Juris Lorencs: Žēl Mišas, vēl vairāk – Ukrainas 10
Nesenie notikumi Ukrainā, kas savērpušies ap bijušo (2008 – 2013) Gruzijas prezidentu un neseno Odesas apgabala gubernatoru Mihailu Saakašvili, mums atgādina par divām patiesībām. Pirmā ir mūžsena kā pati cilvēce – revolūcija, jebkuras radikālas pārmaiņas apēd savus radītājus. Otrā mums liecina par modernās Ukrainas valsts vājumu. Un abas visai uzskatāmi savijušās vienā personā – Saakašvili.
Lielās franču revolūcijas asinspirtī galu ņēma viens no galvenajiem terora ideologiem – Robespjērs. Oktobra revolūcijas mantinieki iznīcināja veco “Ļeņina gvardi” – Trocki, Buharinu, Zinovjevu, Kameņevu, latviešu boļševikus. Un pavisam nesenā Latvijas vēsture – daži Tautas frontes līderi pēc valsts neatkarības atgūšanas jaunajai varai pēkšņi kļuva neērti un traucējoši, tos nemanāmi, bet visai mērķtiecīgi nostūma malā. Galvas jau vairs nevienam nost necērt.
Bet kas tad ir Mihails Saakašvili? Cilvēks, kuram izdevās izskaust sīko ikdienas korupciju vienā no šķietami bezcerīgākajām pēcpadomju valstīm – Gruzijā. Kas ir vēl būtiskāk – dažos gados viņš pilnībā izmainīja cilvēku domāšanu. Kā pieminekļi no grandiozā Saakašvili darba palikušas viņa laikā sabūvētās valsts un pašvaldību iestāžu ēkas – caurredzami stikla monstri, kuros var ieskatīties katrs garāmgājējs un redzēt pie galdiem sēdošos ierēdņus vai policistus. Šī fiziskā, acīm saskatāmā caurspīdība, apvienota ar algu palielinājumu un drakoniskiem sodiem par kukuļņemšanu, deva drīzus un paliekošus rezultātus. Kad es pirms diviem gadiem viesojos Armēnijā, no vietējiem vairākas reizes nācās dzirdēt – mēģināt dot kukuli gruzīnu policistam vai autoinspektoram esot pašnāvība.
Odesā Saakašvili izdevās izskaust korupciju ostas muitā un nojaukt vietējo oligarhu patvaļīgi uzceltos žogus pilsētas pludmalēs, kas liedza vienkāršajiem cilvēkiem brīvu pieeju jūrai. Visā Ukrainā cilvēki stāstīja leģendas par buldozeriem, kas ārdījuši betona mūri blakus visskaistākajai Odesas pludmalei “Klintis”. Iepriekšējā prezidenta Janukoviča laikā pat to jau bija paspējuši sagrābt un “prihvatizēt”. Tas bija drosmīgs, acīmredzams un visai simbolisks solis. Tieši ar to Miša, kā Saakašvili bieži dēvē paziņas un mediji, ieguva milzīgu popularitāti visā Ukrainā. Nav brīnums, ka enerģiskais reformators nonāca konfliktā ar savu agrāko sabiedroto, pašreizējo prezidentu Petro Porošenko, kuru nu jau pat Rietumu atbalstītāji vaino pārmaiņu vilcināšanā un nepietiekamā cīņā ar korupciju.
Kopējā bilance šodien ir šāda – varas elitēm ne Gruzijā, ne Ukrainā Saakašvili vairs nav vajadzīgs. Viņam atņemta gan Gruzijas, gan Ukrainas pilsonība, abās valstīs viņš izsludināts meklēšanā. Bet Miša nav no tiem, kas liksies mierā. Tieši viņš ir tas “lakmusa papīrs”, kas uzskatāmi liecina par pašreizējās Ukrainas varas vājumu un neefektivitāti. Vispirms to pierāda nelikumīgā valsts robežas šķērsošana šī gada 9. septembrī, kad, savu atbalstītāju ielenkts, Saakašvili bez pases uzrādīšanas ielauzās Ukrainā no Polijas teritorijas. Vai kaut kas tāds būtu iedomājams, piemēram, uz Latvijas un Baltkrievijas robežas? Taču nē. Un pavisam neseni notikumi – Kijevas centrā pūlis ielenc automašīnu, kurā sēž aizturētais Saakašvili, pārdur riepas, atlauž durvis un izlaiž savu elku brīvībā. Saakašvili dodas uz mītiņu pie parlamenta ēkas un uzstājas ar runu. Tikmēr drošības struktūras viņu izsludina meklēšanā, bet Saakašvili no tribīnes sauc: “Lūk, te es esmu, nāciet!”
Var jau būt, ka Ukrainai, lai virzītos uz priekšu, laiku pa laikam vajadzīga atkal jauna revolūcija. Bet cik ilgi var dzīvot nepārtrauktā spriedzē? Gadu, divus, varbūt trīs, bet ne vairāk. Žēl Mišas, bet vēl vairāk žēl Ukrainas un tās cilvēku.
