Mobilā versija
+1.7°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
16. marts, 2014
Drukāt

Zarnu vēzis – viltīgs un kluss. Saruna ar onkoloģi Signi Plāti (10)

Foto - Marta PurmaleFoto - Marta Purmale

Lai sabiedrības uzmanību pievērstu krūts vēzim, teju visā pasaulē notiek manifestācijas, konferences un pat maratoni, bet sievietes izrotājas ar rozā lentītēm. Netrūkst arī informācijas par prostatas vēzi, par ko aktīvi stāsta urologi. Šķiet, šo aktivitāšu ēnā palicis sarežģītāk prezentējamais kolorektālais vēzis. Latvijā 2012. gadā tas bija otrais visbiežāk konstatētais ļaundabīgā audzēja veids aiz ādas vēža, iepakaļ atstājot plaušu, krūts un prostatas vēzi. Par šo kluso un viltīgo audzēju, ko biežāk atklāj novēloti, žurnālam 36,6 °C stāsta onkoloģe un ķīmijterapeite Signe Plāte.

Uzziņai

Kolorektālā jeb zarnu vēža diagnostiku patlaban veic tikai 6–7% no aptuveni 800 000 cilvēku lielās riska grupas, liecina Veselības ministrijas informācija. Onkologi šo situāciju raksturo kā traģisku un aicina ikvienu iedzīvotāju, kurš sasniedzis 50 gadu vecumu, reizi gadā doties pie ģimenes ārsta un veikt valsts apmaksātu, nesāpīgu zarnu vēža skrīninga analīzi.

Ja 50 gadu vecam pacientam diagnosticē zarnu vēzi, kas ar šo cilvēku notiek tālāk?

Tas ir atkarīgs no daudziem apstākļiem. No tā, kāda ir audzēja stadija. Ja diagnosticē kādā no Latvijas rajoniem – endoskopija ir pieejama gandrīz visur –, pacientu nosūta uz Rīgas Austrumu slimnīcas Latvijas Onkoloģijas centru vai uz Paula Stradiņa klīnisko slimnīcu, vai uz Liepājas, vai Daugavpils reģionālo slimnīcu. Notikt var ļoti dažādi, var būt nepieciešama operācija, ķīmijterapija, staru terapija. Tas ir mīts, ka vēža gadījumā viss vienmēr notiek pēc iepriekš zināma scenārija. Katrs audzējs ir citāds, daudz ko nosaka stadija, blakusslimības, pacienta vispārējais stāvoklis. Jāuzsver, ka cilvēkiem jāiet uz skrīningu, jāinteresējas par savu veselību, jo, ja atrod vēzi pirmajā stadijā, pēc operācijas nekādu citu terapiju vairs nevajag, ir liela iespēja visu mūžu būt veselam.

Ja zarnu vēzi diagnosticē laikus, pacients saņem visu nepieciešamo, lai ārstētos?

Jautājums, protams, ir par termiņiem un tūlītēju ārstēšanas pieejamību. Tūlītējas pieejamības nav nevienā Eiropas valstī. Uzzinot diagnozi, parasti pacientiem ir šoks. Cilvēciski ir saprotams, ka viņiem šķiet – ja šodien uzzināju, rītā braucu un parīt operē. Patiesībā līdz operācijai paiet vismaz mēnesis.

Vai operācijai īpaši jāsagatavojas?

Vispirms jāatbrauc uz pieņemšanu pie onkologa. Tad konsilijs izvērtē turpmāko taktiku. Jāpierakstās rindā uz ķirurģisko nodaļu. Tajā ir noteikta uzņemšanas kārtība, bet gada laikā visi pacienti, kam tas nepieciešams, operāciju saņem, taču tā nav pieejama uzreiz, šodien. Pat pie friziera taču nevar aiziet bez pieraksta!

Protams, ja pacients piezvana un īsti nepaskaidro, ko viņš grib, ja saka, ka grib pie onkologa vienkārši parunāties, nevis ka viņam pirmo reizi mūžā diagnosticēts vēzis, var būt nelaimīga sakritība, ka pieņemšana jāgaida pusotra mēneša. Tāpēc, iespējams, pacienta pieteikšanā pie onkologa vajadzētu iesaistīties ģimenes ārstiem. Vēl kāds pacients varbūt nokavē un vēlāk ir ļoti sašutis, ka onkologs nepieņem jau nākamajā vai aiznākamajā dienā. Patiesībā tas ir tāpat ar kā ar lidošanu – ja jūs savu reisu nokavējat, tas nenozīmē, ka jūs noteikti uzņems nākamajā.

Līdzīgi sadzīviski jautājumi arī ir problēmu pamatā, jo pieeja kompleksajai ārstēšanai ir adekvāta. Sadzīvisko problēmu, man šķiet, ir vairāk nekā medicīnisko.

Un ja sadzīvisko problēmu nav? Kāda ir prognoze pacientam, kuram ir zarnu vēzis pirmajā stadijā?

Ja, veicot izmeklējumus ar datortomogrāfu un izslēdzot metastāžu iespējamību, tiešām apstiprinās pirmā stadija, pacientu izoperē, viņš iet mājās un pēc tam nāk tikai uz kontrolēm. Taču tādi gadījumi ir ļoti reti. Latvijā pirmās stadijas kolorektālais vēzis ir labi ja 10% gadījumu, lielākoties ir trešā, ceturtā stadija. Šos pacientus gaida pilna kompleksā terapija.

Ja ir ceturtā stadija, priekšā ir diezgan sarežģīts atlikušā mūža posms, jo pacients visu laiku ir aizņemts ar kādu no ārstēšanās veidiem. Atkarībā no vispārējā veselības stāvokļa var būt dažādas metožu kombinācijas – tikai starošana, starošana un ķīmijterapija, paliatīva operācija un starošana. Variācijas ir dažādas, bet tā ir ilgtermiņa ārstēšanās, un slimība var atgriezties – pat ja bijusi uzlabošanās, tā var būt tikai uz brīdi.

Ir izņēmuma gadījumi, bet tie, kā mēdz teikt, apstiprina likumu. Ja vēzis ir ceturtajā stadijā, ķirurgi arvien biežāk operē aknu un plaušu metastāzes. Ir labi rezultāti, bet tas nav pamatojums, lai mierīgi sagaidītu ceturto stadiju un cerētu, ka viss būs labi.

Kāpēc ir tik maz pacientu ar vēzi sākuma stadijā?

Iemesli ir dažādi. Pusē gadījumu zarnu vēzis aug lēnām un mierīgi, neradot nekādus simptomus. Taču tas nenozīmē, ka pilnīgi visiem jāveic kolonoskopija. Tas ir dārgi, to nedara nevienā pasaules valstī. Bet tas varētu būt viens no iemesliem – šis vēzis nerada nekādas sūdzības. Otrs iemesls – pacienti neizmanto iespēju veikt tā saukto slēpto asiņu testu, kaut gan tas nav ne dārgs, ne sarežģīts. Daļa slimnieku ārstiem nesaprotamu iemeslu dēļ neuztraucas, ka divus gadus ir asiņaina vēdera izeja un sevi mierina, ka vainīgi laikam ir hemoroīdi – visiem ir hemoroīdi, tie asiņo, tas nav nekas sevišķs. Vēl ir neliela grupa pacientu, kuri ļoti aktīvi izmeklējas, bet ne to, ko vajag. Teiksim, kādam ilgstoši ir mazasinība – ārstē to, pārbauda visu ko citu, bet audzēju nemeklē.

Visus pirmās stadijas pacientus nevienā valstī nediagnosticē, tikai proporcija ir citāda. Ir otrādi nekā pie mums: vairāk ir pirmās un otrās, mazāk – trešās un ceturtās stadijas audzēju. Es tomēr ceru, ka šī proporcija mainīsies. Tagadējā trīsdesmitgadnieku paaudze ļoti rūpējas par veselību, jauno pacientu vidū nav tik ielaistu slimību. Ceru uz jauniešiem, ka viņi mainīs pieeju.

Nesliecaties vainot pašus pacientus nevērībā?

Vainot cilvēkus būtu diezgan muļķīgi. Vajag nevis vainot, bet motivēt par sevi rūpēties. Daudzējādā ziņā noteicošais ir trūkums un nomāktība. Kā var kādu vainot, ja viņam jau tā klājas grūti un nepieciešams ārstēt depresiju? Vajadzētu arī veicināt cilvēku iesaistīšanos, sadarbošanos, lai laukos būt domubiedru grupas, kas kopā lasa grāmatas vai dara ko tamlīdzīgu. Ja cilvēks ir dzīvespriecīgs, ja patīk dzīvot, viņš nestaigā ar asiņojošu zarnu divus gadus, bet uztraucas, kāpēc tā notiek!

Tomēr nevar arī teikt, ka cilvēki nebūtu izglītoti! Ir daudz rakstu par kolorektālo vēzi, informācija ir pieejama. Ap šo laiku katru gadu EuropaColon (organizācija, kas nodarbojas ar izglītošanu par kolorektālā vēža profilaksi un ārstēšanu Eiropā, – red.) rīko pasākumus un izplata publikācijas.

Varbūt ģimenes ārsti grēko ar to, ka noslogotības dēļ paši neuzspiež vai nepiedāvā skrīningu, bet, ja speciāli lūdz, projām nedzen. Tomēr visās valstīs, kurās ir zems sociālekonomiskais līmenis, ir sliktāki diagnostikas rādītāji.

Kā depresīvo noskaņojumu saistāt ar nevēlēšanos iet pie ārsta?

Cilvēki ir noguruši, nezina, ko grib, nespēj atšķirt svarīgāko no mazsvarīgā. Būsim godīgi – daudziem ir diezgan zems izglītības līmenis, un tas ir saistāms ar ieinteresētību savā veselībā. Cilvēkiem trūkst naudas, 90% saka, ka nebija naudas, lai laikus nokļūtu pie ārsta, jo, kamēr saistībā ar diagnozi nav piešķirta invaliditātes grupa, pašiem jāmaksā par transportu. Domāju, šīs aizbildinājums īsti neiztur kritiku, jo pēc tam visas ciešanas ir vēl lielākas un tāpat maksā naudu.

Cik daudz tas maksā? Vai onkoloģijas pacientiem visu nenodrošina no valsts budžeta?

Teiksim tā – valsts ir deklarējusi, ka onkoloģija ir prioritāte. Bet mums daudz kas ir prioritāte, tikai ne cilvēks. Piemēram, ja pacientam ir ceturtās stadijas audzējs, ļoti svarīga ir viņa dzīvesvieta. Varbūt konkrētajā novadā vai pagastā nekādas paliatīvās aprūpes vispār nav, lai gan formāli viņam tā pienākas. Tad ģimenes ārsts izraksta bezmaksas pretsāpju zāles. Tās tiešām ir bez maksas, tomēr vēža terapija nav tikai medikamenti vai slimnīca, vai poliklīnika. Tas ir dzīvesveids, režīms. Rehabilitācija, ko Latvijā no budžeta neapmaksā nevienam un kas pilnībā ir pašu pacientu rokās.

Uzzinot, ka ir vēzis, daudzi pacienti ir šokā un izmisumā. Taču diagnoze 
var būt arī pavērsiens dzīvē - kā šī Venēcijas skata autorei. Uzzinājusi, ka slimo ar ļaundabīgu audzēju, dakteres Plātes paciente mainīja nodarbošanos, pievērsās gleznošanai, par ko vienmēr bija sapņojusi, un darīja to visus atlikušos mūža gadus. Foto - Marta Purmale.Uzzinot, ka ir vēzis, daudzi pacienti ir šokā un izmisumā. Taču diagnoze var būt arī pavērsiens dzīvē - kā šī Venēcijas skata autorei. Uzzinājusi, ka slimo ar ļaundabīgu audzēju, dakteres Plātes paciente mainīja nodarbošanos, pievērsās gleznošanai, par ko vienmēr bija sapņojusi, un darīja to visus atlikušos mūža gadus. Foto - Marta Purmale.

Kurā brīdī būtu nepieciešama rehabilitācija?

Uzreiz pēc operācijas. Visā pasaulē tiek nodrošināta, pirmkārt, garīgā rehabilitācija – psihoterapeita pakalpojumi vai psihoterapijas grupu apmeklējumi, jo ne jau visi cilvēki psiholoģiski ir tik izturīgi. Otrkārt, atkarībā no operācijas vēlama atbilstīga diēta, kas pielāgota konkrētajam pacientam, viņa blakussaslimšanām, arī fiziskās aktivitātes. Pie mums tas ir novelts uz pacientiem un mediķiem. Katrs jau parunājas ar pacientu, bet citās valstīs rehabilitologi specializējas tieši onkoloģisko pacientu aprūpē. Es pat nerunāju par valsts apmaksātiem psihoterapeitiem, tikai par fizisko palīdzību!

Protams, ja pacients ir gados jauns un apzinīgs, lasa kaut vai 36,6°C, vingro un veselīgi ēd, nav tik traki. Bet, ja slimniekam turklāt ir, piemēram, cukura diabēts, hipertensija, ja viņš ir depresīvs, ar lieko svaru, ja viņš nekustas… Ar pašreizējo noslogojumu mums nav iespēju šādu pacientu arī kustināt un vingrināt! Slimnīca pašlaik katram pacientam nodrošina vienreizēju rehabilitologa konsultāciju. Viņš parāda vingrojumus, un tas iekļaujas kopējā ārstēšanas plānā, par to pacientam papildus nav jāmaksā. Bet vai cilvēks vingrojumus pēc tam veic, vai viņš ievēro ieteikumus?… Tā ir atsevišķa sadaļa, kas klibo. Nepārspīlējot apstākļu nozīmi, var teikt, ka vismaz 20% no veiksmīgajiem gadījumiem mēdz būt ne tikai medikamentu vai specifiskās ārstēšanas dēļ, bet arī dažādu apstākļu ietekmē, sākot no diētām un beidzot ar fizisko aktivitāti. To mēs redzam praksē – pacientiem, kuri daudz kustas, ir aktīvi un kuriem ir intereses, klājas labāk nekā tiem, kam tā visa trūkst.

Ja cilvēks ir aktīvs, kustīgs un dzīvespriecīgs, viņš, iespējams, mazāk riskē saslimt ar vēzi?

Diemžēl tā nav. Pamatproblēma tomēr ir audzēju bioloģija. Par to var teikt kā tajā parunā – jo dziļāk mežā, jo vairāk malkas. Mums pašiem šķiet, ka mēs par to zinām diezgan daudz, bet… Kā vienā konferencē teica kāds vācu profesors, mēs zinām labi ja vienu procentu no audzēju bioloģijas.

Noteikti nevar apgalvot, ka audzēji ir gados vecu neveiksminieku slimība, jo ir gan ģenētiski pārmantotais, gan citu apstākļu ietekmē radies zarnu audzējs. Piemēram, mums ir 25 gadus vecs pacients bez neviena kaitīga paraduma, kuram arī ģimenē nevienam nav bijis zarnu audzēja.

Vai ārstiem zināms, kāpēc viņš ir saslimis?

Runājot par vēzi, nav viena konkrēta iemesla. Šim cilvēkam ir pastāvīgs stress, viņš dzīvo Rīgā… Ne par vienu rīdzinieku nevar teikt, ka viņš ēd veselīgi, kaut gan konkrētais pacients ir no tiem, kuri cenšas ēst pareizi – iztiek bez pusfabrikātiem, ēd saknes. Bet par pārtikas kvalitāti tik daudz ko raksta… Pērkot lielveikalā saknes, nevar zināt, vai tās nav indīgākas par nesaknēm.

Es tomēr sliecos uzskatīt, ka vēža veidošanos nosaka daudzi faktori. Katrā ziņā kritiku vairs neiztur apgalvojums, ka zarnu audzēji ir tikai tiem, kuri ēd treknu pārtiku un kuriem ir liekais svars. Tas neizslēdz pareizu ēšanas režīmu un izvairīšanos no liekā svara, bet, ja jūs pareizi ēdat un liekā svara nav, tas negarantē, ka nebūs vēža un ka nav jāveic veselības pārbaudes atbilstīgi vecumam. Tievums neatbrīvo no rūpēm par veselību.

Kā šim pacientam atklāja audzēju?

Vienu reizi bija asiņaina vēdera izeja, un viņš uzreiz devās uz fibrokolonoskopiju. Konstatēja laikus – viņam gan ir nevis pirmā, bet otrā stadija. Vajadzīgi seši profilaktiski ķīmijterapijas kursi. Varētu cerēt, ka pēc tam šis cilvēks būs vesels.

Zarnu audzēju gadījumā ķīmijterapijas kurss ir pamatā venozs – trīs dienas pilina zāles vēnā. Visa ķīmijterapija tiek kompensēta, visas onkoloģiskās zāles, kuras ir valsts kompensēto medikamentu sarakstā, ir bez maksas. Taču ne visas, kuras izmanto pasaulē, un ne visas terapijas shēmas.

Tas nozīmē, ka pie mums nav pieejami visi medikamenti, kas varētu palīdzēt zarnu vēža gadījumā?

Runājot par medikamentu kompensāciju, zarnu vēža gadījumā salīdzinājumā ar citām valstīm mums ir ļoti liels disbalanss, daudz lielāks nekā citu audzēju gadījumā. Latvijā valsts apmaksā tikai agrākos ķīmijterapeitiskos līdzekļus. Neviens no tā sauktās mērķterapijas līdzekļiem zarnu audzēju gadījumā netiek kompensēts finansiālu apsvērumu dēļ.

Mērķterapijas līdzekļi ir dārgi?

Tie ir ļoti dārgi medikamenti. Stipri vienkāršoti skaidrojot, ķīmijterapijas līdzekļus iedala divās lielās grupās. Vieni ir ķīmijpreparāti, kuri kā inde iedarbojas uz jebkuru šūnu, kas ātri dalās. Atšķiras tikai tas, vai tie bojā šūnas membrānu, kodolu vai mitohondrijus. Otra grupa ir medikamenti, kas tamlīdzīgā veidā neko nebojā, bet gan piesaistās noteiktiem receptoriem, tādēļ to sauc par mērķterapiju. Ir kāds konkrēts mērķis, zāles to bloķē, tas nav aktīvs un tādējādi vairs neļauj audzēja šūnai augt. Mērķterapija savulaik bija visas onkoloģijas nākotnes sapnis, jo tā nav primitīva inde, kam ir lielas blakusparādības. Taču šo zāļu izstrāde bija garš, sarežģīts un arī ļoti dārgs process. Attiecīgi tās maksā tūkstošus, nevis simtus. Aprēķinot pacientu skaitu Latvijā … Šogad gan bija cerība, ka kompensācijas sistēmā tiks iekļauts viens no šiem medikamentiem, kurš citur pasaulē jau astoņus gadus ir standarta ārstēšanas shēmās, tomēr kopējā naudas summa kompensācijas sistēmā to liedza darīt.

Lai to izprastu, jāpaskaidro, ka ar zālēm, ko lietoja zarnu vēža ārstēšanai līdz 1985. gadam, pacientiem ar metastātisku kolorektālo vēzi vidējā dzīvildze bija aptuveni deviņi mēneši. Pēc tam ieviesa zāles, kas pašlaik ir standarta ķīmijterapija un kas pagarināja vidējo dzīvildzi līdz 12–14 mēnešiem. Kad ieviesa pirmo mērķterapijas līdzekli kombinācijā ar ķīmijterapiju, vidējā dzīvildze pagarinājās līdz diviem gadiem. Patlaban, pareizi izvēloties pacientus un kombinējot mērķterapiju, vidējā dzīvildze pagarinājusies jau līdz trim gadiem.

Par ķīmijterapijas apmaksāšanu no valsts budžeta vienmēr notiek ļoti liela diskusija. Tie, kas paši neslimo vai neārstējas, parasti uzskata, ka valsts nevar deviņus vai desmit mēnešus maksāt tādu naudu. Tikko kāds saslimst pats, tad uzreiz saprot, ka grib dzīvot.

Citās Eiropas valstīs par šādiem jautājumiem nediskutē. Ja ārstēšanas shēma ir oficiāli reģistrēta, ja medikamenti ir pierādījuši savu pārākumu un pagarinājuši dzīvildzi, tos iekļauj kompensācijas sistēmā. Ņemot vērā, ka Rietumeiropā cilvēks tomēr ir vērtība, tur šis jautājums tādā aspektā vispār neparādās, jo tas ir neētiski. Uzreiz jājautā, par cik mēnešiem cilvēka dzīves mēs esam gatavi samaksāt. Un kā mēs varam zināt, ka viena cilvēka dzīves četri mēneši planētai nav svarīgāki nekā cita cilvēka 12 mēneši?

Vai par šo pašu naudu varētu izārstēt, piemēram, tik daudz diabēta vai insulta pacientu…

Es uzskatu, ka neviens nav tiesīgs vērtēt, vai kāda cita dzīve ir vai nav vērtīgāka. Saprotu, valstij nav naudas, bet problēma ir tāpēc, ka neviens nevērtē situāciju kopumā. Mums ir ļoti attīstīta medicīna, taču pīķu veidā: skumīga ieleja, no kura ārā slejas daži ļoti skaisti, spīdīgi pīķīši, daži pat virs Eiropas līmeņa.

Piemēram, kardioloģija?

Jā, kardioloģijā, sirds asinsvadu ķirurģijā ir ļoti labs līmenis. Pasarg’ dievs, es nevēršos pret kardioloģiju! Ar kolēģiem no sirds lepojamies! Bet, ja mums kāds aizrāda, ka mēs ārstējam pāris dzīves mēnešu dēļ, var rasties jautājums – vai kāds diskutē par to, vai vajag vai nevajag ievietot stentu 97 gadus vecam pacientam? Ja runā par ķīmijterapiju, līdz šādām diskusijām parasti nonāk. Tomēr tā ir spekulācija, jo nodaļā ārstējas ļoti daudz jaunu cilvēku, viņu vidū arī daudz jaunu māmiņu. Katrā konkrētajā ģimenē ieguvums ir pat tas, ka šis cilvēks dzīvo un uzaudzina bērnu līdz skolai. Varam spekulēt dažādi, ka valsts nevar samaksāt par šiem pāris gadiem. No otras puses, mums ir laimīgie gadījumi, kad ir pilna remisija. Tie vienmēr bijuši pacienti, kas paši pirka mērķterapijas līdzekļus.

Tātad pacienti zina, ka ir valsts neapmaksāti medikamenti, kas varētu palīdzēt?

Pacientam ir tiesības saņemt informāciju par savas slimības iespējami labākajiem ārstēšanas veidiem, pat ja es tos nevaru piedāvāt. Cilvēki ir dažādi – daži zāles pērk paši, citi brauc pie bērniem uz ārzemēm un ārstējas tur, vēl citiem radi samet.

Par kādām summām īsti ir runa?

Vislētākajā variantā – divtūkstoš eiro mēnesī. Diemžēl metastātiska audzēja gadījumā nevar iepriekš precīzi zināt, cik daudz ārstēšanas kursu būs nepieciešams. Veiksmes gadījumā varbūt četri kursi un operācija, citā – varbūt seši kursi… Pacienti parasti jautā – dakter, ja es nopirkšu zāles pats, vai būšu vesels? To nevar zināt, tāpēc pirkšanu vai nepirkšanu neapspriežam. Izstāstām par terapijas variantiem, to, kādas vēl analīzes jāveic, jo valsts neapmaksā arī visas imūnhistoķīmiskās ģenētiskās analīzes. Šajā ziņā zarnu vēzis ir kā pionieris personalizētajai medicīnai – ļoti svarīga ir ģenētiskā profila analīze, jo dažas mērķterapijas zāles der tikai konkrētos gadījumos. Par šīm pārbaudēm valsts nemaksā. Tās nav tik dārgas kā pati terapija, tomēr aptuveni 150 eiro.

Pacientiem to visu izstāstām. Tas ir laikietilpīgi, jo cilvēkam, kuram nupat konstatēts vēzis, jau tā ir šoks, tad šoks ir vēl lielāks, kad uzzina, ka valsts neapmaksā visu pilnvērtīgo ārstēšanu. Domāju, daudzi gados veci pacienti pat nespēj saprast, kādas vēl analīzes, ja virkne pārbaužu jau bijušas.

Cik daudzi izvēlas paši maksāt?

Runa nav par izvēli. To dara tie, kas var atļauties. Gadā aptuveni 35–40 cilvēki, ne vairāk.

Vai ir dzirdēts, ka kāds, teiksim, pārdod īpašumus, lai varētu ārstēties?

Personīgi zinu divus pacientus, kas pārdevuši dzīvokļus. Vajadzīgā summa noteikti ir pārāk liela, salīdzinot ar vidējiem ienākumiem valstī. Teiksim, neviens no medicīnas darbiniekiem pats to nekad nevarētu atļauties.

Tātad pamatā pacienti saņem tādu ārstēšanu, kāda ir pieejama kopš 1985. gada. Līdz 2004. gadam tādu saņēma arī citās valstīs, pirms nebija reģistrēti mērķterapijas līdzekļi.

Esošā shēma jau nav slikta – tā ir nepilnīga. 1989. gadā tas bija revolucionārs notikums, jo bija iegūti dati par dzīvildzes pagarinājumu. Toreiz šī shēma likās brīnišķīgs solis uz priekšu!

Kā jūtas cilvēks, zinot, ka zāles varētu pagarināt viņa mūžu, bet viņš tās nevar saņemt?

Cilvēki ir ļoti dažādi. Aktīvie iet uz ziedot.lv un mēģina cīnīties. Bērni cīnās par saviem vecākiem. Taču ap 30% pacientu ne par ko neinteresējas un pat īsti neieklausās, kad pastāsta. Man šķiet, nodaļā cilvēki diezgan reti atklāj savu dziļo izmisumu, kaut gan jūtas izmisuši, it īpaši gados jaunie.

Diemžēl arī mērķterapija nav panaceja, tā neder visos gadījumos. Dažkārt pacienti ir pārdzīvojuši visas vidējās dzīvildzes ar valsts nodrošināto terapiju, taču, kad sākam ārstēt, ir grūti prognozēt, vai pacientam klāsies labi vai slikti. Protams, ar gadiem ārsta intuīcija diezgan labi nostrādā, un ir dažādi netiešie rādītāji, kas ļauj paredzēt ārstēšanas iznākumu, bet pilnīgi droši nav iespējams pateikt: jums obligāti jāpērk zāles, jo jums tās palīdzēs.

Vai mērķterapija ir pašlaik augstākais sasniegums kolorektālā vēža ārstēšanā?

Tas ir augstākais sasniegums, bet onkoloģija virzās uz vakcīnām un uz ģenētiskajiem medikamentiem, kas varētu mainīt genomu. Tas ir pētījumu sākumstadijā, tā ka tuvākajos 10 vai pat 20 gados droši vien vēl nebūs neviena īsta ģenētiska medikamenta pret kolorektālo audzēju.

Pašlaik mirstība audzēja ceturtajā stadijā ir augsta – piecu gadu dzīvildze nav augstāka par 5%. Tas izdodas cilvēkiem, kuri ieguvuši pilnu remisiju, un visbiežāk tā notiek, ja metastāzes var izoperēt. Pašlaik metastāžu rezekcijas ziņā Onkoloģijas centrā līmenis nav sliktāks kā citur pasaulē. Metastāzes aknās operē, rezultāti ir labi. Plaušu slimību un tuberkulozes slimnīcā savukārt ārsti rezecē plaušu metastāzes. Ja aknās viena metastāze ir palikusi, pieejama arī apstarošana. Agrāk aknas vispār neapstaroja, bet ar tagadējo aparatūru var ļoti labi apstarot nelielus veidojumus un iegūt pilnu atveseļošanos kombinācijā ar ķīmijterapiju. Tā ka iespējas ir lielas. Tas vienmēr ir komandas darbs.

Tomēr klausoties rodas iespaids, ka kolorektālā vēža gadījumā ārstēšanās, visticamāk, būs bezgalīgs process.

Ja ir cukura diabēts, arī tad ārstēšana būs bezgalīgs process. Audzēju tāpat var uzlūkot par hronisku slimību. Protams, var būt metastāzes un daudz dažādu terapiju, tas ir garš process, un cilvēks piedzīvo ciešanas. Nesen izlasīju šādu domu: kāpēc tad, kad cilvēks piedzimst, viņš domā, ka viņam ir apsolīta dzīve bez ciešanām?

Uzskatu, ka jāveicina cilvēku optimisms un dzīvotprieks. Un jābūt dažādām interesēm! Slimnīcā redzam, ka cilvēki, kuriem ir daudzas aizraušanās, spēj sadzīvot ar slimību. Ja kāds, teiksim, vairs nevar tik aktīvi slēpot vai skriet, var taču lasīt, adīt vai dziedāt korī. Vieglāk ir, teiksim, grāmatvežiem, jo viņi strādā mājās. “Vai jums bija slikti pēc kursa” – “Vai, dakter, es nemaz neatceros, es strādāju, man nebija laika.” Šāds cilvēks ārstēšanas kursu pārdzīvo daudz labāk, jo ir aizņemts.

Bet ja nekas neinteresē vai ja cilvēkam bijis tikai viens ar fizisku darbību saistīts hobijs… Parasti diezgan lielas problēmas ir vīriešiem, jo viņus diezgan maz kas aizrauj. Var jau ieteikt izmantot laiku, lasot grāmatas un skatoties filmas, bet atbilde ir – es negribu lasīt grāmatas, es negribu skatīties filmas, uz koncertiem es neeju, teātris mani neinteresē. Protams, slimības gaita var būt smaga, cilvēkam ir fiziski grūti un skraidīt riņķī nemaz nav iespējams, taču kopumā optimismam ir milzīga nozīme.

Vai ārsti, diendienā redzot onkoloģijas pacientu ciešanas, emocionāli nenotrulinās?

Ārsti ir dažādi – tāpat kā sabiedrība kopumā. Domāju, ka mēs nekļūstam truli. Ja mums ir gados jaunie pacienti, mēs tāpat pārdzīvojam. Bet acīmredzot par īstu ārstu var strādāt cilvēks, kam jau bērnībā ielikti adekvāti dzīves uztveres pamati. Dzīve ir burvīga, bet sarežģīta, tajā ietilpst arī slimošana. Pacienti, kuriem ir labi ārstēšanas rezultāti, uztur mūsos optimismu. Turklāt viņi ir ļoti interesanti cilvēki! Reiz runājām ar kolēģi par izdegšanu darbā un secinājām, ka tā nenotiek pacientu vai pašas onkoloģijas dēļ. Izdegšana ir papīru sloga un valstī esošā haosa, neziņas dēļ.

Vai onkoloģija nav viena no psiholoģiski smagākajām medicīnas nozarēm?

Manuprāt, neiroloģija ir smagāka. Tas ir mīts – vēzis, tas ir šausmīgi! Man, teiksim, būtu simtreiz šausmīgāk, ja bērnam atklātu izkaisīto sklerozi. Arī tas ir mīts, ka saslimt ar vēzi ir ļoti slikti. Vai cukura diabēts, liekais svars un hipertensija ir vieglākas slimības? Vai gados jauni pacienti, kuriem pēc insulta puse ķermeņa vairs nekustas un rehabilitācija nav pieejama… Tad var teikt, ka jebkura slimība ir šausmīga! Manā mūžā, piemēram, lielākais pārdzīvojums laikam bija tad, kad drīz pēc studiju beigšanas strādāju Rēzeknē par ķirurgu. Ieveda bērniņu ar meningokokcēmijas zibens formu. Bērns, kurš vēl no rīta bija skraidījis pagalmā, divu stundu laikā noklājās ar violetiem plankumiem un nomira reanimācijā dakterim rokās. Onkoloģija ir tikai nosacīti baisa.

Pievienot komentāru

Komentāri (10)

  1. Lasu un redzu, ka viss traktēts pilnīgi otrādi – vismaz manā gadījumā. Tiek runāts, ka “pacients nevēlas izmeklēšanu”.. vai arī “pacients izmeklē ne to, ko vajadzētu…” Manā gadījumā ir citādi – es nevaru izvēlēties, ko izmeklēt un ko ne. Jau vairākkārt esmu lūgusi noskaidrot, kāpēc nesaņemu uzaicinājuma vēstuli uz mammogrāfiju, tāpat esmu runājusi par asiņainiem izdalījumiem pie vēdera izejas, kā sakarā lūgusi kolorektālā vēža skrīninga iespēju. Man tas tiek ignorēts. Man ir 63 gadi, samērā smags stāvoklis ar mugurkaula problēmām, locītavu deformējumi. Gadījumā, kad jutos slikti un pulss bij 41 sit.min. pie mirdzaritmiskām pazīmēm un pārsitieniem, nekad nav piedāvāts veikt vismaz EKG.

  2. El +++
    Pilnībā piekrītu un cukurs arī rada skābu vidi. Kā saka baltā nāve. Tāpat arī alkohols ļoti skābina organismu. Tā, ka nenodzeraties uz bēdām.

  3. arsti raksta un zina ,ka ,ja ie zarnu vezis ,tad kimiko staro ,griz vienalag cilveks nomirst .Tik katram ir savs laiks ,kas ir atkarigs no organisma izturibas ,un sirds stipruma.nevajag lolot iluzijas un jau ta slimos pacientus paklaut sausmigam mocibam ar kimiju,starosanu.Griez visus ,suj ciet ,izvada stomas un vienalga nomirst visi.Viens pec 3 menesiem ,viens pec gada.Riebjas ka eksperimente ar dziviem cilvekiem,viniem saap,sausmigas blaknes no zalem.Kapec,tas viss,ja nepalidz Labak pateikt,lai cilveks sagatavojas nakamam limenim ,pardzimsanai debesis.Pretigi tie arsti,kas melo un tik griez.Un ari

  4. Garš un vispār biedējošs raksts! Nāk apskaidrība par dzīves vērtību. Tā jau ir, ka iekams pats nesaskaries ar iespējamiem nāves riskiem, viss ir vienalga, nenovērtē ne savu dzīvi, ne veselību.
    Un šādos gadījumos ļoti svarīgi ir rūpēties arī par psihisko veselību, pamatā pat svarīgāk, jo depresijas risks ir ļoti augsts.

  5. vezi nevar izarstet,var tikai nedaudz pagarinat dzivildzi un atvieglot saapes.

  6. Mani izlasītais tikai nobiedēja. Nekādu skaidrojumu, izņemot asiņainos izkārnījumus un pārbaudes pēc 50 gadiem. Īsti neredzu jēgu šim rakstam – rodas tikai skumjas un bažas. Ko darīt, no kā uzmanīties, nekādas informācijas.

  7. Raksts garš, bet neieraudzīju kādas ir pirmās pazīmes pie šīs slimības…
    Vai tiešām no tā skrīninga ir kāda jēga? Vai kādam ar šo metodi ir atrasts? Lieka naudas izgrūšana. Tikai ķeksītim!

  8. Daudz runā par diagnosticēšanu, ārstēšanu, bet nerunā par domāšanu, lai būtu vesels. Nomira klasesbiedrene, jo dzīvoja bailēs no aprunāšanas un netika gala ar dusmām un naidu. Tiesa, pēdējā laikā mēģināja domāšanu vērst uz pozitīvo pusi, bet acīmredzot bija par vēlu. Savu izdarīja arī ģimenes ārste, kura mēnešiem nedeva nosūtījumu uz onkoloģisko slimnīcu, lai arī viss jau bija skaidrs, atkal un atkal tika veikti visi iespējamie un neiespējamie izmeklējumi, viņai neesot vairs kvotas nosūtījumiem uz slimnīcu.

  9. Mana daktere. Ļoti patīkams cilvēks, nekad neatsaka skaidrojumu. Optimistiska, un tas “pielīp”. Diemžēl darbu viņai sagādā galvenokārt tieši ģimenes ārsti, kuri riska grupas atstāj novārtā un nepiedāvā nekādas pārbaudes. Nosacīti vesels cilvēks jau nemaz nevar iedomāties, kādas pazīmes norāda uz kādas slimības sākumu, ne-ārsts pat iedomāties nevar par pārbaužu iespējamību /kā tas bija manā gadījumā, kad šo briesmīgo kaiti tīri nejauši atklāja ginekoloģe/. Lai dakterei Plātei laba veselība un veiksme slimnieku atgriešanā dzīvē!

  10. ..skaisti jau skan…bet lai gleznotu vajag naudu papiiram, kraasaam….

Draugiem Facebook Twitter Google+