Nogurdinātais “Dogo” un politiķiem jāprot izvēlēties “pansionātu”. “LA” nedēļas apskats 4
Cilvēks. Zbigņeva Stankeviča pārliecināšanas spējas
Pagājušonedēļ sabiedrības uzmanības lokā nonāca Latvijas Romas katoļu baznīcas arhibīskaps metropolīts Zbigņevs Stankevičs, kurš esot pārliecinājis Zaļo un zemnieku savienības deputātus neatbalstīt Stambulas konvencijas ratifikāciju. Tas apliecina viņa autoritāti, taču konvencijas atbalstītāji ir neapmierināti. Daži pat atsaucas uz Satversmes 99. pantu – “Baznīca ir atdalīta no valsts”. Tomēr te jābilst, ka baznīca ir tāda pati pilsoniskās sabiedrības daļa kā citas organizācijas un arī tai ir iespēja paust savu viedokli, pārliecināt politiķus, ierosināt likumu izmaiņas.
Z. Stankevičs ir pazīstams kā aktīvs interneta sociālo tīklu lietotājs, paužot viedokli par dažādām problēmām, piemēram, par ģimenes plānošanas metodēm. Arī tagad viņš publicēja plašākas piezīmes par konvenciju, tostarp analizējot, kas tiek saprasts ar vārdu “vardarbība”, pret ko it kā vēršas konvencija: “Piemēram, vai par vardarbību tiešām ir uzskatāma ārsta atteikšanās veikt abortu? Saistībā ar ES pievienošanos Konvencijai Eiropas Parlaments 2017. gada 12. septembrī pieņēma Rezolūciju, no kuras izriet šāds skatījums. Bet palūkosimies uz otru sievieti – ārsti. Vai piespiest viņu pretēji savai reliģiskajai pārliecībai izdarīt abortu, t. i., nogalināt mazu neaizsargātu dzīvību, nav vēl lielāka vardarbība?” Katoļu virsgans vērš uzmanību arī uz to, ka starptautiskajos cilvēktiesību dokumentos ir garantētas vecāku tiesības izglītot savus bērnus saskaņā ar savu reliģisko pārliecību un filozofiskajiem uzskatiem. Viņš pauž: “Konvencijas prasības šīs vecāku tiesības liks ignorēt. Un vai tā nav emocionāla vardarbība?”
Atstājot malā diskusijas par Stambulas konvenciju, jānovērtē, ka baznīcas mudinājumi stiprināt ģimeniskās vērtības ir arī rūpes par to, cik spēcīga būs mūsu valsts nākotnē. Nesenā intervijā avīzei “Brīvā Latvija” Z. Stankevičs teica, ka reizēm jūtas kā saucējs tuksnesī – tad, kad pirmajā brīdī šķietot – netiks uzklausīts. Taču paiet laiks, un notiek pārmaiņas. Arhibīskaps min piemēru ar tā sauktajiem “sistēmas bērniem”: “Pirms diviem gadiem kādā dievkalpojumā teicu, ka Latvijā bērnunamiem jābūt tukšiem, jo mēs paši varam viņus audzināt. Nu sabiedrība par to ne tikai runā, bet ir pamodusies un dara.”
