Latvijā
Politika

Kurš rada stabilāko iespaidu, ka varētu būt premjers? Saruna ar Valdi Zatleru 6


Valdis Zatlers
Valdis Zatlers
Foto: Valdis Semjonovs

Pēcvēlēšanu norises “Latvijas Avīzē” komentē Valdis Zatlers. Bijušais Valsts prezidents savu pilnvaru laikā nominējis divus premjera kandidātus un atlaidis vienu Saeimu.

Esat piedalījies koalīcijas veidošanas sarunās. Kurš, jūsuprāt, jāatstāj ārā, ja vienas partijas boss ik vakaru sazvanās ar Šleseru, otras vadonis pauž nožēlu, ka Kučinska valdībai nav tuvāk piesaistījuši Lembergu?

V. Zatlers: Man nav skaidrs dažu partiju uzstādījums, ka visiem sešiem spēkiem jābūt valdībā, viena pati “Saskaņa” opozīcijā. Tādos apstākļos kurā katrā brīdī neapmierinātā partija var lēkt ārā no valdības. Ja esam loģiski, pragmatiski, koalīcijā vajag piecas partijas.

Jāmeklē kopīgais programmās un tuvākie partneri. Dažviet tika solītas pilnīgi nereālas lietas, no kurām pēc iespējas ātri jāatsakās. Naivums vai muļķība ir doma samazināt ministriju skaitu, ja kopā strādās veseli pieci politiskie spēki un katrs gribēs vietas valdībā.

Otra nereālā lieta – drošības iestāžu apvienošana zem viena jumta, kaut vai tāpēc, ka KNAB ir tiesībsargājošā, ne drošības iestāde. Izbrīna, ka uz to vedina cilvēki, kas paši strādājuši KNAB. Tāda apvienošana nav ne vēlama, ne ar racionālu pamatu. Eksperimenti, ka premjers un finanšu ministrs nav no vienas partijas, bijuši, bet labi nav beigušies, jo rada konfliktus koalīcijā. Turpretī premjers plus finanšu ministrs no viena spēka ir mugurkauls, ap kuru mēģināt salipināt vairākumu.

Vēl viena jocīga ideja “Bordāna modelī” – ārlietu ministru ņemt no diplomātiem, nevis politiķiem. Dīvainajiem priekšlikumiem ir viena izcelsme – jaunajām partijām posteņu ieņemšanai nav pietiekamā skaitā kompetentu cilvēku. Kaut kādu resursu jau sagrābstītu, bet sagatavotu, profesionālu kadru nav.

Kurus kungus metam ārā?

Valdību noteikti veidos Nacionālā apvienība, “Jaunā Vienotība” un “Attīstībai/Par!” kā mērenākie spēki. Pārējām izvēlēm ir plusi, mīnusi, bet vēlētājs vilsies, ja Kaimiņš, caur “Suņubūdu”, ar pastāvošās iekārtas un Lemberga kritiku atkal ticis Saeimā, pēkšņi sāks apkampties ar Lembergu, Dūk­lavu un ZZS.

Tas pats attiecas uz Bordāna komandu, Strīķi, Jurašu, kas veduši cīņu ar oligarhiem un prettiesiskumu. Tad gan JKP, gan “KPV LV” reitings momentā krītas. Ja pieci atstāj ārā Kaimiņu, tas nozīmē, ka iekšpusē darbojas ZZS ar vēlmi visu griezt sev izdevīgā virzienā, bet parlamentā klaigā ļoti skaļa, daļai tautas pievilcīga opozīcija ar pastāvīgi augošu reitingu.

Ņemot vērā šos ap­stākļus, milzīga nozīme būs premjera personībai, kurš izvēlēsies komandas biedrus un spēs saturēt kopā. Jādod priekšroka pieredzējušam, garīgi līdzsvarotam, argumentēt spējīgam kandidātam, nevis tam, kura partija Saeimā izcīnījusi pāris mandātus vairāk.

Vai mēs būtu ievēlējuši arī garīgi nelīdzsvarotas personas?

Demokrātijā ikvienam ir tiesības tikt ievēlētam. Tikai Ždanoka nedrīkstēja balotēties.

Jums jāuzņemas atbildība par ZZS neveiksmi vēlēšanās. Zatlera Reformu partijas (ZRP) audzēknis Valainis “izsita” no deputāta krēsla pieredzes bagāto Brigmani!

Reformu partijai individuālās kampaņas bija kas jauns. Vēlāk veiklie kampaņotāji ar privātiem tēriņiem radīja problēmas “Vienotībai” ar Āboltiņu aiz strīpas, nu grābeklim uzkāpa ZZS. Pieredzējušie vīri domāja – ar mums tā nenotiks! Notika! Ielieciet sarakstā puisi, kurš nesmādē līdzekļus, lai iekļūtu Saeimā, – viņš tiks!

Gan piebildīšu, ka Brigmani strīpoja ne jau ideoloģiskie pretinieki, bet savējie, kuri meta urnās ZZS biļetenus. Tas norāda uz iekšējām pretrunām apvienībā, līdz pat riskam sadalīties.

Esot vajadzējis aicināt Lembergu piedalīties kampaņā, tad ZZS būtu gājis gludi.

Nē, kritiskā masa, kas aizbaidīja vēlētājus, sakrājās pa pilītei, un ar Lembergu nebūtu gludi. Lembergs, apsūdzēts, bez cerībām dabūt pielaidi noslēpumam, negāja par premjeru, kad postenis krita ZZS rokās, – un diez vai pats gribēja. Kad varu paņēma Kučinskis, bija skaidrs, ka Lembergs nevar atgriezties un ZZS jāiztiek ar to, kas ir. Lembergs var strostēt, nestrostēt, bet katram – arī Lemberga fenomenam – pienāk gals.

Jūs atlaidāt Saeimu ar ieganstu, lai beigtos naudas ietekme politikā. Cilvēki to atbalstīja ar maijpuķīšu revolūciju. Pēc septiņiem gadiem partijas nemaz sevišķi nenoliedz, ka barojas no slēptu sponsoru finansējuma, ņem eiro vai Šveices frankus, aiz “Saskaņas” + “KPV LV” projekta rēgojas oligarhs Šlesers – kas tad ir mainījies?

Vienīgais ceļš to pārtraukt ir partiju sistēmas finansēšana ar nodokļu maksātāju līdzekļiem. Tad sponsoru ziedojumi ir nulle vai tuvu tai, un nav pieņēmumu, kurš kuram un par ko paslepu maksājis. Vienlaikus jābūt lobisma regulācijai, kur skaidri parāda starpnieku likuma pieņemšanā kādu naudīgu vīru interesēs. Reģistrēts lobists gādā, lai kungiem nav jāiet tieši pie partijas, kad tie mēģina tikt pirmie rindā, kas pelna uz valsts rēķina.

Kamēr tā nav, projektē nestabilas, neprognozējamas organizācijas, kas sniegtu palīdzīgu roku kārtot rebes. Nevienā programmā neizlasīju, ka jāsakārto partiju finansēšanas sistēma, kas būtu liels solis uz priekšu. Uz vēlēšanām partijas salasīja un notērēja divus miljonus. Vai mēs budžetā to nevarētu atļauties, pretī iegūstot pārliecību, ka tādējādi pārrauj politiķu atkarības ķēdi no finansētājiem?

Man nav pārliecības, ka, paņēmušas no budžeta, partijas nepratīsies otrtik dabūt klāt no sponsora.

Tamdēļ KNAB jāuzskaita katrs eiro virs atļautā kampaņas budžeta. Lai jautā – no kurienes liekā nauda?

Ko varas pārņēmējiem svarīgi pārņemt un turpināt no Kučinska valdības iesāktā?

“Mūžīgās” izglītības un veselības aprūpes reformas. Varbūt jaunās slotas paslauka veiklāk, prasmīgāk. Galvenais, lai ministru amatos nokļūst politiķi ar pietiekamu kompetenci, kuri saprot, kas un kā jādara.

Kādas bija būtiskās tēmas, par kurām vajadzēja runāt priekšvēlēšanu kampaņā, bet nerunāja?

Par ekonomiku maz runāja. Ja pieaug kopprodukts, palēnām arī dzīves līmenis, cilvēkiem liekas, ka tā tas vienmēr būs nodrošināts un temats nav apspriešanas vērts. Pārsteidzoši, ka kandidāti laikam domāja tāpat, un Vjačeslavam Dombrovskim bija labākā ekonomiskā programma. Vienīgais trūkums, ka “Saskaņa” nav partija, kas programmu īstenotu.

Otra piezīme – tā bija ZRP ekonomiskā programma, kuras uzlabotu versiju Vjačeslavs pasniedza vēlētājiem. “Saskaņai” ir stabilākā deputātu bāze, kur lielākā daļa ir iepriekš daudzkārt ievēlētie un labi jūtas Saeimā. Pamaina izkārtnes, Ušakovs braukā pa ārzemēm un šarmē ES sociālistus, bet partijas saturs, kāds bijis, tāds palicis.

Kad iznāk runāt ar krievu presi, žurnālisti varen uztraucas, ka saskaņiešus neņem valdībā, pārdzīvo, ka viņus spiež mainīties. Bet tas jādara katram politiskam spēkam! Ja nemainās, rezultāti pasliktinās, organizācija stagnē, deputāti sēž kā tukšs numurs. Zina, kā uzvesties opozīcijā, balso pēc dzelžainas disciplīnas kā pie komunistiem.

Cienījamais Zatler, pats mēģinājāt pārcelt “Saskaņu” pozīcijā! Šodien Ušakovs, Dombrovskis staigā apkārt, šķindēdami kā veca nauda – bez mums valdība neizdosies, nebūs stabila. Viņus gan uzklausa tikai “KPV LV”.

Koķetēt ar “Saskaņu” ir kļūda, ko pieļāvām arī mēs. Politiķi nerunā par zelta rudeni, medībām, meitenēm, bet runā par varu. Tā vietā, lai stiprinātu ZRP un “Vienotības” bloku, sākām savstarpēji strīdēties un atmaigt pret “Saskaņu”. Šobrīd viņiem nav nekāda pamata ne būt valdībā, ne uzdoties par stabilitātes garantu, kad pārējās partijas pateikušas – “Saskaņu” valdībā negribam.

Nemaz nerunāsim, vai “Saskaņai” ir spējas sa­sniegt valdībā labus rezultātus – viņu klātbūtne vien izraisīs strīdus. Ušakova komanda daudzreiz deklarējusi – uzvarējām vēlēšanās, dodiet mums varu! Tek­stu “bez mums nevarēs” dzirdam ļoti ilgi, bet pretenziju vienīgais pamats iegūtās apmēram 25 vietas Saeimā un nu jau mazāk.

Politiskā spēlē skaidri redzam, ka “tāpat” nevienam nekas nepienākas. Zaudē un spiestas aiziet premjeru partijas, citas ierodas vietā. Viss Saeimā mainās, tikai Urbanoviča frakcija stabili stagnē.

Jums nešķiet, ka “Saskaņai” četru gadu laikā parādīsies izredzes tikt pie varas?

“Saskaņas” valdībā nebūs.

Pāriesim uz Rīgas pili. Vēlēšanu procesā prezidents Vējonis rīkojās ļoti saprātīgi. Brīdināja par riskiem, vedināja ar apdomu pildīt pilsoņa pienākumu, tagad mēģina koordinēt valdības sastādīšanas gaitu, cik iespējams vadīt, jūsu terminu aizņemoties, nelīdzsvarotus politiķus.

Pilnīgi pareizi, jo šobrīd Vējonim pieder visa vara valstī. Un atbildība, līdz Saeima nobalso par jauno valdību. Ļoti labi, ka prezidents izsludināja likumus, kas ierobežo ātro kredītu devējus, un atver čekas maisus. Tie ir skaidri signāli, ko domā un cik apņēmīgs ir valsts galva, pretēji tiem, kam likās, ka Vējonis varētu sašūpoties un būt ne visai izlēmīgs.

Vējonim ir divi riski, no kuriem, domāju, pieredzējušais politiķis izvairīsies. Pirmkārt, sarunās ar partijām neiekļaut jautājumu par sevis atkārtotu ievēlēšanu. Pašlaik tirgus objektu jau pietiek. Stīvēšanās ap pirmās personas amatu prezidentu padarīs vājāku, ne spēcīgāku, bet šobrīd tieši no viņa stipri atkarīgs, kāda būs Latvijas valsts nākamos četrus gadus. Otrs risks ir nemēģināt par katru cenu ievilkt valdībā ZZS, Vējoņa “dzimto” apvienību.

Prezidents taču ne­atkarīgs!

Bet vilinājumi, spiediens var rasties. Pareiza arī secība vispirms tikties ar mazākām partijām. Tā Vējonis sapratīs, kur veidojas valdības kodols – kaut ne galvenais, bet stabilais, prognozējamais. Svarīgākā lieta – premjera kandidāts. Viena iespēja – dot kādam pamēģināt, lai arī liekas, ka nesanāks. Vējoņa kungs paziņojis, ka skatīsies līdzi, kuri būs ārlietu un aizsardzības ministri. Īstenībā skatīs visu kabineta sastāvu…

Tā darīja arī prezidents Zatlers?

Man pajautāja tikai par minētajiem diviem amatiem un kā ar ārstu saskaņoja veselības ministra kandidatūru. Kaut gan Satversmē nav noteikta, tomēr zināma uzraudzība ir pareiza. Bordāna modelī atbildības sfēras saliktas haotiski, tas nav sagatavots piedāvājums. Prezidents varētu viest vairāk skaidrības.

Būsim reālisti – agrāk kā Saeimas pirmajā sēdē premjera nomināciju nedzirdēsim. Līdz tai nepilnas trīs nedēļas. Tikām amatu dalītājs Bordāns iedeva kolēģiem trumpi. Viņi gan nesteigšoties, vispirms vienošoties par darāmo! Piedodiet, valdības darbu deklarāciju nevar uzrakstīt, ja nav vienošanās par koalīcijas līgumu, sadalītu atbildību un cilvēkiem, kuri plānus realizēs.

Politiķiem bail teikt patiesību – darbu, atbildības sfēru un personāliju apspriešana rit paralēli! Sanākot jaunam parlamentam, vēlēs Saeimas priekšsēdētāju, prezidiju, komisiju vadību. Par to jātiek skaidrībā, un atklātais balsojums parādīs, vai norunas turētas spēkā. Tam tā notiekot, stiprina vairākuma pamatus, ja ne – vairojas haoss.

Gribu īpaši uzsvērt vienošanos – kurš būs Nacionālās drošības komisijas priekšsēdētājs? Tāpēc politiķiem svarīgi ne tikai celt pāvu spalvas, bet izskaidrot vēlētājiem, ka nebūt ne vienkāršā, ne pārāk pievilcīgā procesā jāspriež arī par amatiem. Par tiem, kas ­apņemsies­ darīt darbus, kas zina, kā nozarē sasniegt konkrētus rezultātus, kur partijai ir programma un piemēroti cilvēki.

Ko jūs nominētu par premjeru?

No debatēm, no pašreiz notiekošā stabilāko iespaidu rada Roberts Zīle. Ar kompetenci, nosvērtību, ar prasmi sadot pretim, ja vajag, bet ļoti pieklājīgi. Viņš ir nr. 1, un Zīlem aiz muguras partija, kas neraustās un ir prognozējama.

Otro es liktu Arti Pabriku, jo pieredze ir pieredze. Ministra amatos, Eiropā, kur aizvien integrētākā savienībā personiskie kontakti ir noderīga lieta. Mazāk pieredzējušiem, jaunākiem kandidātiem radziņi aug, bet galvas par karstu. Tās jāatvēsina. Viņi vēl nav gatavi vadīt valdību. Turklāt pārstāvētajām partijām nav 51 balss. Ja būtu, lūdzu, uz priekšu.

Zīles kungs līdz šim nav bijis ambiciozs, Nacionālā apvienība nav pieteikusies uz premjera amatu, bet jūs iedrošiniet – Zīle, ej!

Nacionālā apvienība vienmēr sakās būt par Latvijas valsti. Varbūt šoreiz ir tas brīdis, kad NA jātop par premjera partiju.

Sakiet, – vai sakarā ar vēlēšanu karstumiem no ziņām nav nozudis Latvijas simtgades temats? Skatāmies jaunuzņemtās latviešu filmas, bet citas svētku ieskaņas nav – mēnesi līdz 18. novembrim.

Es būtu ļoti priecīgs un uztvertu kā labu žestu, ja Saeima uz 18. novembri mums dāvinātu jaunu valdību. Vēlētāji to novērtētu, jo svarīgi, kas būs nākamajā dienā, mēnesī pēc jubilejas, un tas atkarīgs no nākamās valdības. Svinību sakarā gribu piebilst, ka drusku esam degradējuši savas valsts paš­apziņu.

Pēdējos septiņos gados nenotiek prezidentu inaugurācijas, valsts svētku pieņemšanas pilī, kas neliecina neko labu. Tur esot tikai “lūgtā elite”. Elite nav vārds ar sliktu nozīmi, bet sabiedrības daļa, kas spējīga vadīt valsti. Kā tas izdodas, novērtē vēlēšanās, un elite ir cilvēki, kam varam prasīt atbildību.

Ceremonijas atcēla Andra Bērziņa laikā, aizbildinoties ar pieticību un taupību.

Atsakāmies no rituāliem ar populāru saukli “netērēsim”, bet naudu tāpat tērē kam citam. Rituāli uztur valsts tēlu un pašapziņu cilvēkos, ne tikai tajos, kas piedalās pasākumā, bet visos pilsoņos. Iedomājieties – 18. novembris, simtgade. Ievēlēti 100 jauni deputāti, kuri tautas vārdā lems par visiem likumiem. Mēs sakām – lai sēž mājās pie televizora.

Vai tā ir cieņpilna attieksme pret valsts varu? Domāju, ne. Pat krīzes laikā, kad tiešām naudas nebija, pēc 2010. gada vēlēšanām visus ielūdzu pilī. Bez izņēmuma, tas man nepatīk, tas patīk. Nebija svētku mielasta, vien glāze vīna – tā bija cieņas izrādīšana. Ja neizrādīsim viens otram cieņu, tad būs, kā teica, trampampiņu politika un valdība.

Tas jūs nekavēja pēc pusgada visus simt viesus atlaist. Tagad atkal ievēlēts Nikolajs Kabanovs, kurš jau pazīstams ar piedzīvojumiem pilī valsts svētkos. Ja es būtu prezidents, visus neaicinātu.

Stop. Viņus vēlējuši, ar zināmu atbildību apveltījuši Latvijas pilsoņi. Lai piekrītam, nepiekrītam deputātu politiskiem uzskatiem, viņiem ir jāizrāda cieņa kā varas nesējiem. Tautas vārdā.

Nepārliecinājāt, es neaicinātu. Politiķi neradīja nekādu pacēlumu vēlēšanās, kas nelaimīgā kārtā iekrita simtgadē. Redziet, kā komentē – vēlēšanās mēs visi esot zaudējuši!

Attieksmes jautājums. Vai attieksme pozitīva, negatīva, karojoša, samiernieciska – tā rada attiecīgu reakciju. Varbūt politiķiem kaut kā saslēgsies, uzšķilsies – pag, valsts gadadiena ir pavisam tuvu! Mums jātiecas pēc pozitīva rezultāta!

Dodiet nomierinošu slēdzienu un rezumē, ka 18. novembri sagaidīsim ar jaunu darba spējīgu valdību.

Teikšu vienkārši – novēlu prezidentam Vējonim skaidru prātu, drošu roku un izlēmību…

…cilvēkam, kuram “papriekšu jāierauj”, labāk vēlēt tālredzīgu prātu, lai lasītāji nepārprot.

Piekrītu, labojiet. Tālredzīgu prātu un saprašanu – ja šobrīd nav citu sarunvedēju, prezidentam jāuzņemas sarunvedēja pienākums. Nejaucoties partiju savstarpējās attiecībās, bet esot virzītājam. Uzdodot toni, kurp vajadzētu iet un nonākt un kuru pilī sauks par Ministru prezidenta kandidātu.

Šoreiz varbūt pat nav jābaidās kļūdīties, jo galvenais ir pierādīt, ka valstī ir prezidents, kam ir vara, – līdz jaunās valdības pirmajai sēdei. Partiju virzītie premjeru kandidāti ir pietiekami cienījamas izvēles, prezidentam jāsaskata – kurā vīrā viņš redz stabilitāti, darba spējas un spēju vienot visus, kuri šobrīd vēl velk katrs uz savu pusi.

LA.lv