Lazdiņš: Zaļināšana – dārga, grūti izpildāma un apšaubāma 2
Autors: Juris Lazdiņš, biedrības ”Zemnieku saeima” priekšsēdētājs
Ražojošiem lauksaimniekiem drīzumā jāievieš jaunas prasības atbalsta maksājumu saņemšanai. Šķiet, ļoti nopietni turpmākajos gados būs jārēķina gandrīz katram lauksaimniekam, ko, kur un cik daudz sēt vai nesēt!
Sākot ar nākamo gadu, lauksaimniekiem tas atbalsts, ko līdz šim saņēma kā Vienoto platību maksājumu, nu sastāvēs no divām daļām: Vienotā platību maksājuma (aptuveni 70% no pakāpeniski pa gadiem pieaugošās kopsummas) un zaļināšanas maksājuma (aptuveni 30% no maksājuma). Savukārt, lai saņemtu zaļināšanas maksājuma daļu, būs jāpilda jaunas prasības.
Eiropas gaiteņos ir pieņemts lēmums, ka, sākot ar 2015. gadu, zaļināšanas prasības būs obligātas, nebūs iespējams atteikties no 30% tiešajiem maksājumiem un prasības neieviest. Pretējā gadījumā, ja prasības netiks izpildītas, ir gaidāmas soda sankcijas, kas pārsniegs pat zaļināšanas maksājuma apmēru saimniecībā.
Lauksaimniekiem, kuri vēlēsies saņemt maksājumus, no 2015. gada visos savos atbalsta tiesīgajos hektāros būs jāveic audzēto kultūraugu dažādošana, proti, ja saimniecībā būs 10 – 30 ha aramzemes, būs jāaudzē vismaz divi kultūraugi, bet, ja vairāk, tad būs jāaudzē vismaz trīs kultūraugi. Papildus tam, ja saimniecībā aramzeme pārsniegs 15 ha, 5% no saimniecības aramzemes būs jāizveido vai jāuztur ekoloģiski nozīmīgas platības pēc izvēles: papuves, proteīnaugi, zālāju joslas gar ūdensobjektiem vai citi. Uzskatu, ka jaunās Eiropas Komisijas prasības par zaļināšanu nav ražotājiem draudzīgas un arī videi tās nav labvēlīgas.
Protams, rodas jautājums, kādēļ ir šādas prasības, kāds mums kopumā labums no šādu prasību ieviešanas? Atbildēšu – mums, kā vienas no zaļākajām valstīm Eiropā, lauksaimniekiem labuma no šīm jaunajām prasībām nebūs teju nekāda. Toties ES šādi, šķiet, mēģina mazināt veco dalībvalstu intensīvās lauksaimniecības sekas uz vidi un arī ierobežo kopējo ES saražotās produkcijas apjomu un tādējādi citu valstu neapmierinātību ar ievērojamo ES eksporta apjomu.
Citādi ir ar bioloģiskajām saimniecībām, arī tādām, kas ir pārejas periodā – zaļināšanas nosacījumi tām nebūs jāpilda un zaļināšanas maksājumu tām piešķirs automātiski. Līdzīgi paveicies tām saimniecībām, kas atrodas pagastos, kuru teritorijās ar dabas ierobežojumiem vai pagastu klāj meži vairāk nekā 50%. Šādi Latvijā ir 108 pagasti, kuru saimniecībām nebūs jānodrošina ekoloģiskas nozīmes platību prasība.
Ja divu vai trīs kultūraugu audzēšana var šķist dārgi izpildāma, bet saprotama, to sarežģītāku padara nosacījumi, ka divu kultūru audzēšanas gadījumā galvenā kultūra nedrīkstēs pārsniegt 75%. Savukārt, ja būs jāaudzē vismaz trīs kultūras, galvenā kultūra nedrīkstēs pārsniegt 75%, bet divas galvenās kultūras kopā nedrīkstēs pārsniegt 95%. Atgādinu, ka, piemēram, ziemas un vasaras kvieši tiks uzskatīti par divu veidu kultūrām.
Ekoloģiski nozīmīgu platību izveidošanas nosacījumi gan, iespējams, izveidoti kā sveiciens matemātikas skolotājiem ar aicinājumu atsvaidzināt aritmētikas zināšanas. Saraksts, kā izveidot 5% ekoloģiskās nozīmes platības savā saimniecībā, ir gana garš. To sarežģītāku padara fakts, ka katram platību veidam ir pārrēķinu koeficients prasību izpildes aprēķinam.
Bonusā šim visam nāk klāt ilggadīgo zālāju saglabāšanas nosacījums, proti, ilggadīgo zālāju platības valsts līmenī nedrīkstēs samazināties vairāk nekā par 5%, salīdzinot ar 2012. un 2015. gadu. Ja tā notiks, tad lauksaimniekam būs pienākums pārveidotās platības pārvērst atkal par ilggadīgiem zālājiem.
Kā zaļināšanas nosacījumi izpaudīsies praksē? Piemēram, saimniecībai ar 32 ha, kura līdz šim ir audzējusi vienu vai divus kultūraugus un ievērojusi normālu augu maiņu, no nākamā gada būs jāaudzē trīs kultūraugi un 5% no platības vai 1,6 ha būs jābūt ekoloģiskas nozīmes platībai, piemēram, jāatstāj papuvē vai jānodrošina neapstrādāta laukmala. Mums Latvijā šādu mazu saimniecību ir ļoti daudz un tieši tām jaunās prasības ieviest būs vissmagāk. Šādām saimniecībām zaļināšanas pasākums izmaksās ļoti dārgi tieši trīs kultūraugu ražošanas izmaksu dēļ.
Šobrīd situāciju mēs mainīt nevaram, tādēļ tagad mūsu galvenais mērķis ir sagatavot ražojošos lauksaimniekus jaunajām prasībām. Lauksaimniekam būs jārēķina ne tikai tas, kā nodrošināt kultūraugu dažādošanu, bet arī tas, kuras divas vai trīs kultūras būs visizdevīgākās vairāku kultūraugu audzēšanas gadījumā. Tāpat lauksaimniekiem būs jāsaprot, kur saražoto produkciju realizēt. Katram savas saimniecības apstākļos būs jāizkalkulē, kurš no ekoloģiskās nozīmes pasākumiem tam izrādīsies visvairāk ieviešamais un ekonomiski izdevīgākais. Man ir aizdomas, ka šo kalkulāciju rezultātā var nopietni mainīties Latvijas lauksaimniecības sektors kopumā, un ne jau palielinot lauksaimniecības sektora ilgtspēju. ES Kopējās lauksaimniecības reformas rezultātā mēs būsim kļuvuši vienlīdzīgāki ar vecajām dalībvalstīm saņemtā atbalsta ziņā, taču kopā ar citām ES dalībvalstīm maksāsim par to ar savas ražošanas efektivitāti, pildot prasības, no kurām ieguvums videi būs ļoti apšaubāms.
