” Tieši kā šobrīd! Profesors apglabāts Meža kapos, un veca ozola lapotnes šalkas sargā viņa mieru.
