Foto – AFP/LETA

“Zaļie”: mežacūku ir par daudz, tās apdraud putnus 14

Biologs Vilnis Skuja: “Medības šādās teritorijās (īpaši aizsargājamās dabas teritorijas. – Red. piezīme) ir attaisnojamas tikai tad, kad tām ir nopietns, zinātnisks pamatojums.” Kā vienu no pamatojumiem V. Skuja min pastiprinātus slimību draudus.

Reklāma
Reklāma
Veselam
7 produkti, kas visiem šķiet veselīgi, taču patiesībā tādi nav 16
“Pasažieriem bez sejas maskas var tikt atteikta iekāpšana transportlīdzeklī!” Paziņojums autobusa salonā samulsina braucēju 55
Kokteilis
TESTS. Jūsu īkšķu novietojums, sakrustojot pirkstus, atklāj daudz par jūsu personību
Lasīt citas ziņas

Pēc tam kad steidzamā kārtā Saeima apstiprināja grozījumus Medību likuma Pārejas noteikumos, kas paredz iespēju atļaut mežacūku medības visā valsts teritorijā līdz 2020. gada 31. martam, dabas draugi jeb tautā sauktie zaļie sacēla milžu ažiotāžu, sak, mežacūku medību dēļ tagad Latvijā izzudīs melnais stārķis, tiek apdraudēts ērglis. Minētie grozījumi tika ieviesti, lai efektīvāk varētu cīnīties ar Āfrikas cūku mēra (ĀCM) draudiem, mednieki šos grozījumus lielākoties negaidīja ar atplestām rokām, tomēr šie grozījumi ievērojami atvieglo mednieku uzdevumu samazināt mežacūku populāciju ar mērķi maksimāli apturēt ĀCM izplatību.

Dace Kalniņa, kustības Par bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu atbalstītāja, savā rakstā “Nav saprotams, kāpēc nav oficiāli izziņota ārkārtas situācija valstī”*, protestējot pret jaunpieņemtajiem grozījumiem, uzdod šādu jautājumu: “Ar kādām tiesībām par aizsargājamām dabas teritorijām, liegumiem, kuru aizsardzība ir nostiprināta ar Eiropas konvencijām un direktīvām, vai par personu privātīpašumiem ar individuāliem dabas aizsardzības vai apsaimniekošanas plāniem, ir tiesīgas lemt Latvijas Cūku audzētāju asociācija, PVD, meža dienests vai kādas mednieku organizācijas?!” Raksta autore arī min, ka mednieki putnu ligzdošanas laikā tagad dabas aizsargājamās teritorijās izbraukās parkus, piekrastes kāpu zonas, traucēs putnus ligzdošanas laikā, tramdīs mikroliegumus, kā arī mežu biotopus.

CITI ŠOBRĪD LASA

Vienlaikus Ilzes Pētersones rakstā “No medībām pasargāti tikai kapi un pilsētas”** tiek paustas Dabas aizsardzības pārvaldes pārstāves D. Sāmītes bažas, ka īpaši aizsargājamās dabas teritorijās, rīkojot mežacūku medības un iztraucējot ligzdošanas laikā klinšu vai jūras ērgli, melno stārķi un citus putnu pasaules retumus, varam tos zaudēt.

Līdz šim rūpīgi sekojot līdzi notikumu attīstībai, bija radies iespaids, ka dabas draugi mežacūkas uzskata par vienu no lielākajiem kaitniekiem. Tām piedēvē dažādus netikumus, un mežacūku kaitīgā ietekme ir minēta daudzos dabas aizsardzības plānos, kas regulē dabas teritoriju apsaimniekošanu.

Piemēram, dabas lieguma Druviņu tīrelis dabas aizsardzības plānā, kas ir spēkā no šī gada, norādīts, ka mežacūku palielināts blīvums pavasarī ir nevēlams uz zemes ligzdojošajiem putniem – ligzdas, kas atrodas uz zemes, tiek izpostītas, īpašs traucējums tas ir mednim ligzdošanas laikā. Mežacūka ar labu vārdu netiek pieminēta arī Moricsalas dabas rezervāta dabas aizsardzības plānā, norādot, ka potenciāli mežacūku klātbūtne var radīt bojājumus zemsedzei un lielām trūdošām kritalām. Interesanti, ka iepriekš minētajā Ilzes Pētersones rakstā Moricsala tiek minēta kā viena no platībām, kur mežacūku medībām nevajadzētu notikt. Rukši nav vēlami arī Raķupes ielejas dabas liegumā, kura aizsardzības plānā norādīts: “Turpmāk mežacūku un staltbriežu koncentrēšanās var apdraudēt medņu riestus.” Interesanti, ka šajā pašā aizsardzības plānā par vienu no traucējumiem ligzdošanas laikā ir nosaukti ogotāji. Arī Teiču rezervātā par lielu traucējumu ligzdošanas laikā tiek minēti tieši ogotāji. Teiču rezervāta aizsardzības plānā tiek norādīts, ka mežacūku skaits rezervāta teritorijā tiek regulēts, lai novērstu kaitējumu piegulošajām lauksaimniecības teritorijām un pasargātu uz zemes ligzdojošo vistveidīgo putnu ligzdas no izpostīšanas.

Reklāma
Reklāma

Ilzes Pētersones rakstā tiek minēts Slīteres Nacionālais parks, kur mežacūku medības varētu radīt lielus draudus. Interesanti, ka parka dabas aizsardzības plānā uzsvērts: “Mežacūku skaits gadu no gada parka teritorijā pieaug. Kopš 2006. gada pastāv vienošanās ar medību kolektīvu, ka jānomedī 90% no noteiktā nomedīšanas limita, lai samazinātu dzīvnieku skaitu un nepieļautu tā palielināšanos. Mežacūkas iet baroties parkam piegulošajās teritorijās, bet atpūtu tās rod rezervāta režīma zonā.”

Izdevuma Vides Vēstis galvenā redaktore Anitra Tooma ne reizi vien savā Twitter kontā ir paudusi viedokli, ka mežacūku ir par daudz: “LV nevajag tik daudz cūku! Mežs nav mednieku lopu kūts!” Viņa savā 2013. gada 4. septembra tvītā norāda: “Man mežacūkas visu pagalmu un pļavu izrakņāja, savairotas bezjēgā.” Savukārt ornitologs Māris Strazds, kurš Latvijas Ornitoloģijas biedrības (LOB) vārdā pagājušajā gadā sāka mežirbes aizsardzības plāna izstrādi, kā vienu no lielākajiem šī putna ienaidniekiem nosauca tieši mežacūku, mednieku pārstāvjiem asi pieprasot informāciju par to, kāda ir un būs (oficiālā un neoficiālā) medību politika Latvijā attiecībā uz mežacūku, īpašu uzmanību pievēršot mednieku ievērotajam principam nemedīt sivēnmātes. Māris Strazds līdzās mežacūkai pie mežirbes ienaidniekiem pieskaitīja arī caunas, lapsas, jenotsuņus un āpšus, visas tās sugas, ko regulē mednieki, jautājot: kādas ir perspektīvas (un metodes) sugai nozīmīgo plēsēju skaita būtiskai samazināšanai?

Varētu domāt, ka šoreiz dabas aizstāvjiem ar ovācijām vajadzētu sagaidīt grozījumus, kas mudina medniekus pastiprināti izmedīt mežacūkas, piedevām vēl tādēļ, ka līdz februāra beigām medniekiem no EK līdzekļiem tiek izmaksāti 100 eiro par sievišķās kārtas mežacūkas nomedīšanu. Tas, ka zaļajiem nevajadzētu iebilst pret īslaicīgo atļauju visā valsts teritorijā medīt mežacūkas, liecina kaut vai 2011. gadā jau minētajās Vides Vēstīs biologa Viļņa Skujas teiktais: “Dzīvnieku šaušana izklaides nolūkos ir netikumiska, bet vēl netikumiskāka ir dzīvnieku šaušana tikai prieka pēc ĪADT (īpaši aizsargājamās dabas teritorijās). Šeit medīšanu varētu attaisnot tikai tad, ja medības ir piepalīdzēšana dabiskajiem procesiem, un tikai tad, kad daba pati saviem spēkiem netiek galā. Kad dzīvnieki, pārmērīgi savairojoties, izjauc ekosistēmas bioloģisko līdzsvaru: degradē vidi, izraisa pastiprinātus slimību draudus, apdraud citu dzīvnieku sugu eksistenci, apdraud cilvēkus, nodara ievērojamus postījumus tautsaimniecībai utt. Citiem vārdiem sakot, medības šādās teritorijās ir attaisnojamas tikai tad, kad tām ir nopietns, zinātnisks pamatojums.”*** Jāpiebilst vēl, ka LOB valdes priekšsēdētājs Viesturs Ķerus ļoti bieži publicējas izdevumā Vides Vēstis un ir viens no tiem, kas pauduši sašutumu par grozījumiem Medību likumā, uztraucoties par melnā stārķa likteni.

Pašlaik Latvijā esošā situācija pilnībā atbilst Viļņa Skujas norādītajiem kritērijiem, proti, ir slimības draudi, ir liels mežacūku skaits, tas jāsamazina, medības dabas liegumos un arī privātajos zemju īpašumos tiek atļautas tādēļ, ka ĀCM var nodarīt ievērojamus postījumus tautsaimniecībai. Proti, grozījumi tika ieviesti, domājot par sabiedrības interesēm ilgtermiņā, turklāt grozījumi ieviesti uz laiku.

Tādēļ pamatots rodas jautājums: kādēļ tādas pretrunas tajā, ko pauž zaļie? Vai iesaistītās puses skandina tikai to, kas tajā brīdī izdevīgs, proti, runājot par lielo mežacūku skaitu un to negatīvo ietekmi, viņi vēlas parādīt mednieku nekompetenci? Varbūt tāda vienkārši ir šīs grupas nostāja pret medībām kopumā, proti, mednieks vienmēr ir un būs ienaidnieks, lai arī ko tas darītu, un šis vienkārši ir principa jautājums – nekad nepiekrist tam, ko medniecība uzskata par labu esam?

Kad tiešām ir iespēja un vajadzība mežacūku skaitu ierobežot, kāpēc zaļie tik asi nostājas pret mežacūku medībām? Godīgi sakot, ir grūti rast atbildes uz šiem jautājumiem, jo, šķiet, arī starp dabas sargiem nevalda viedokļu vienotība.

Un vēl viens būtisks jautājums. Kāpēc neviens neuztraucas par to, ka tagad lielākas briesmas draud tieši mežacūkai, pat lielākas, nekā melnajam stārķim? Kāpēc starp dzīvnieku un putnu aizstāvjiem valda tāda diskriminācija pret meža ruksi, kuru tagad ne tikai apdraud nāvējošs vīruss, bet arī tiek īstenota šo dzīvnieku likvidācijas programma? Piedevām vēl, mežacūkai ir ļoti liela saimnieciska nozīme.
Vai tiešām mēs dzīvniekus vērtējam pēc tā – smuks vai nesmuks, Eiropa pieprasa aizstāvēt vai nepieprasa aizstāvēt?

*Ar visu rakstu var iepazīties šeit:
http://ziemellatvija.diena.lv/lietotaju-raksti/nav-saprotams-kapec-nav-oficiali-izzinota-arkartas-situacija-valsti-111784

** http://www.la.lv/no-medibam-pasargati-tikai-kapi-un-pilsetas/2/

*** http://www.videsvestis.lv/content.asp?ID=137&what=26