Mobilā versija
+1.8°C
Johanna, Hanna, Jana
Piektdiena, 15. decembris, 2017
17. septembris, 2017
Drukāt

Prieka gēns. Mākslinieki Zariņi par paralēlēm, ainavu un spēju pamanīt skaisto (2)

Foto - Anda KrauzeFoto - Anda Krauze

Vija un Kaspars Zariņi

Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zālē “Arsenāls” līdz 29. oktobrim aplūkojamas divas personālizstādes – Vijas Zariņas un Kaspara Zariņa projekts “Paralēli”. Kasparu un Viju vieno ne tikai māksla un ģimenes dzīve, bet arī spēja priecāties un pamanīt skaisto.

Abi mākslinieki savās izstādēs piedāvā pavisam jaunus, jaudīgus, izvērstus lielformāta darbus. Vija meklē Latvijas ainavas kodu, savukārt Kaspars, līdzīgi kā Pikaso, kurš astoņas reizes mainīja rokrakstu, paliekot uzticīgs pats sev, šoreiz audekla vietā izmanto 1,8 milimetru biezu saplāksni, bet otas vietā – leņķa slīpmašīnu.

Jūsu abu personālizstāžu nosaukumā “Paralēli” nolasāms, ka dzīve abiem rit kopā, māksla top blakus vai varbūt paralēļu zemtekstā vēl kas?

Vija Zariņa: “Paralēli” nozīmē arī to, ka radoša cilvēka dzīve nav atdalāma no viņa darba. Radošs cilvēks uz dzīvi un procesiem visā pasaulē vienmēr skatās radošām un redzīgām acīm. Ja esi savā profesijā ar sirdi, dvēseli, prātu un talantu, no tā nevar tikt vaļā 24 stundas diennaktī.

Kaspars Zariņš: Kopā dzīvojot 33 gadus, apmainoties ar domām par redzēto un iecerēto, mākslu, literatūru, mūziku, arī veidojas paralēles.

Runājot tieši par šo izstādi, pirms trim gadiem pieteicāmies konkursā par telpām “Arsenālā” un vinnējām to, apsteidzot diezgan daudz citu projektu. “Arsenālā” redzamie darbi tapuši tieši šai izstādei pusotra gada laikā. Un paralēli izstādei, pateicoties mecenātu Jāņa un Dinas Zuzānu atbalstam, izdevniecība “Neputns” laidusi klajā atsevišķu izdevumu mums katram ar daiļrades apkopojumu ar apmēram trīssimt gleznu reprodukcijām, no pirmsākumiem 1986. gadā līdz mūsdienām.

Kaut arī caurvijošais motīvs ir “paralēli”, tehnika un idejas jūsu abu izstādē krietni atšķiras.

Kaspars: Jā, Vija glezno eļļā uz audekla, bet es savu ideju esmu īstenojis glezniecības un ciļņa apvienojumā finierī jeb saplāksnī. Paldies “Latvijas finierim”, kas mani paņēma savā paspārnē, iedodot gan telpu, gan materiālu. Jāteic, pirmajā mirklī, ieraugot lielās un putekļainās finiera plāksnes, jutos ne visai omulīgi…

Darbi ir meditatīvi, lēnām, nesteidzīgi aplūkojami, jo arī izmēri pamatīgi – 4 x 4 metri sešiem pēdējiem darbiem, bet otriem sešiem, kas 2015. gadā bija eksponēti Rotko mākslas centrā Daugavpilī, – divi metri augstumā un 2,40 platumā. Centos atklāt savas domas par mūsu laikmetu. Jo uzskatu – mākslinieks ir laikmetīgs tad, ja viņš spēj fiksēt laika daļiņu un ielikt to savos darbos. Tāpēc jau arī darbu nosaukumi daudz ko izsaka. Pirmais radās nosaukums pēdējam darbam – “I cloud”. Pastāv uzskats, ka informācija glabājas nevis mūsu smadzenēs, bet kaut kur ārpusē, mākonī, “I cloud”… Ne velti daudzi radoši gari teikuši – kad ideja iešaujas galvā, tev nonākot tiešā saskarsmē ar augstāko enerģiju, šis mirklis ir pavisam īss. Laika jeb laikmetīgā saplūsme ar mūžīgo telpu ir pamatā darbam “Mūžīgā telpā”. Te rodas radošā dzirksts, enerģija, informācija, kas ir gleznas sastāvdaļa. Bez tā uz audekla neradīsies māksla, būs māldera krāsu triepieni.

Ne viens vien jūsu kolēģis apgalvojis, ka mākslas darba nosaukumam nav nekādas nozīmes, gleznām varot likt apakšā arī tikai cipariņus.

Ja ir runa par konceptuālo mākslu. Es neesmu konceptuāls mākslinieks, bet tas nenozīmē, ka man nav sava koncepta. Bet bieži vien tā dēvētā konceptuālā māksla ir zināms aizsegs nevarībai.

Vija: Un acīmredzamu nevarību apkārtējie bieži vien atbalsta dažādu savu interešu vārdā. Kritiķi apraksta to, kā konkrētajā darbā nemaz nav. Un grib arī skatītāju piespiest ieraudzīt to, kā patiesībā tā dēvētajā mākslas darbā nav.

Kaspars: Neuzskatu, ka skatītājam būtu kaut kā īpaši jāgatavojas izstādes apmeklējumam, jāizlasa tekstu sējumi, jāuzliek speciālas brilles un jāuzvelk, piemēram, gāzmaska, lai saprastu mākslas darbu. Laba māksla runā pati par sevi. To var saprast pat akls cilvēks, jo enerģiju jūt arī neredzīgais.

Kādā teātra izrādē mani savaldzināja starmeša raidīts vēsi rozā jeb purpursarkans tonis. Šai krāsai ir arī savs nosaukums – madženta. Glezna ar šādu nosaukumu veidota tikai šīs krāsas un finiera saspēlē. Bet, skatoties uz to, rodas teju varavīksnes iespaids. Jo ir no svara, cik slāņos, kā un cik biezi vai plāni krāsa uzlikta. Savukārt “Prieka gēns” veidots dzeltenā, bet saspēlē ar finieri radies violets tonis. Nezinu, vai zinātnieki ir atklājuši prieka gēnu, bet domāju, prieks un izmisums ir divas lietas, kas cilvēku dzen un liek viņam radīt. “Domas šķērsgriezumu” varētu arī attiecināt uz visu manu izstādes daļu. Jo – kas ir māksla? Tā ir mākslinieka spēja radīt neizdzēšamu iespaidu smadzenēs, līdzīgi kā pēdas tikko kritušā sniegā. Visi mākslinieki cer, ka viņu veikums ir kaut kas īpašs, paliekošs, citādi neko nevarētu radīt. Protams, arī šaubām jābūt, nedrīkst domāt, ka bez tevis visa pasaule aizies bojā, kaut gan dažkārt jādomā arī tā… Bet, kad esi nobriedis mākslas darba idejai, pārliecībai jābūt par tūkstoš procentiem, pretējā gadījumā nevari cīnīties ar laiku. Bet tieši laiks tev jāuzvar.

Kā jums radās ideja audekla vietā izmantot finiera saplāksni?

Mājās, remontdarbu laikā. Slīpējot priežu dēļu grīdu, zaru vietas izskatās kā savdabīgs līkloču raksts. Un saplāksnis jeb finieris jau arī nav nekas cits kā perpendikulāri liktas sašķēlētas koka kārtas ar šajā gadījumā sarkanu līmi starp tām. Slīpējot finieri ar leņķa slīpmašīnu, katrs solis ir atklājums, jo tu līdz galam nezini, kāds raksts pēkšņi pavērsies. Tā ir tāda nejaušības savaldīšana. Jo dziļāk finierī ej, jo savdabīgāk un dažādāk tas atklājas. Dažos darbos izmantoju visu dziļuma maksimumu, nonākot līdz pēdējai kārtai, un vienā pat izurbos cauri. Strādāju darba drēbēs ar gāzmasku uz sejas, citādi putekļus sarītos ne pa jokam.

Vija: Izstādes veidošanas process ir uzfilmēts, un “Arsenālā” var redzēt, kā Kaspars slīpē un es gleznoju. Patiesībā tas bija smagi, fiziski grūti un nebūt ne viegli un skaisti, kā izskatās rezultāts.

Kaspars: Mani darbi kopā sver apmēram 400 kilogramus. Pārsvarā tos saliku viens pats. Tāpēc jau arī muskuļi rokām vairāk izauguši (Kaspars to parāda uzskatāmi. – V. K.). Palīgi bija jāņem, lai gleznas uzmontētu uz speciāli izgatavotiem dzelzs statīviem. Tas bija diezgan dārgs process, bet mākslu arī ne vienmēr var radīt bez naudas.

Vija, skatoties uz jūsu darbiem, redzams, ka esat palikusi uzticīga Latvijas ainavām. Pat glezniecībā īpaši neiesvaidītam skatītājam skaidrs, ka tas nav ne Purvītis, ne Valters, ne Līga Purmale. No jūsu gleznām staro grūti izmērāms dziļums un vārdos neietērpjams latviskās identitātes kods. Kā jūs to uztaustījāt?

Vija: Ainavām pievērsos kopš 2008. gada. Jau kādus desmit gadus gribējies uzgleznot skaistu, panorāmisku, plašuma, gaismas, gaisa un atmosfēras pilnu lielu gleznu. Rīkojot izstādes galerijās, vienmēr licies, ka kaut kā pietrūkst. Kad pieteicām šo projektu un ieguvām iespēju rīkot izstādi, domāju, jā, klāt īstais brīdis ieceres īstenošanai. Visas 18 gleznas veidotas tieši šai izstādei, rēķinoties ar “Arsenāla” telpām. Mājās darbnīcā man gleznas likās tik milzīgas, ka ne izkustināt, ne pagriezt. Paldies Kasparam, kurš ar to tika galā. Jā, gribēju uzgleznot māju un dzimtenes sajūtu. Pat nevaru pateikt, kas tas īsti ir. Krūmi un koki aug arī Lietuvā, rudzu lauki un jūrmalas smiltis plešas arī Igaunijā, bet ir kaut kas tāds, ko atpazīstam tikai šūnu vai gēnu līmenī. Daudzi mani kolēģi pirms izstādes nāca uz “Arsenālu”, skatījās gleznas un teica – Vija, jā, tā ir Latvija! Jutos gandarīta. Bet, runājot par glezniecību kopumā, esmu sapratusi, ka man svarīgākais ir uzgleznot telpu, būtībā atmosfēru. Negleznoju dabā, strādāju darbnīcā, bet es gleznoju dabu. Mana galva ir kā dators jeb fotoaparāts, redzētā un izjustā fiksētājs. Atsevišķām gleznām man ir fotogrāfijas, kuras, protams, negleznoju, bet kurās ielūkojos kādas detaļas vai sajūtas atsvaidzināšanai. Šīs fotogrāfijas ir pieturas punkts jeb skice. Rudzu lauka ainavas un māla lauks, ar ko sākas izstāde, radās, kad mēs ar Kasparu braucām uz Viļņu. Sēdi mašīnā, skaties pa logu un pēkšņi ieraugi to, ko esi gribējis saskatīt jau sen… Braucot uz Mālpili pēc avota ūdens (mēs ar Kasparu dzeram tikai to), esmu sasmēlusies gan Tumšupi, gan līdzeni pļautās pļavas, gan tos pašus rudzu laukus, bet visskaistākās ir sūnainās, pumpurainās egles netālu no mūsu avota. Dzīvojot Vecāķos pie jūras, tā pārņēmusi visas domas un plaušas ar svaigu gaisu. Tāpēc man liekas pilnīgi dabiski, ka Latvijā ir šī zeltainā, smilšainā pludmale, viena no mūsu bagātībām. Esmu gleznojusi gan pludmali, gan jūru, bet, radot darbu šai izstādei, lūkojos nevis no krasta jūrā, bet otrādi. Gleznoju atkāpušos jūru un krastu. Jūra bieži mēdz atkāpties, veidojot tādus ornamentus, ka tikai skaties un brīnies. Daba ir neizsakāmi skaista, neizsmeļama. Ja vien cilvēks to neiznīcinās, mums būs ko brīnīties visu mūžu. Jocīgi, ka smilšu saskalotās ribas atgādina koka šķiedras, ko redzam Kaspara darbā, un, arī lasi griežot, zivī atklājas kaut kas līdzīgs koka rakstam. Tam pašam, ko redzam smiltīs. Manas gleznas nav kā suvenīrskats, nestrādāju pēc principa – ko ārā ieraudzīju, to uzgleznoju. Tā darīja impresionisti pirms simt gadiem. Citreiz jāglezno tā, kā nav, lai izskatītos tā, kā ir.

Pievienot komentāru

Komentāri (2)

  1. izlasīju pērtiķa

  2. nu jā – mūsdienu mākslu “var skatīties arī aklais “…

Draugiem Facebook Twitter Google+