Latvija “Zaļajā nedēļā” ir pamanīta, un vasarā varam gaidīt vairāk tūristu (Foto, video) 1
Kā pārpildītā tirgū tauta pūlī lēnām virzās starp letēm 35 zālēs. Berlīnes mese. Mazas maizītes par diviem eiro ar mazu uzdzeramo par vienu… Ja palaimējas un kāds iedod degustēt mazu kubiciņu siera, maizes vai žāvējuma par brīvu, tad jūties kā pārtikas izstādes dalībnieks. Ik pa brīdim kādam no tiem 400 tūkstošiem apmeklētāju jau palaimējas, jo savukārt 1658 izstādes dalībniekiem no 68 valstīm jācenšas, lai viņus pamana, atceras un no viņiem ko nopērk. Tiek piedāvāti ap simt tūkstoš dažādu kulinārijas izstrādājumu. Pārtikas gadatirgus “Zaļā nedēļa” ir vaļā. To ik gadus apmeklē ap 400 tūkstoš apmeklētāju (vakar ar Latvijas produktu grozu apbalvoja jau 100 000. apmeklētāju).
Šogad šī ir lielākā Latvijas pārstāvniecība pārtikas izstādē valsts vēsturē. Šis ir pamanāmākais Latvijas pieteikums Vācijā.
Latvija ir pamanīta
Katru gadu Vācija izstādei izvēlas vienu partnervalsti, kas palīdz izstādes rīkotājai “Messe Berlin” pasākuma organizēšanā. “Zaļās nedēļas” partnervalsts nu ir Latvija par… 100 000 eiro. Tomēr tas garantē, ka izstādes laikā Latvijai pievērsta īpaša uzmanība. Latvijas karoga krāsas bija daudz kur – pie meses, plakātos, caurlaižu kakla lentītēs.
Arī izstādes atklāšanas ceremonija un tās viesu uzcienāšana bija mūsu ziņā. Latvija berlīniešu un pilsētas viesu ausīs un vēl dziļāk ienāca ar jaudīgu Kristīnes Kārkles-Puriņas balsi, Laimas Jansones kokli un “Latvijas Etno Band” (“Auļi”) dūdām un bungām. Tempu uzturēja tautas deju ansamblis “Daiļrade” un negaidīti – pat vokālā grupa “Framest”. “Kad pērn uzstājās igauņi, izklausījās skumji un gaudulīgi,” vēlāk pie vakariņu galda man atzina kāds vācu lauksaimnieks. “Bet jūsējie nu gan ir temperamentīgi,” viņš nogrozīja galvu. Ar lepnumu un spēku Latvija sevi pieteica Berlīnē.
Izrādās, ka 80. “Zaļā nedēļa” ir pirmā, ko atklājis partnervalsts prezidents. Kad atklāšanas vadītājs Gundars Āboliņš pieteica mūsu Valsts prezidentu, lielākā daļa zālē sēdošo ķēra pēc austiņām, bet pēc brīža izbrīnīti nolika tās atpakaļ. Andris Bērziņš sev raksturīgi mierīgi un šoreiz bez pārteikšanās vāciski norunāja itin labi (tā man apliecināja valodas pratēji). Viņš stāstīja, cik mēs zaļi un bioloģiski dzīvojam un aicināja to novērtēt, braucot ciemos un baudot Latvijas produktus. Pēc atklāšanas ceremonijas 3500 lūgtos viesus paēdināja “Lido”. “Visgaršīgākais cienasts pēdējo gadu laikā, ko atceramies,” novērtēja vācieši un Berlīnes viesi. Un kas bija vismulsinošākais – kad viesi ap vienpadsmitiem sāka izklīst, galdi izskatījās kā neskarti. Latvija ir pamanīta.
Arī Latvijas lauku sēta izstāžu zālē nr. 8.2 (to baltieši dalīja ar skandināviem) ir iespaidīgākā. Manuprāt, ne tik daudz atvērtās sētas koncepcija, kā ozols centrā un guļbaļķu tornis otrā galā bija valsts pamanāmākā atšķirības zīme. Un vēl – nerentablie (komercijai neatvēlētie) kvadrātmetri, kādu citur izstādē bija ļoti maz. Garāmgājēji labprāt apsēdās uz soliņa mājas priekšā un vēroja apkārt notiekošo, bērni “Latvijas valsts mežu” stendā varēja uzspēlēt novusu, pabraukāt ar skrejriteni vai likt klucīšus. “Jā, te ir pārstāvēta valsts, nevis firmas,” daudzi nosprieda. Tēla veidošanā piepalīdzēja “Air Baltic” ar šautriņu mešanu lidojumu galamērķī, “Latvijas Pasts” ar iespēju nosūtīt atklātnīti ar “Zilās govs” pastmarku un Latvijas Banka ar jubilejas monētu stendu.
Jauninājumi nespēj lauzt tradīcijas
Pienāk berlīnieši pie Svētes maizes – pagaršo rupjmaizi, pagaršo saldskābo. Nopērk pelēko. Valdis Vēveris no Mežotnes pagasta “Viršu” saimniecības piedāvā pagaršot maizes kumosiņu ar kaņepju sviestu. Garāmgājēji nepērk ne kaņepju eļļu, ne kaņepju staku. “Vācieši ir ļoti konservatīvi,” novērojusi viņu pazinēja Ginta Petra, Vācijas–Baltijas Tirdzniecības kameras pārstāvniecības Latvijā vadītāja (atceros, kādreiz viņa pārstāvēja Latviju Vācijā).
Ar to rēķinās vai visu valstu pārdevēji. Stendos parasti piedāvā tādu vai citādu Würstchen (desiņu) vai Schinken (šķiņķi) par diviem eiro un Bier (alu) vai Schnaps (šņabi) par eiro. Un lielākajai daļai ar to pietiek. Ja nu vēl pakļauj sevi eksperimentam ar kādu kadiķu šņabi vai mango alu un desiņu ar tādām vai citādām sēklām. Kaņepju sviestu negrib. “Kaņepju alu ar ingveru labprāt mēģina un arī pērk,” pie letes novērojis SIA “Ilgezeem” mārketinga vadītājs Rihards Jablokovs, kura “Tanheiser” alus šķirnes un etiķetes vāciskotas, cik vien iespējams. Tikai tā var cerēt pārdot arī medalu un dzērveņu alu.
Ir arī garšas mednieki. Leldi Sotnieci pie “Skrīveru mājas saldējuma” saldētavas uzmeklēja tā vācu ģimene, kura vasarā dzīvoja pie radinieka lauksaimnieka Skrīveros un bieži gāja pēc saldējuma. Tagad priecīgi, ka atkal var izgaršot ķirbju vai alus saldējumu, kāda nekur citur nav. Izstāde ir iespēja iepatikties.
Jāņa Vainovska medus ar ogām vien ir apbrīnas vērts. Lai cik dažādu ziedu garšu un piedevu medus bija visas pasaules dravniekiem, neviens nav spējis piedāvāt ko līdzīgu – ar upenēm, dzērvenēm, smiltsērkšķiem. “Šo recepti esmu noskatījis no bitēm – kā tās ūdeni izspiež no ziedputekšņiem un ogām. Svaigas ogas iemaisu medū. Ja to dara vēlāk, tad ir rozīnes medū – ogas vairs nešķīst,” atklāj bitenieks.
Savukārt “Lido” jauno produktu attīstības direktors Edgars Ozols Latvijas prezentācijās mazos spainīšos pasniedza krāsainas plānas šķēlītes, kas izskatās kā kaltētu rožu ziedlapiņas. Dārzeņu (biešu, kāļu, patisonu) čipsi – bez garšvielām, bez sāls. Kraukšķīgi, viegli sabirst uzkodienā. Garšīgi. “Vēl mums dārzeņu čipsu pārdošanā nav, šī ir izmēģinājumu partija, un te pārbaudām, kā pieņem,” atklāj Edgars, kurš tikai šajā izstādē uzvilcis šefpavāra cepuri. Vēlāk Vācijas bioloģisko produktu paviljonā pagaršoju ābolu čipsus. Nu – tādi, kā mūsu žāvētās ābolu šķēlītes, varbūt mazliet kraukšķīgāki. Salīdzinājumā ar tiem “Lido” gatavotie ir inovācija!
Burziņš, nevis līgumu slēgšana
Zivju sētā sestdien satiku AS “Kaija” valdes priekšsēdētāju Aldi Biti, kurš uz vienu dienu bija ieskrējis no sarunām par izkonkurētās vācu rūpnīcas pirkšanas pa ceļam uz Skotiju, kur paredzējis iepirkt zivis.
“Pēdējos sešus septiņus gadus mēs, zivrūpnieki, gadā kopīgi piedalāmies sešās septiņās izstādēs. Tā kā no pārtikas nozares mēs to vissaskaņotāk un aktīvāk darām, tad mēs arī visvairāk esam arī šajos Rietumu tirgos. Mans uzņēmums “Kaija” 45% produkcijas realizē vecajā Eiropā – Skandināvijā, Lielbritānijā un tagad arī Vācijā. Arī “Unda” un “Banga” ir Vācijā,” stāsta zivrūpnieks.
“Mūsu mērķis ir šogad ieiet Vācijas lielveikalu tīklā, kur pārdotu skumbriju tomātu mērcē, kūpināto siļķu fileju un šprotes. Rietumos piespiest ēst kaut ko citu, nekā viņi pieraduši, ir praktiski neiespējami. Var izkonkurēt vietējos ražojumus, pieskaņojot gan garšas īpašības, gan iepakojumu un nosaukumu. Nebaidoties ražot lielveikalu zīmoliem. Vācieši līdz šim ēduši “Ķīles šprotes” un mums ir iespēja izkonkurēt šīs rūpnīcas ražojumus. Izskatās, ka šogad tiksim pie pirmā šprotu līguma. Trīs četri gadi paiet, kamēr tiek līdz tam. “Zaļā nedēļa” vairāk ir burziņš, nevis izstāde, kurā vari meklēt klientus. Kontraktu veidošanai jēga ir braukt uz “Anuga” Ķelnē un “SIAL” Parīzē. Šis ir tēla veidošanas pasākums,” pārliecinājies Aldis Bite.
Zivju sēta bija lieliski pašorganizējusies, dodot degustēt un stāstot par šprotēm (pirmajā dienā izpārdeva visas mencu aknas). “Pļavā” ar saviem daudzajiem produktiem tirgotāji acīmredzami nespēja tikt galā. Dzirdēju vairāku uzņēmēju sarūgtinājumu, ka pārdevēji neprot viņu preci pasniegt (un ne bez pamata, jo šis tas palika neizsaiņots).
Vairāki izstāžu pazinēji norādīja – nebrauciet te pēc peļņas, labi ja ceļa naudu atgūsit. Par partnervalsts ieguvumiem vaicāju Rometam Sormusam, Igaunijas Lauksaimniecības un tirdzniecības kameras izpilddirektoram, kurš saimniekoja pa Igaunijas stendu un bija galvenais arī pērn, kad partnervalsts bija Igaunija. “Šeit nāk gala patērētāji. Galvenais rezultāts atspoguļojas tūrismā. Pagājušajā gadā Igaunijā pieauga tūristu skaits. Domāju, ka jūs šogad varat gaidīt to pašu. Un arī mēs, jo vāciešiem mēs esam Baltijas valstis. Tāpēc svarīgākais radīt labu priekšstatu par pārtikas produktiem, nevis gūt labus pārdošanas rezultātus,” uzskata Sormuss.
Netieši to apstiprina vācu pāris, kas bija paņēmis “Lido” desiņas ar ceptiem kartupeļiem, – uzņēmējs Horsts un viņa sieva Kristīna no Kohbuhas. Vietējā avīzē izlasījuši par “Zaļo nedēļu” un par Latviju kā partnervalsti, tāpēc speciāli nākuši apskatīties. “Mani piesaistīja informācija par valsti, meklējam atvaļinājuma iespējas,” pie alus kausa stāsta Horsts. “Pagājušo vasaru ar velosipēdiem braucām pa Poliju. Ļoti patika. Lūkojamies nākamvasar, kur doties tālāk,” atklāj Kristīna.
Zaļi dzīvojam… vāciešu priekšstatos. Labi, ja izstādei tādus ir izdevies radīt.
Politika aizkulisēs
“Zaļā nedēļa”, kas kādreiz sākās kā Vācijas lauksaimnieku ikgadējais saiets, ir politiski svarīgākais lauksaimniecības politikas veidotāju saiets. Tajā šogad piedalās 68 valstu lauksaimniecības ministri un tikpat augstāko ierēdņu, dažādu lauksaimniecības dienestu vadītāji. Vācu laikraksts “Der Tagesspiegel” sestdienas numurā rakstu par “Zaļo nedēļu” iesāka ar vārdiem: “Latvija stipra. Krievija švakāka. “Zaļā nedēļa” ir politisko tendenču spogulis.”
Vācijas lauksaimnieki skaļi pacēla balsis pret birokrātiju un pieprasīja Eiropas lauksaimniecības komisāram Filam Hoganam jau līdz februāra beigām nākt klajā ar konkrētiem priekšlikumiem, lai Latvijas ES prezidentūras laikā tos var pieņemt. Komisārs apsolīja, ka neupurēs augstos ES pārtikas standartus, lai tikai noslēgtu brīvās tirdzniecības līgumu ar ASV. Viņam, Vācijas pārtikas un lauksaimniecības ministram Kristianam Šmitam, arī mūsu Jānim Dūklavam daudz taujāja par embargo pārtikas produktiem, par tirdzniecības līgumu ar ASV un Kanādu. Komisārs aicināja raudzīties uz Koreju, Japānu un Ķīnu, bet abi lauksaimniecības ministri aicināja Krieviju sākt atcelt aizliegumus pārtikas produktiem. Daudz tika spriests par bioloģiskās lauksaimniecības regulējumu.
