Mobilā versija
+1.7°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
12. augusts, 2015
Drukāt

Kāpēc vārdā nenosauktais sāp. Kā atrast vārdu vecākiem, kas zaudējuši bērnu

Foto - ShutterstockFoto - Shutterstock

Pirms pāris gadiem francūziete Marija nelaimes gadījumā zaudēja vienīgo dēlu, kuru bija uzaudzinājusi viena. Puisim bija tikai 19 gadu, kad viņš nositās, nokrītot no jumta. Pa šo laiku nelaimīgā māte cenšas izsāpēt zaudējumu un atrast vārdu, kā varētu saukt vecākus, kas zaudējuši bērnu.

“Man patīk stāstīt par savu Matveju – viņš bija gaišs, talantīgs, dvēseliski bagāts… Briesmīgi, ka ik reizi, kad es par viņu runāju, man nākas sākt stāstu ar traģēdiju un sāpēm. Un katru reizi jāsastopas ar jautājumu: “Cik sen tas notika?…” Kāda starpība, cik sen! Viņa nav tieši šobrīd, te! Tagad! Cilvēki domā, ka visgrūtāk sērot, kad zaudējums ir svaigs. Viņi kļūdās.

Grūtāk ir katru reizi stāstīt par viņu, sākot vēstījumu ar nāves ainu, tā vietā, lai runātu par viņa dzīvi. Viņa dzīve bija kaut kas pilnīgi pretējs sāpēm. Un nav svarīgi, ka viņš nomira, būtiskāk, ka mēs bijām kopā tos brīnišķīgos gadus, kad man bija iespēja būt viņam blakus, iepazīt viņu. Taču reti kurš to var un vēlas saprast. Kad notiek šausmīgais, jūs ņem zem rokas, kopā raud, un tas ir dabiski un nepieciešami, it kā pieskarties jums būtu vienīgais veids, kā noturēt jūs pie dzīves. Un tad pēkšņi kādā brīdī blakus nav neviena. Pamazām jūs apņem tukšums un klusums. Un pienāk laiks, kad jums nav tiesību runāt, jo nevienam nav vēlēšanās jūsos klausīties.

Jūs redzat, kā aug sveši bērni, kā citi vienaudži kļūst par vecmāmiņām un vectētiņiem… Kā es sapņoju par mazbērniem! – un jūs nesaprotat, ko darīt ar šo svešo cilvēku laimi, kas liek jums iekšēji gruzdēt. Kad jūs no jauna ar kādu iepazīstieties, tad ar šausmām gaidiet neizbēgamo jautājumu:

– Vai jums ir bērns?

– Jā, dēls.

– Ar ko viņš nodarbojas?…

Kad piedzima Matvejs, es biju pavisam jauna un man nebija ne viena, ar ko parunāt par bērniem, jo nevienam no paziņām to vēl nebija. Šobrīd ir kas līdzīgs, tikai otrādi. Viņi vēlas man stāstīt par saviem bērniem, burtiski cenšoties aizpildīt manu zaudējumu. Viņi neko nesaprot, un man nākas visu laiku viņiem piemēroties – esmu iemācījusies paklusēt, izgrozīties vai mainīt tēmu. Un neko neatbildēt, kad kāds atcerējies Matveja nāves gadskārtu un saka: “Es daudz par tevi domāju, bet kaut kā nesaņēmos piezvanīt.” Bet tā būtu gribējies, lai piezvana…

Es pat apmeklēju psihoterapeitu, lai iemācītos sadzīvot ar citiem. Un lai būtu, kam izteikt tos vārdus, kurus neviens nevēlas dzirdēt. Es maksāju, lai mani uzklausītu un palīdzētu atrast vārdus, ar kuriem varētu aprakstīt to, par ko esmu kļuvusi – neesmu nedz atraitne, nedz bārene. Es sapratu, ka tādiem kā man vienkāši nav izdomāts apzīmējums.

Kā nosaukt vecāku, kurš zaudējis savu bērnu? Senos laikos par bāreni saukuši ne tikai to, kurš zaudējis vecāku, bet arī vecāku, kurš zaudējis bērnu. Mūsdienās šī nozīme ir zaudēta. Es sāku meklēt vārdus dažādās valodās. Izrādījās, ka tādu nav! Zinu, ka reizēm vārdu izdomā, un man gribētos, lai šādu vārdu izdomātu. Ne tikai mūsu dēļ, kuri piedzīvojuši šādu zaudējumu, bet arī to dēļ, kuri ar mums tiekas, runā, iepazīstas. Mūsu cilvēcības dēļ. Tāpēc es aizdomājos – kas jāizdara, lai izdomātu jaunu vārdu?

Es dažādās valodās internetā meklēju pēc meklētājvārda “pietrūkst vārda”, izskatīju tūkstošiem lappušu un noskaidroju, ka šāda vārda trūkst praktiski visās Rietumu kultūras valstīs, un ka tas ir absolūti nepieciešams, jo teju katrā dzimtā ir šādi zaudējumi.

Es rakstīju uz dažādām iestādēm – Francijas akadēmiju, Franču valodas Vārdnīcas redakciju un dažādām ministrijām.

Es vēlējos ierosināt diskusiju. Man atbildēja asi vai piedāvāja izmantot vārdus “atkal bezbērnu” – it kā varētu izdzēst to, ka jums bijis bērns…

Es esmu aktrise, un man ir dabiski izteikt sevi vārdos, ko izdomājuši citi. Un, lūk, pirmo reizi dzīvē es bez bailēm sāku runāt pati savā vārdā. Es pat publiski uzstājos tiem, kuri par šo temu interesējās. Man radās sajūta, ka daru ko noderīgu ne tikai sev. Jo vairāk par to runāju, jo vairāk radās klausītāju. Un – jo vairāk man radās spēka par to runāt. Un es pat sāku lepoties ar to uzticēšanos, kādu man izrādīja cilvēki. Domāju, arī Matvejs būtu lepojies.

Es nezinu, vai man kļuva labāk, bet es jūtos dzīvāka. Es sāku runāt par šo tēmu, ne tāpēc, lai atrastu jēgu savai dzīvei, tomēr es to atradu.

Starp institūciju atbildēm bija arī atbilde no kādas padomes Francijā, kas risina ekonomikas, sabiedrības un apkārtējās vides jautājumus. Un tur bija teikts – ja savāc noteiktu skaitu parakstu, var iesniegt oficiālu pieprasījumu jauna vārda izveidei. Tāpēc es sastādīju petīciju. Jo vairāk cilvēku to parakstīs, jo vairāk man būs spēka un enerģijas, lai cīnītos vārda meklējumos.

Petīcijas teksts

Franču valodā pietrūkst vārda. Katram jābūt iespējām izmantot franču valodu dažādās ikdienas sfērās. Šīs tiesības netiek ievērotas vecākiem, kuri zaudējuši savu bērnu un kuriem nākas atbildēt uz jautājumiem par ģimenes stāvokli, tostarp administratīvos dokumentos: vai jums ir bērni? Cik? Miruša bērna vecākiem vienmēr nākas teju pierādīt to, ka viņš ir māte vai tēvs bērnam – kā gan viņiem atbildēt uz šiem jautājumiem?

Prasīt no vecākiem atbildi par ģimenes stāvokli ikdienas situācijas un administratīvajos dokumentos, neļaujot viņiem liecināt, ka viņiem bijis bērns, kura vairs nav, nozīmē:

– noliegt sava bērna piemiņu

– likt viņiem atcerēties par nāvi, atceroties savu bērnu

– izolēt viņus dēļ piesardzības, lai nebūtu jādomā “kā to pateikt”

– atņemt viņiem vecāku mīlestību, kuru viņi izjūt pret šo bērnu.

Mēs parakstām petīciju, lai atbalstītu un iedrošinātu šo taisnīgo un dziļi cilvēcisko sākumu.

Avots: psychologies.ru

Pievienot komentāru

Gribi pilnībā mainīt stilu? Kā spert pirmo soli, iesaka stiliste Una BernatovičaLūdzu, pastāstiet, kas jādara, lai sieviete pilnībā mainītu savu stilu! Kā panākt efektu, lai neviens viņu vairs nepazīst? ILONA KULDĪGĀ
Pieci sejas kopšanas rituāli pārejai uz "ziemas laiku"Mainoties gadalaikiem, jāmaina sejas kopšanas paradumi.
LEGO Duplo - Konstruktori pašiem mazākajiem!Mazuļa dzīves periods ir īpašs, un to apzinās katra jaunā māmiņa. Viņas mazais iemācās pasauli, kuru mēs pazīstam un zinām, pilnīgi no
Draugiem Facebook Twitter Google+