Mobilā versija
+6.1°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
15. janvāris, 2013
Drukāt

Zāles pret nemirstību


Foto - Karīna MiezājaFoto - Karīna Miezāja

Dzejnieks, kritiķis, dramaturgs, rakstnieks Ronalds Briedis dzimis 1980. gadā Aizkrauklē, uzaudzis Jēkabpilī. Latvijas Kultūras akadēmijā beidzis maģistrantūru kultūras teorijas specialitātē. 2003. gadā pie Latvijas Rakstnieku savienības izveidojis kultūrizglītības programmu iesācējiem autoriem “Literārā akadēmija”.


 

Pirmais dzeju krājums – “Asaru gāze” (2004), otrais – “Karaoke” (2008). Iznākusi luga “Lielās paslēpes” (2004), dzeja iekļauta dažādos krājumos, atdzejota angļu, vācu, ungāru un maķedoniešu valodā. Saņēmis Nacionālā lugu konkursa godalgu (2003), Dzejas balvu un Gada balvu literatūrā par spilgtāko debiju (abas – 2004), O. Vācieša prēmiju (2009).

 

– Nākat no Jēkabpils puses, un šī pilsēta, šķiet, īsti nespēj atrast savu identitāti – ne īsti Latgale, ne Zemgale, ne Vidzeme. Kā jūtat savu identitāti, un vai tai maz ir sakars ar dzimto pusi?

R. Briedis: – Par Jēkabpili ir tāda krustceļu sajūta – taču vietas, kuras īsti nepieder nekur, ir vai nu marginālas, vai arī ar galvaspilsētas iezīmēm, turklāt tas viens otru neizslēdz. Šī izjūta izpaužas arī manā dzejā jau kopš pašiem pirmajiem darbiem. Bet pats sevi vairāk identificēju ar sēlisko – droši vien tādēļ, ka šī identitāte kopumā šķiet aizbīdīta, piemirsta.

– Esat “Literārās akadēmijas” rosinātājs un kūrētājs. Kādas galvenās atziņas šis darbs sniedzis?

– Pirmkārt – pirms sāc strādāt ar autoru, ir gandrīz neiespējami prognozēt, pie kāda rezultāta tas novedīs.

Ir bijis gana daudz gadījumu, kad kādu iesācēju neuzņem semināros, bet viņam ir iespēja saņemt konsultācijas, piedalīties meistardarbnīcās – un gada laikā ar vēlmi, darbu un gatavību ieklausīties tiek panākta neticama izaugsme. Tieši tās reizes, kad bez “Literārās akadēmijas” tas, visdrīzāk, nebūtu noticis, sagādā vislielāko gandarījumu un dod spēku strādāt tālāk.

– Ronalds Briedis pazīstams kā paradoksu un pamelna humora meistars, un arī topošā krājuma nosaukums “Zāles pret nemirstību” velk šajā virzienā. Kādēļ pret nemirstību nepieciešamas zāles?

– Fransuā Rablē reiz definēja cilvēku kā dzīvnieku, kurš smejas. Mani galvenokārt interesē agelasti jeb cilvēki, kas nekad nesmejas. Kad rakstīju savu iepriekšējo krājumu, mēģināju aplūkot mūsdienu kultūras likumsakarības kristīgās ētikas mantojuma kontekstā, izraugoties par prizmu Jāņa Zeltamutes tēzi, ka Bībelē nav nevienas norādes uz to, ka Jēzus būtu smējies. Tagad uzmanības centrā ir aizvien pieaugošā Āzijas kultūras un popkultūras zīmju ienākšana mūsu telpā. Bet Austrumu garīgajās mācībās smieklu praksei ir būtiska nozīme prāta attīrīšanā, un tās meklē ceļu uz atbrīvošanos no Rietumu cilvēka vērtību skalā augstu nonākušās individuālās patības un karmiskajām saitēm ar pasauli.

 

 

No cikla ZILĀS ROZES SALONS

Bimini

 

Put ostās sasvērušies kuģi

Vien laivas doties mēdz vēl zvejā

Vējš savāc biļetes no bruģa

Vīst trompetes un orhidejas

 

Ne tauriņš vairs dej trekna kode

Ap karogu pie rātes mājas

Stāv bronzas tēls uz koka kājas

Acs dobums tukšs tur žurkas lodā

 

No torņa nocelts krusts un zvani

Nav pārvēlēts Dievs vēlēšanās

Lūp plakāti kur bij reiz ciļņi

 

Burkšķ radio griež masas stūri

Līdz pārslēgta uz citiem viļņiem

No horizonta pazūd jūra

 

***

 

Blavatskas kundzes dzīvoklī

Dej šķīvīši pa galdu

Trauc garām spoku vilcieni

Un augšstāvā kāds maldās

 

Sen apklusušais gramofons

Vēl griež uz riņķi plati

Aiz loga lietus gāžas melns

Kā jaunas geišas mati

 

No samta krēsliem lēnām slīd

Trīs paģībušas kņazes

Spīd tumsā zilas rozes zieds

Un nedaudz ož pēc gāzes

 

 

Neona Gaisma

I

Garā baltā limuzīnā

Brauc pa ceļu pasaciņa

 

Brauc un brauc un neapstājas

Nesniedzas līdz bremzēm kājas

 

 

Kad tās priekšā izskriet veicas

Viņai projām jāaizsteidzas

 

Ielas vidū guļ nu lieki

Pelnrušķītes gumijnieki

 

II

Ārstē romantisko splīnu

Doktors Fu Manču no Ķīnas

Svētais Sebastjans vaid cellē

Sadurstīts kā vudū lelle

 

Vampīriem sniegs erekciju

Moderns zārks ar solāriju

Gotu jaunavām to svītās

Krūtīs sirds kā popkorns sitas

 

III

Restorānā gaidot suši

Kamēr opis skaita mušas

Kamēr meita dīc no znota

Spilgti sarkanu Tojotu

Omamma ar irbulīšiem

Ada mazmeitiņai glīšas

Zeķītes kas piestāv tonī

Kimono ar pokemoniem

 

IV

Zilām rozēm pilnas vāzes

Vairumtirdzniecības bāzēs

Kladē pušķotā ar bantēm

Panto Kornēlijas tante

 

***

 

Kā gribas būt par aploksni ar noskūpstītu marku

Kas saldi čaukst zem spilvena no kopmītnēm 
 līdz zārkam

Bet pasniegta ar kukuli es čaukstu dziļi urnā

Starp avīžlapām dzeltenām ar politiķu purniem

Ja bezpajumtnieks izvilks kāds un ieliks vēl to 
 tiesu

No dvēseles kas pēdējā nav pielipusi miesai

Un atdos parkā baložiem lai uznes augstu gaisā

Dievs saņēmis to saplēsīs un sniega vietā kaisīs

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+